Iekustināt ainavu, telpu. Kā to pamanām mēs – ainavās esošie un tās vērotāji? Kā izjūtam? Tik plaši varam domāt par ainavu arhitektu paveikto. Kāds ir viņu redzējums un pēc tam īstenotais? Šī noteikti būs neparastāka atklāsme tiem, kas nav to iepazinuši un gandarījuma piepildītas atmiņas tiem, kas domā un rīkojas līdzīgi, ir strādājuši vai novērtējuši ainavu arhitekta darbu. Ainavu arhitekta profesijai Latvijā aprit 30 gadi. ALPS ainavu darbnīcai šogad aprit 20 gadi. Savu pastāvēšanu ainavu darbnīcas profesionāļi salīdzināt ar koka augšanu, kas sevi atklāj pamazām. Kā galveno savā darbībā viņi vairākkārt uzsver uzdevumu - pasauli padarīt par labāku vietu. 

Ar ALPS ainavu arhitektēm un darbnīcu veidotājām Helēnu Gūtmani un Ilzi Rukšāni sarunājas Ilze Dobele.

Ilze Dobele: Kas ir tas jūsu galvenais virzītājspēks šādai filozofijai, noskaņojumam, kas pārvēršas darbībā?

Helēna Gūtmane:

Tas laikam ir patiesībā. Laikam ir ļoti grūti pateikt, kas ir tas virzītājspēks. Bet droši vien, ka visu mūsu pašu katru ceļš, ko mēs ejam kā indivīdi un ar vēlmi... man gribētos teikt, ka dziedināt un redzēt to, cik ļoti mūsu sabiedrībai, mums kā katram indivīdam un kā kopumam ir nepieciešama šī dziedināšana.

No dabas mēs nākuši un dabā dzīvojuši. Mēs kā suga, kā cilvēki esam daudz vairāk kā pilsētā. Un pilsētas ritms mums ir aizvedis pie tā, ka mēs sākam vairāk skriet... bet tas jau nav bijis mūsu nodoms. Mums ir vajadzīgs dzīvot arī saskaņā ar sevi un arī saskaņā ar dabu, kuras sastāvdaļa mēs esam.

Ilze Dobele: Kas bija tas, kas Jūs ieveda ainavu arhitektūrā?

Ilze Rukšāne: Jā, es arī gribēju sākt ar vārdu mīlestība, bet tad mani uzrunāja vārds impulss.Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tā nebiju es. Jo tas patiešām bija impulss, kad es sadzirdēju vārdus “ainavu arhitektūra” – kad pirmo reizi. Es tādus nebiju dzirdējusi pirms tam, kaut arī darbojusies ļoti tuvu dārziem. Bet šie vārdi bija kā impulss, un tas mani pārņēma. Es sāku darīt visu, šī impulsa vadīta. Un tas nav pazudis līdz šodienai.