Frankfurtes operas soliste Zanda Švēde – mecosoprāns ar samteņu silto nokrāsu balsi, kas "Klasikas" klausītājiem vēl nesenā atmiņā no Mālera "Augšāmcelšanās simfonijas" Lielajā ģildē, 3. augustā jau atkal kopā ar Tarmo Peltokoski uzstāsies Cēsīs – Vāgnera "Dievu mijkrēslī" Valtrautes lomā. 

"Kad dziedu šādas lomas, ir sajūta, ka tas ir man. Ka tas nāk dabiski. Nevarētu teikt, ka ļoti viegli, bet – salīdzinoši viegli," intervijā "Klasikas" direktorei Gundai Vaivodei atzīst dziedātāja.

"Un katru reizi, kad atrodi repertuāru, kur ir šāda sajūta, tad šķiet – jā, tas ir tavs, tev jādzied!"

Sirsnīgajā sarunā – par pirmajām Vāgnera lomām un neseno viesošanos Tiroles festivālā, par sadarbību ar režisori Brigitu Fasbenderi un diriģentu Tarmo Peltokoski, par sezonas dzīvi Frankfurtē, vasaru Latvijā un ceļošanu kopā ar trim bērniem...

Gunda Vaivode: Tikko nodziedāji Valtrauti "Dievu mijkrēslī" Tiroles festivālā, pirms tam arī Erdu "Zīgfrīdā" un "Reinas zeltā". Cik apjomīgs ir šis festivāls un kādi ir tā akcenti?

Zanda Švēde: Savā ziņā tas ir unikāls festivāls, jo zāle ir burtiski nekurienes vidū: apkārt govis, aitas un kalni, skaisti skati, bet nekā cita tur nav. 

Austrijai jau diezgan tipiski ir šādi festivāli, kas itin kā notiek pļavas vidū...

Jā gan, un šis konkrētais festivāls pastāv jau ļoti ilgu laiku. Pirms kāda laika uzbūvēts vēl viens teātris speciāli operām un klasiskajai mūzikai, jo pirmais teātris bija domāts teātra spēlēšanai, nevis operai. Bet pēdējos četrus gadus Brigita Fasbendere kopā ar Frankfurtes operas direktoru, kurš ir arī mana operteātra vadītājs, iestudēja tur visu Vāgnera ciklu, un viņi tad arī šo teātri tehniski pielāgoja un uzlaboja, lai tas būtu vairāk piemērots [operu iestudējumiem] – ar labu akustiku, turklāt orķestris ir aizmugurē – aiz caurspīdīga priekškara, tāpēc arī skaņa ir ļoti laba. Tehniskās iespējas varbūt nav tik lielas un modernas, bet ar pieejamajiem līdzekļiem uzburta laba telpa.

Un kur stāv diriģents – orķestra vai jūsu priekšā?

Orķestra priekšā, aiz aizkara, bet mums ir seši monitori, kuros viņu varam redzēt. Nevarētu teikt, ka tas ir ideāli, bet ar laiku pielāgojāmies. Bija laba sajūta – nebija tā, ka jāizšauj viss pulveris. (smejas)

Brigitas Fasbenderes režiju tu dēvē par gudru. Kāda ir gudra operas režija? 

Šajā kontekstā tas bija par Erdas lomu, kura parasti Vāgnera operās ir tāda ar visādiem tīmekļiem noaugusi sieviete, kura izaug no zemes un parādās tikai tāds viņas krūšutēls. Brigitas interpretācijā Erda ir Votāna īstā mīlestība. Jau "Reinas zeltā" viņa uznāciens – tiklīdz ierauga Erdu, nokrīt no kājām... (smejas) Viņš ir absolūti iemīlējies, līdz ar to nākošajā operā, "Zīgfrīdā", kurā Erda atkal parādās, viņu satikšanās notiek Erdas guļamistabā, kur viņa parādās kā Holivudas skaistule. Pēc ilga laika notiek mīlnieku atkalsatikšanās, kurā Votāns atklāj, kā tikt vaļā no lāsta. Erdas tēla kontekstā tas ir unikāli, jo parasti pēc teksta un pēc tā, kā aina ir komponēta, jābūt tā, it kā Erda nezinātu, ka Votāns ir ceļinieks, bet Brigitas režijas interpretācija bija tāda, ka Erda jau no paša sākuma zina, kas viņš ir un priecājas viņu redzēt. Domāju, arī skatītāji bija priecīgi redzēt šādu interpretāciju – tur ir sava rozīnīte. Runājot vēl par sadarbību ar Brigitu Fasbenderi – viņa ļoti prasīja patiesumu attiecībās. Viņai nepatika, ja kaut kas ir uzspēlēts. Brigita ir ļoti prasīga režisore, bet arī ļoti sirsnīga, un sadarbība bija jauka.

Vai tu viņu novērtē arī kā dziedātāju?

O, jā, es vienmēr, kad jāmācās kaut kas jauns, meklēju, vai viņa to nav kaut kur ierakstījusi un vai nevaru to paklausīties. Jo arī tas, kā viņa pieiet tekstam – tas ir unikāli. Vokālā līnija, plūdums, frāzējums – viņa ir viena no manām favorītēm, kam gribu līdzināties.

Vai solisti, kas pulcējas iestudējumos Tiroles festivālā, ir zvērinātie vāgneristi?

Jā un nē. Līdz ar to, ka intendants līdz šim bijis tas pats, kurš ir Frankfurtes operā, Tiroles festivālu bieži saucām par Frankfurtes operas vasaras nometni, jo ļoti daudzi pēc Frankfurtes operas izpildīja šīs lomas Tirolē. No nākamā gada festivālam būs cita vadība un cits virziens. Bet "Nībelunga gredzena" noslēgums bija labs noslēgums iepriekšējās vadības darbībai un vispār visam, kā tas bijis līdz šim.

