"Tas tiešām bija liktenis." Mūzikas akadēmijas absolventu lokā arī studentes no Ķīnas

Pirmo reizi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas vēsturē šogad bakalaura studiju programmu absolvējušas divas studentes no Ķīnas!

Sarunā ar "Klasiku" pianistes Jacjaņa Huana (Yaqian Huang) un Mendzje Sja (Mengjie Xia) stāsta par savu pieredzi Latvijā un atšķirībām mūsu un Ķīnas kultūrā, atklāj savus spilgtākos iespaidus un atmiņas, kas saistās ar Latviju, kā arī dalās pārdomās par latviešu un ķīniešu klasisko mūziku.

Anna Marta Burve: Kādas šobrīd ir jūsu savām izjūtas pēc šiem četrtiem Latvijā pavadītajiem gadiem?

Mendzje Sja: Nespēju noticēt, ka tiku līdz ceturtā gada beigām, jo

visu šo gadu laikā man bija sajūta, ka vēl joprojām esmu bērns, ka bakalaurus nepabeigšu... Bet paskatieties tagad: esmu universitātes studente, kura četrus gadus pavadījusi svešā zemē, tur dzīvojot un studējot!

Sajūtas ir visai neaprakstāmas...

Jacjaņa Huana: Es jūtos tieši tāpat... Vēl joprojām atceros mēnesi pirms diplomkoncerta. Tas bija tiešām grūts. Biju tik sakoncentrējusies uz programmu, ka ne par ko daudz citu nemaz nedomāju.

Brīdī, kad eksāmenā nospēlēju skaņdarba pēdējo noti, sajutos tik dīvaini, bet tajā pašā laikā arī atviegloti: es tikko nospēlēju savu diplomeksāmenu un jau drīz piedzīvošu izlaidumu! Tas viss ir ļoti satraucoši, jo liels solis ir veikts. Teju kā vienas ēras beigas.

No otras puses, protams, esmu arī nedaudz saskumusi, jo man ļoti pietrūks akadēmijas un Latvijas. Vēl joprojām atceros pirmo gadu šeit. Mūsu profesors Juris Žvikovs atbrauca mums pretī uz lidostu, mēs uzņēmām kopbildi, bet tagad sajūta ir tāda, it kā tas būtu noticis vakar!

Mendzje Sja: Atceros, ka pirmajā dienā stāvējām uz Akmens tilta, protams, uzņēmām arī daudz fotogrāfiju, bet visspilgtākās atmiņas ir par to, ka tajā brīdī ļoti skaidri apzinājos – man priekšā ir liels izaicinājums. Bet nu jau esmu gatava jaunai nodaļai savā dzīvē.

Kāpēc izlēmāt braukt studēt tieši uz Latviju?

Jacjaņa: Tas tiešām bija liktenis, jo brīdī, kad par studijām bija jāsāk domāt, par Latviju neiedomājāmies vispār. Patiesībā stāsts par mūsu ceļu uz Latviju ir visai garš. Jāsāk ar mūsu skolotāju Ķīnā Sju Ninu – arī viņš pirms gadiem divdesmit bija studējis Latvijas Mūzikas akadēmijā, toreiz – pie profesora Teofila Biķa, taču profesors Biķis visai agri aizgāja mūžībā, tāpēc mūsu skolotājs sāka studēt pie mūsu profesora Jura Žvikova. Te ir daudz sakarību. Pirmā reize, kad atbraucu uz Latviju, bija 2012. gadā, lai piedalītos vasaras meistarkursos un lai iepazītos ar Juri Žvikovu. Tāpēc arī daudz zinājām par Latviju un pēc tam arī atgriezāmies vairākkārt. Kad pienāca laiks domāt par mūzikas augstskolu, man bija daudz variantu, no kā izvēlēties. Tomēr jāsaka, ka

studēt pie Jura Žvikova bija vislabākā un visgudrākā izvēle.

Interesanti arī ir tas, ka mēs esam pirmās studentes no Ķīnas, kas būs pabeigušas pilnu bakalaura studiju programmu šeit, Mūzikas akadēmijā. Gan Latvijas vēsturē, gan mūsdienās novērojams tas, ka Mūzikas akadēmijā nav daudz studentu no ārzemēm, tāpēc mēs uzskatām, ka mums tiešām ir paveicies.

Kas ir jūsu jaukākās atmiņas no Latvijā pavadītajiem četriem gadiem?

Mendzje: Pirmais gads šeit palicis atmiņā visspilgtāk, jo tieši tajā sākām iepazīt latviešus, viņu kultūru. Ļoti labi atceros pirmo vasaru, kad cilvēki beidzot iznāca no mājām, sēdēja terasēs, runājās, smējās, pastaigājās. Mēs ar Jacjaņu divas nedēļas no vietas pavadījām laiku dažādās Vecrīgas kafejnīcās, dzerot tēju un uzņemot fotogrāfijas – gluži kā tūristes! (smejas)

Jacjaņa: Man arī līdzīgas atmiņas par pirmo vasaru.

Jums, latviešiem, šeit ir tik garas un aukstas ziemas, un, atbraucot uz Latviju, es biju tik apjukusi par šo auksto laiku! Nevarēju beigt prātot, kad tā ziema beidzot beigsies. Tad atnāca vasara, viss pēkšņi izmainījās! Cilvēki kļuva draudzīgi, enerģiski – pilni ar prieku!

Arī es no akadēmijā pavadītā laika visspilgtāk atceros tieši pirmo gadu, jo tas bija visizaicinošākais. Vēl joprojām atceros pirmā kursa otrā semestra noslēgumu. Eksāmenā spēlēju Mocarta klavierkoncertu, taču šajā pirmajā gadā man bija patiešām grūti ar laika plānošanu. Divas nedēļas pirms eksāmena vēl aizvien nespēju iemācīties visu koncertu no galvas. Mans profesors, protams, centās palīdzēt, kā varēja, bet beigu beigās – ir taču tāda lieta kā skaņdarba interpretācija: tas ir tavs darbs un tam IR jābūt tavam darbam! Dienu pirms eksāmena vispār nedomāju ne par ko citu kā tikai Mocarta klavierkoncertu. Beigu beigās eksāmenā nospēlēju ļoti labi. Tā bija laba mācība un atziņa tobrīd, jo es sapratu, ka patiešām varu izdarīt un varu izdarīt daudz.

Interviju pilnā apjomā lasiet sabiedrisko mediju portālā LSM.LV!