Skaņa prot dejot! Unikālu koncertu gatavo Viktorija Majore un Platons Buravickis

8. un 9. jūlijā Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (JVLMA) tam īpaši būvētā kupolā notiks unikāli trīsdimensiju audio koncerti "Sfēra / Balss. Buravickis / Majore".

Šī koncerta idejas autori, dziedātāju Viktoriju Majori, kā arī komponistu Platonu Buravicki studijā aicinājusi "Klasikas" galvenā redaktore Inga Saksone, aicinot pastāstīt gan par skaņu kupola tapšanu un izvietojumu, gan par klausīšanās pieredzes un skaņas uztveres maiņu, par nezināmā klātbūtni, fizikas likumiem, pirmo satikšanos, ļaušanos eksperimentiem, komponistu uzticēšanos un dažādajām elpām...

Platona Buravicka elektronikas ideju lidojumā un kopīgā improvizācijā koncertos izskanēs latviešu komponistu laikmetīgā mūzika: tiks pirmatskaņoti Ansela Kaugera, Platona Buravicka, Viktorijas Majores, Maritas Semjonovas un Andreja Mārtiņa Grīnberga jaundarbi. Pie klavierēm – Veronika Rinkule.

Ambisoniskā jeb imersīvā skaņa ir inovatīva tehnoloģija, ar kuras palīdzību notiek virtuāla trīsdimensiju skaņu lauka veidošana un reproducēšana.

Ambisoniskā skaņa paplašina mūzikas uztveres pieredzi un tehnoloģiskās robežas, sniedz dabisku un visaptverošu skaņu pārdzīvojumu. Latvijā šī tehnoloģija parādījusies salīdzinoši nesen, un viens no tās pirmatklājējiem šeit ir komponists Platons Buravickis.

Viņš sadarbībā ar dziedātāju Viktoriju Majori ir izveidojis īpašu koncertprogrammu, kas tiks atskaņota trīsdimensiju audio formātā tam īpaši izveidotā sistēmā jeb kupolā JVLMA.

Kupols tiks izbūvēts JVLMA Lielajā zālē, un klausītāji tiks nosēdināti kupola iekšpusē, tādā veidā nodrošinot unikālu un telpisku skaņas pieredzi. 

Šādi projekti ar skaņu kupolu Latvijā tiek veidoti diezgan maz. Kupolā tiks izvietoti vairāk nekā divdesmit skaļruņu, kas tiks vadīti no atsevišķas pults, un ar to varēs panākt dažādus interesantus efektus – te skaņa darbosies labajā pusē, te kreisajā, te skanēs kaut kur priekšā, te aizmugurē. Skaņa ceļos un dejos... Tiesa, klausītājiem pieejamo vietu skaits ir ierobežots. Koncertā skanēs gandrīz tikai jaundarbi.

Inga Saksone: Vai tas ir ātri sagatavojams process? Cik ilga bija darbošanās pie kupola un mūzikas?

Platons Buravickis: Darbošanās sākās 2016. gadā Lietuvā. Pagājušogad uztaisījām savu kupolu – fiziski ar rokām sazāģējām. Arī Cēsīs ir savs kupols, kas tapa vēl pirms gada. 

Tātad kupols tomēr ir cits? Man šķita, ka tie pārceļo... 

Platons: Jā, tas ir mūsējais, manējais. Šis kupols gan ir no plastmasas, līdz ar to tas ir mobilāks. Tātad kupoli ir, telpiskās skaņas koncerti šad un tad notiek – un notiek arvien biežāk. 

Mūzikas akadēmijā arī jau ir bijis?

Viktorija Majore: Bija. Ja nemaldos, festivāla "deciBels" ietvaros – darbojās koris. Ar Platonu man šī ir otrā sadarbība, jo pirmajā reizē satikāmies tieši šādā kupolā, tas bija Vagonu zālē. Jau labi sen mani uzrunā tas, ko dara Platons. Biju viņu redzējusi, un nevarēju saprast, kā pienākt viņam klāt un pateikt – re, kur es esmu; re, es kaut ko daru – ko tu teiktu, ja mēs sadarbotos? Un tad maģiskajā šīgada februārī man tāda iespēja uzsmaidīja: mēs ar Platonu iepazināmies, un sapratu – nē, šo cilvēku nevar laist tālāk garām, ir jādomā kas kopīgs. Viņš akadēmijā bija iestājies profesionālās doktorantūras programmā, kur esmu arī es, un secinājām, ka varam mesties uz vienu roku un mēģināt šo visu "pasākumu" [īstenot].

