Tas bija dārgs prieks – būt muzikantam, pašam gatavot instrumentus. Stāsta Iveta Dukaļska

No 30. jūlija līdz 2. augustam Madonas novada Barkavā jau trešo reizi notiks Kapelmeistaru mācības, kas noslēgsies ar muzicēšanu 23.Tautas muzikantu svētkos. Par visu plašāk izvaicājam Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas muzikantu biedrības vadītāju Ivetu Dukaļsku.

Dāvis Eņģelis: Vai iespējams vismaz aptuveni pateikt, kurā laikā latviešu tautas muzikantu kopienās ienāk vārds kapelmeistars un kapela kā mūziķu vienība?

Iveta Dukaļska: Noteikti var. Tās ir 19. gadsimta beigas, 20. gadsimta sākums un divdesmitie, trīsdesmitie gadi. Veicot pētījumus, esam secinājuši, ka tad jau lauku muzikanti runā par muzikantu grupām, lai gan tobrīd muzikantu grupas nav bijušas tik ļoti populāras, jo

tas bija dārgs prieks – būt muzikantam un pašam gatavot instrumentus, tāpēc biežāk bija tādi kā vienas sādžas muzikanti – gandrīz katrā mājā, kur vai nu pats muzikants prata izgatavot instrumentus, vai iemainīja tos pie amatnieka, kurš tos izgatavoja. Vairāk muzicēja pa vienam vai diviem kopā.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, sevišķi jau Kurzemē, runā par to, ka bagātajiem lauku saimniekiem bija savas muzikantu grupas. Savukārt par šo periodu Latgalē visbiežāk muzikanti man ir stāstījuši, ka "mēs, divi ermoņiku spēlmaņi" – vai ermoņikas un bungas – "aizgājām un spēlējām kāzas". 

Bet pats termins – kapela, kapelmeistars – ir reģionāls lokālisms, kas raksturīgs tieši Latvijas reģioniem?

Šos terminus visbiežāk sāka lietot 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, kad Gunārs Ordelovskis pēc pūtēju orķestra ansambļu līdzības sāka runāt par kapelām. Bet visbiežāk paši mūziķi laikā no divdesmitajiem līdz piecdesmitajiem gadiem sevi sauc par muzikantu grupu, bet vēlākajā periodā – par lauku kapelu. Es visbiežāk to saistu ar to, ka muzikantu grupas pēc Otrā pasaules kara ielika kultūras namos vai lauku klubos, lai ideoloģiski varētu kontrolēt, ko viņi spēlē, un tie lauku muzikanti, kas bija mājās, kļuva nevērtīgi. Jo – lai spēlētu, vajadzēja zināt notis. Sākās amatierkolektīvu skates, un tad arī parādījās tas vārds "lauku kapela". (..) Man jau šķiet, ka mazliet nepamatoti vērtēt muzikantus pēc skates rezultātiem – jo katra skatuve jeb tas, kurš organizē skati, diktē savus noteikumus, kā visam būtu jābūt.

Manā izpratnē muzikants ir brīva personība ar brīvu izpratni. Bet, ja skatās no tradīcijas puses – lai  saglabātu tradīciju, skatei kaut kādā izpratnē ir jābūt, jo citādi šobrīd tik ļoti visu ietekmē globalizācijas tendences un sociālie tīkli, ka savas mūzikas tradīcijas varam arī pazaudēt.

Kā apmēram notiek tautas ansambļu kapelu skates?

Šobrīd skates organizē Latvijas Nacionālais kultūras centra Tautas mūzikas nozares padome, kurā darbojos arī es, izstrādājot Nolikumu un definējot noteikumus, kā muzikantu grupai jānes tradīcija. Un tad nu muzikantu grupa savā izpratnē kopā ar grupas vadītāju izdomā, kā to izdarīs. Skates priekšnesums parasti ilgst līdz desmit minūtēm, un tas nozīmē, var nospēlēt trīs mūzikas gabalus. Bet

manā izpratnē skate ir tāda sintētiska vide, netipiska lauku muzikantiem, jo te ir skatuve, turklāt tevi vērtē žūrija. Vērtēšanas faktors no vienas puses ir labs, jo mēs pieskatām, kā dzīvo tradīcija un kā kurš to saprot, bet no otras puses muzikantam šajos apstākļos nav muzicēšanas brīvības. 

Vai latviešu kapelās ir kādas atšķirības instrumentu sastāva ziņā un repertuārā? 

Tas ir divējādi. Ja cilvēkam, kurš ikdienā nenodarbojas ar tradicionālo mūziku, teikšu – šovakar jums spēlēs lauku kapela, piemēram, no Balviem, tas būs atkarīgs no šī cilvēka zināšanām: ja viņa vectēvs varbūt senā pagātnē bijis muzikants un stāstījis, ka gājis uz kapelu gāju spēlēt ermoņikas, cītaru, vijoli un bungas, tad šim cilvēkam kapela asociēsies ar attiecīgo skanējumu vai pat konkrētu bildi. Bet ja kapelu veido cilvēks, kuram ir zināma izglītība, viņš noteikti nesaliks kopā instrumentus, kas īsti nesader, jo viņam ir zināšanas. Un vēl:

ja sanākam kopā un gribam muzicēt tāpat vien, un viens atnāk ar saksofonu, otrs ar ģitāru, cits ar cītaru, akordeonu un vēl cits ar dūdām, tad pašam sākumam, lai izveidotos kapela un saprastu, kāds es gribu būt muzikants, tas ir labi. Bet ja šāda grupa grib prezentēt tradīciju, tad gan tas tā īsti labi nav.

Un par tradīcijas nešanu atbild kapelmeistars, kurš attiecīgi ir ar savām zināšanām?

Ideālajā variantā tā mēs gribētu domāt. Tāpēc pirms trim gadiem izdomāju, ka kapelmeistariem vajag izveidot mācības...

Vairāk – audioierakstā.

3. Kapelmeistaru mācībās etnomuzikologs Valdis Muktupāvels stāstīs par instrumentālo kopmuzicēšanu, analizējot kontekstus un sastāvu, bet lektore Iveta Dukaļska stāstīs par muzicēšanu kāzās, un ko nozīmē būt kāzu muzikantam. Saksofonists un aranžētājs Artis Gāga iedziļināsies improvizācijā dažādos mūzikas žanros, apskatot tās pielietošanu gan tradicionālajā, gan klasiskajā, popmūzikā un džezā. Etnomuzikoloģe Liene Brence pievērsīsies aranžēšanas pamatiem kapelu muzicēšanā, analizējot instrumentu lomu kapelu sastāvā, saspēles paņēmienus, harmoniju, ritmizēšanu, variēšanu un improvizāciju, tāpat Liene iepazīstinās ar dažāda nošu materiāla rakstīšanu datorprogrammā Musescore. Latviešu horeogrāfiskās dejas eksperte Dace Smirnova analizēs Tautas dejas mūziku, bet lektore Kristīne Tjarve ieteiks labākos komunikācijas paņēmienus muzikantu grupai. Savukārt vakaros kopīgajā muzicēšanā savā pieredzē dalīsies gan kapelas "Dziga" vadītāja Dace Baltkāje, gan arī kapelas "Zeidi" vadītāja Dace Smirnova.

Kā ierasts, kapelmeistaru mācības Barkavā noslēgsies ar kopīgu muzicēšanu 23.Tautas muzikantu svētkos, kas notiks 2. un 3. augustā. 2. augustā skanēs svētku atklāšanas koncerts, kas ritmiski pāries danču vakarā. Savukārt 3. augustā Tautas muzikantu svētki turpināsies ar etnomuzikologa Oskara Patjanko meistardarbnīcu "Ermoņikas un to loma instrumentu sastāvā", pēc tam sekos instrumentu maiņa un izrādīšana, tāpat svētku laikā būs skatāma arī ermoņiku izstāde no muzikantu privātajām kolekcijām. Sestdienā skanēs arī individuālo muzikantu koncerts, un pirmo reizi notiks konkurss individuālajiem muzikantiem, kur labākie saņems skatītāju simpātiju un organizatoru balvas. Tautas muzikantu svētku noslēgumā izskanēs dižais koncerts, kurā muzicēs ne vien Latvijas, bet arī Lietuvas un Igaunijas tautas mūzikas grupas, individuālie muzikanti un kapelas.