Stāsta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla kuratore Dārta Ceriņa

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla jubilejā vēlos izcelt vienu no maniem tuvākajiem režisoriem, proti, vācieti Kristianu Pecoldu un viņa jaunāko kinodarbu "Liesmojošās debesis".

Mūsu skatītājiem Pecolda vārds, visticamāk, būs zināms: Latvijā daudzkārt izrādīti viņa kinodarbi, no tiem minot vien pāris – tā ir "Barbara un Fēnikss" ar Nīnu Hosu galvenajā lomā, kā arī mana personīgā favorīte no Pecolda filmogrāfijas – filma "Tranzīts". 

Pecolds, līdzīgi kā Angela Šaneleka, kuras filma "Mūzika" ir iekļauta Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā, arī ir Berlīnes kino skolas pārstāvis. Tiesa, ja Angela Šaneleka mēģina piedāvāt intelektualizēto kadru ar krietnu devu atsvešinājuma, Pecolds rotaļājas ar tekstu, scenārija loģiku un skatītāja zināšanām par to, kas īsti ir kino.

Pārskatot Pecolda filmogrāfiju un rokrakstu, "Liesmojošās debesis", ko iespējams skatīt festivālā, ir skatītājiem visdraudzīgākā un atsaucīgākā filma. Tās darbības vieta ir Baltijas jūras piekraste, kur tādā kā literārā retrītā ieradies galvenais varonis Leons – jauns, augstās domās par sevi esošs rakstnieks, kurš mēģina izcīnīt sava manuskripta jaunāko redakciju.

Šajā piejūras mājā viņš ieradies kopā ar draugu Leonu, kurš aizrāvies ar fotogrāfiju, un drīz vien viņi abi tiek konfrontēti ar mājas iedzīvotājiem. Tā rakstnieks Leons iepazīstas ar Nadju, kuras pašpietiekamība un atraisītība sāk salauzt viņa egocentriskumu un mūžīgo apsēstību pašam ar sevi un savu darbu.

Par Leonu varētu sacīt, ka viņu kaitina viss, kas nav viņa darbs. Pecoldam risinot šo daudzo divdesmitgadnieku un trīsdesmitgadnieku attiecības un to vijumus visnotaļ mums, baltiešiem, saprotamā klimatā un vasaras atmosfērā, viņš pamazām mēģina nokaitēt situāciju: līdzīgi kā zināmais teiciens par degošajiem vai nedegošajiem manuskriptiem, šos varoņus, kuru lokā vairums ir rakstnieku vai literātu, pamazām apņem piejūrā arvien plosošāks ugunsgrēks.

Pecolda režijas spēks un atlētisms rodams tajā, cik vienkāršiem paņēmieniem viņš padara savus varoņus par patīkamiem un vienlaikus nepatīkamiem, un te arī sevi neērtā pozīcijā nostādījis pats filmas režisors Pecolds, kurš vienlaikus pats ir arī filmas scenārists, par galveno varoni izvēloties tādu kā antitēlu.

Jaunā rakstnieka Leona aprisēs nav nekā tāda, kas viņu atšķirtu no citiem rakstniekiem vai stereotipiem par rakstošajiem – viņš nemēģina citus pārliecināt par to, ka viņu interesētu arī citu dzīves, vai arī viņš vēlētos palīdzēt vai iedziļināties. Ar šādu, savā ziņā drosmīgu paņēmienu skatītājiem, vismaz man, vērojot šo filmu un lielākoties izjūtot savā ziņā nepatiku vai konfliktējošas sajūtas par šo varoni, piepeši Pecolds – un te arī rodama viņa režijas maģija un atjautība! – pārliecina mūs par pretējo.

Tā ir skaista literatūra, kas uzrakstīta uz ekrāna – filma būs īpašs notikums tiem, kas lasa, raksta un mēģina sevi ieraudzīt tekstā, jo tieši ar šo sajūtu, ka mēs vēlamies būt savas dzīves kā sava literārā darba galvenie varoņi, Pecolds arī aizrautīgi rotaļājas.