Kad 2019.gadā dziedāji "Vēzendonkas dziesmas", teici, ka ar Vāgneru darīšana vēl nav bijusi liela, bet tu būtu tam gatava. Un, skat, tagad – loma aiz lomas. Vai nākotnē redzi to kā sava repertuāra balstu?

Domāju, ka tam varētu būt ļoti nozīmīga vieta, tāpēc, ka tad, kad dziedu šīs lomas, tad ir tā sajūta, ka tas ir man. Ka tas nāk dabiski. Nevarētu teikt, ka ļoti viegli, bet – salīdzinoši viegli. Un katru reizi, kad atrodi repertuāru, kurā ir šī sajūta, liekas – jā, tas ir tavs, tev ir jādzied!

Mēs priecājamies, ka esam bijuši klāt Tarmo Peltokoski karjeras sākumposmā, un nav šaubu, ka tā vērsīsies plašumā un spozmē. Ko tu kā dziedātāja viņā vērtē kā pašu nozīmīgāko un būtiskāko?

Kad sadarbojāmies Mālera "Augšāmcelšanās simfonijā", mana sajūta bija, ka viņš vienmēr ir ar mani kopā, ka viņš vienmēr mani atbalsta. Mēs, dziedātāji, bieži lietojam tādu terminu kā "dziedātāju diriģents" – kad diriģents tevi pavada, nevis uzspiež, kaut ko īpaši velk vai ietekmē. Tarmo tiešām vienmēr nāca kopā ar mani, un tajā pašā laikā deva brīvību, un vienmēr bija pavadošs. Tā ir laba sajūta, un es to ļoti, ļoti novērtēju. Un otrs, ko ļoti novērtēju, ir viņa aizrautība: viņš tiešām ir par divsimt procentiem aizrāvies ar to, ko dara, un no visas sirds ir visā iekšā. Varbūt tas ir arī tāds jaunības pluss, ka viņam ir vēlēšanās, enerģija, ideāli. Ka tas vēl nav "novalkājies" un apbružāts.

Mēs, protams, visi brīnāmies, kā viņš tik apjomīgus skaņdarbus kā Vāgneru un to pašu Māleru diriģē bez partitūras – dziedātājiem jau gan arī jāuzstājas bez nošu partitūras, turklāt Vāgnerā viss mēdz būt ļoti ilgi... Kā tev ir dziedāt Vāgneru, salīdzinot ar citiem stiliem? Ko tas no tevis prasa?

Manas lomas līdz šim nav bijušas tās garākās, jo Erda ir pavisam īsa, Valtraute – tikai nedaudz garāka, tāpēc milzīga izturība nav vajadzīga, tomēr nepieciešama liela koncentrācija.

Vāgners nav tāds, kurā var aizrauties un ļauties – tur tomēr jāpadomā līdzi, jāpaskaita. Jābūt "fokusā". (smejas) 

Tu pagaidām izmanto iespēju dziedāt ļoti dažādu mūziku: vēl nesen bija Hendeļa "Jūlijs Cēzars", ir romantika, arī verisms. Kas vēl būtu tavs ejamais ceļš ārpus tā, ko tu jau dziedi?

Ir daudz virzienu, kuros gribas iet, tikai brīžiem liekas, ka visu nevar paspēt. Bet man vienmēr ļoti tuva bijusi vokāli simfoniskā mūzika. Tas, kā mēs izpildījām Māleru – tā gribētu vēl, vēl un vēl. Operu ziņā – tas pats "Samsons un Dalila" ir manā sapņu repertuārā vēl joprojām.

Negribu neko solīt, bet varbūt tagad, pēc trešā bērna, atvērsies arī Verdi... (smaida)

Jā, tādu sapņu ir daudz. Nākamajā sezonā paredzēti arī divi solokoncerti – viens Frankfurtē un viens Latvijā. Mēģinu salikt repertuāru un saprotu – tik daudz ir visa kā! Nevaru koncentrēties uz kaut ko vienu, jo varētu gan to, gan to. Tagad bija franču mūzika – franču komponisti mani kaut kā ļoti uzrunā. 

Tu saki – izvēlēties. Bet tu tomēr esi štata soliste Frankfurtes operā. Cik lielā mērā vari kaut ko izvēlēties un varbūt arī reizēm atteikt?

Reti sanāk atteikt, jo piedāvājumi ir diezgan atbilstoši manai balsij un piemēroti arī dzīves cikliem. Tagad, pēc trešā bērniņa, saprotu, ka man tiek dots vairāk laika, lai mani nepārslogotu. Jūtu lielu sapratni par to, ka tas nav tik viegli. Repertuāra teātrim ir tas pluss, ka vari pamēģināt daudz ko, un lielākoties piedāvājumi ir atbilstoši. 

Kad jums sākas jaunā sezona?

Jau augusta beigās – diezgan agri šogad, turklāt ar jauno muzikālo vadītāju pie pults.

Kurš tas būs? 

Tomass Gugejs (Thomas Guggeis) – viņš ir Frankfurtes operas jaunais galvenais diriģents. Šeit viņš jau aizvadījis savu pirmo sezonu, ir gados ļoti jauns, kas šķiet tāda kā tradīcija pēdējā laikā. Bet laikam tajā jaunībā ir kaut kāds skaistums. Aizrautīgums. Tas arī mūsu operai ir ļoti nepieciešams, lai mēs attīstītos, lai būtu cilvēki, kas vēl aizrāvušies ar to. Kuri deg par to.

Intervija teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv!