"Latvietis jau nav atradināms ne no rupjmaizes ēšanas, ne sviesta, kārtīga speķa, sautētiem kāpostiem un arī Blaumaņa – tas viss kaut kā iet kopā," saka literatūrzinātniece Anna Kuzina, kuras darba mūžs jau kopš 1978. gada saistīts ar Rūdolfu Blaumani. Rakstnieka memoriālajā muzejā "Braki" novadītas neskaitāmas ekskursijas, bet brīvos brīžus Kuzinas kundze atvēlējusi Blaumaņa dzīvei, daiļradei un valodai veltīto grāmatu rakstīšanai. Nule viņai piešķirts Atzinības krusts, un tas ir lielisks iemesls, lai dotos pie Annas uz viņas mīļajiem "Brakiem", kur putni šobrīd dzied kā traki, bet vasaras vidū liepas smaržos tā, ka galva reibs.

Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kādas bija pirmās sajūtas, uzzinot par apbalvojumu?

Anna Kuzina: Tas bija milzīgi liels pārsteigums! To uzzināju no ērglēniešiem, kuri jau agri no rīta man sāka sūtīt apsveikuma īsziņas. Sākumā domāju, ka tas ir aprīļa joks... Neticēju, jo pat nenojautu, ka kaut kas tāds varētu būt. Kad no Prezidenta kancelejas saņēmu oficiālu vēstuli, kas apstiprina, ka piešķirts Atzinības krusts, ar šo domu jau biju samierinājusies (smejas).

Vai 1978. gadā jūs kaut ko darījāt lietas labā, lai nokļūtu Ērgļos, Rūdolfa Blaumaņa "Brakos", vai tomēr liktenis tā lēma?

Liktenis tā lēma – tur manas gribas nebija nemaz.

Tā bija tīrā nejaušība, ka šeit nokļuvu. Uz šejieni atnācu no Daugavpils muzeja, turklāt sākumā šejiene man likās nesaprotama vieta…

Kāpēc nesaprotama? Šobrīd šķiet, ka te ir atjaunots pilnīgi viss – pat strazdi tikuši pie jaunas, skaistas mājas, nerunājot par niedru jumtiem, kas visām mājām ir ļoti glīti uzlikti. Vasarā šeit zied puķes...

Kad šurp atnācu, tā bilde bija daudz savādāka. Bija 16. novembris, muzeja darba sezona jau bija beigusies, un varēju brīvi justies, jo apmeklētāju nebija. Pirmais iespaids bija – ai, te jau nekas nav jādara, cilvēku nav, nu, tad metīšos lasīt Blaumani. Arī mana priekšgājēja Līvija Volkova mani drusku vēl pamudināja gan lasīt Blaumani, gan mācīties par viņu. Klausījos Līvijas ekskursijas.

Pirmais, kas mani šeit fascinēja, bija saimes istaba. Kad tajā kurējās uguns, bija tik ļoti specifiska smarža, kādu nekur citur pasaulē nebiju sajutusi. Būtībā tieši smaržas mani vadājušas pa muzejiem.

Arī Daugavpils muzejā nokļuvu smaržas dēļ. Toreiz iegāju tajā, un mani pārņēma tāda veclaicīguma smarža – kādreiz tur bijusi viesnīca, kurā pat Rainis uzturējies. Kā to smaržu sajutu, momentā kāpu pa trepēm augšā pie muzeja direktores un prasīju, vai nevajag darbiniekus. Tā nokļuvu Daugavpils muzejā, kur nostrādāju divus gadus. Tad liktenis mani pārsvieda uz "Brakiem".

Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt LSM!