Sākotnējā ideja bija tāda, ka kupolu liekam akadēmijas Lielās zāles centrā, bet nupat jau viss izaudzis līdz tam, ka būve būs uz skatuves, kas ir vēl interesantāk, skatītāji būs uz skatuves, savukārt izpildītāji būs skatītāju zālē. Kas no tā visa iznāks, mani arī ārkārtīgi interesē, jo programma ir pilnīgi jauna un svaiga;

manuprāt, Latvijā, ja neskaita, iespējams, vienu skaņdarbu, vēl neskanējusi, bet tas man vēl jānoskaidro. Jā, tas būs tāds mikslis ar balsi, elektroniku un klavierēm, un tas viss notiks caur skaļruņiem un kupolu: manuprāt, būs ļoti interesanti!

Kā saprotu, pamatā var būt divi varianti: viens no tiem – ka mūzikas materiāls ir jau fiksēts, ierakstīts un tad skaļruņos atskaņots, un tad ir jūsu variants, ka jūs uz vietas arī muzicējat. Laikam tas tomēr ir komplicētāk, ja uz vietas tiek muzicēts, un pēc tam skaļruņos atainots.

Platons Buravickis: Spēlēšu savas trīs ambisionistiskās etīdes: viena būs sagatavota, bet divas spēlēšu dzīvajā izpildījumā. Bet arī sagatavotajai etīdei fragmentus spēlēšu dzīvajā.

Tas nozīmē, ka...

Platons: ... ka nav tikai mūzikas materiāls, bet arī "dejas" materiāls.

Skaņas prot dejot, bet tas jāprot arī nospēlēt.

Viktorija: Platons runā par to, ka viņš ir tas cilvēks, kurš sēdēs pie "ruļļiem" un to visu organizēs. Ja mēs tā poētiski pārvēršam Platona teikto par deju, tad tā ir skaņa, kas veidojas un kustas šajā kupolā, un tā vienā brīdī var skanēt vienā pusē, bet jau nākamajā brīdī tā aizceļo uz kupola otru pusi. Un cilvēks to ļoti labi dzird un uztver. Kā zināms, mēs klausāmies ne tikai ar ausīm, bet ar visu ķermeni, un tas ir ļoti, ļoti interesants efekts, kā tas tiek panākts! (..)

Man ir drusciņ vieglāks uzdevums – es tikai stāvu un dziedu. (smejas)

Un līdzās tavām trim etīdēm, Platon, mums būs arī viena kopīga improvizācija – tas būs pats pēdējais skaņdarbs, kurā skatīsimies, ko mēs viens no otra varam sagaidīt un izdarīt.

Bet jūs paši, izpildītājmākslinieki, atrodaties ārpus kupola? Jūs nedzirdat, kā tas rezultātā skan?

Viktorija: Jā, tas ir pats interesantākais, jo kaut kāda skaņa, protams, nāks atpakaļ, apmēram sapratīšu, kur esmu. Bet man vēl būs jāsaskatās ar mūsu koncertmeistari Veroniku, kas būs pašā, pašā galiņā arī ārpus kupola, un tas arī būs interesanti. Bet tas, kas skanēs pašā kupolā, es nezinu. Mums ir kaut kādas sarunas par to ir bijušas – ko tieši Platons darīs un kā tas izklausīsies. Viens no skaņdarbiem, kurus atskaņošu, ir manu dziesmu cikls, kas tapis pavisam nesen: tā otrajā daļā izdomāju, ka tā būs elektronika, kas pavadīs manu dziedājumu, lai gan oriģinālā paredzētas glāzes, kas arī varētu būt izaicinošs pavadījums. 

Zinu, ko no Platona vēlos sagaidīt, kāda būs skaņa un kurā brīdī tā mainīsies, bet, kā tā ceļos, to nezinu. Tāpēc ļoti ceru, ka mums būs profesionāls ieraksts – vismaz Platons apsolījis, ka tāds būs. Ar milzīgu interesi to klausīšos – ceru sajust to, ko mēs tur darām...

Taču ierakstā jau to īsti nevar aptvert – tad jāraksta divdesmit kanālos, lai to varētu aptvert.

Platons: Tieši tā arī būs! 

Kas notiek ar balsi, kas skanēs lineāri, bet [dzirdamajā atskaņojumā] tiks dalīta, sadalīta, mainīta?

Platons: Jā, viena balss tiek sadalīta uz vairākiem simtiem "aktieru" jeb "dejotāju": katram būs savs tērps, mīmika un žesti, un viņi pēc partitūras "dejos" tā, kā viņiem teikšu... 

Un Viktorijas balss tiks transformēta arī tembrāli?

Platons: Trajektoriāli. 

Viktorija: Un nedaudz arī tembrāli, jo

ir skaņdarbi, kuros mans uzdevums ir skaisti dziedāt taisnu, lineāru skaņu, lai Platonam būtu iespēja darboties ar šo taisno, tīro vokālo signālu. Ko tieši viņš tur darīs? Es atkal sacīšu – nezinu! (smejas) Bet es Platonam uzticos un saku: darām!

Vairāk – audioierakstā.