Režisors Pēteris Krilovs: Latvijā daudz kas notiek par spīti

5. novembrī kinoteātra "Splendid Palace" Mazajā zālē tiks atvērti maisi – nē, ne jau čekas, bet šī gada jubilāra – kino un teātra režisora, studentu ļoti mīlētā pedagoga Pētera Krilova arhīva maisi.

Sarunā ar LR3 "Klasika" viņš stāsta par spiegu kariem un to, kā ticis pie sava uzvārda, atklāj, kāpēc izmests no skolas kora un kas kino kopīgs ar gleznošanu, kā arī pamato, kāpēc latviešu kino šobrīd ir labvēlīgs klimats, bet Dailes teātri pārbūvēt nebūtu gudri.

Ilga Auguste: Kas tad īsti ir atrodams jūsu ''arhīva maisā''?

Pēteris Krilovs: Ņemot vērā, ka šo sarīkojumu inspirējusi Latvijas Kinematogrāfistu savienība un konkrēti Ieva Romanova, kura gādā par ''vecuma gados'' iegājušajiem kinematogrāfistiem, viņa mani uzaicināja, piedāvājot šādu vakaru. Sakarā ar to, ka beidzamajos divos trijos gados man neviena jauna filma klajā nav nākusi, bet pavisam vecu rādīt negribas, iedomājos – varētu rādīt to, kas gadu gaitā sakrājies, taisot visādas filmas – arhīvu. To, kas dažādu iemeslu dēļ nav iegājis filmās vai palicis pāri. Izmantojot ''latviešu izpriecu'' ar maisu atvēršanu, domāju, nebūtu slikti to izdarīt.

Spiegu kari

Jūsu pirmā filma kā režisoram ir "Un rasas lāses rītausmā", bet kā režisora asistentam pirmā jūsu filma tapusi desmit gadus vēl pirms tam, 1967. gadā: Aloiza Brenča "Kad lietus un vēji sitas logā", kuras sižets savādā veidā sasaucas ar jūsu tēva likteni.

Te jāpiesauc Arvīds Grigulis, kurš savā "dokumentālajā" romānā "Kad lietus un vēji sitas logā" izmantoja ļoti daudz čekas materiālu un konkrēti arī Riharda Zandes atmiņas, ko viņš un viņa sieva bija pierakstījuši. Tas bija stāsts par pēckara gadiem Rīgā, par aktīvu spiegu cīņu, ko sarīkoja Latvijas KGB nodaļa un ģenerālis Lukaševičs. Viņš karoja pret angļu un zviedru izlūkdienestiem, kuri savukārt bija izmantojuši diezgan daudz latviešu emigrantu, kas bija aizbēguši caur Vāciju vai Zviedriju uz Angliju vai arī palikuši Zviedrijā. Tā bija diezgan asa un radikāla cīņa uz dzīvību un nāvi, kurā lūza daudzi likteņi. Kaut ko par to zināju jau bērnībā, bet ne visu man stāstīja māte un radinieki – viņi gan patiesībā arī daudz ko nezināja. To pamazām uzzināju, kad jau biju pusaudzis – par sava tēva likteni. Nojautu, ka tur ir kāds sakars.

Īstas kopsakarības ieguvu tikai deviņdesmitajos gados, kad sēdēju neapkurinātajās Augstākās tiesas telpās un lasīju divus sējumus par savu tēvu. Viņš tika uzskatīts par aģentu, kurš slepeni sadarbojies ar tiem aģentiem, kuri uz šejieni tikuši sūtīti.

Aģentu lieta kara laikā bija ļoti populāra – tēvs bija Latvijas Centrālās padomes dalībnieku vidū, kuri no Ventspils un pārējās Kurzemes piekrastes, Sārnates, Jūrkalnes, organizēja laivas uz Gotlandi. Viņš bija koordinators, kurš cilvēku grupas salika laivās un gādāja, lai viņi tiešām tiktu aizvesti uz Zviedriju.

Man bija divarpus gadi, kad tēvs aizgāja no mājām, tieši manā klātbūtnē. Un nekad vairs neatgriezās.

Acīmredzot, kad spiegu kari 50. gadu vidū beidzās, Latvijas čekas grupa sasita angļu izlūkdienestu lupatās. Viņiem bija gandarījuma sajūta un droši vien arī tāds nenovērtēšanas sindroms, ka viņi ir baigie malači, varoņi, bet neviens par to nezina. Droši vien tad arī radās ideja, ka to varētu iemūžināt – vispirms caur dokumentālo prozu, bet "dokumentālā" proza vis nebija gluži dokumentāla. No vienas puses, Grigulis izmantoja dokumentus – tos viņš lasīja ļoti daudz, čekā viņam esot bijusi ierādīta istabiņa. Bet tad viņš sameklēja pašu galveno dalībnieku Rihardu Zandi, kuram bija brīnišķīga, apdāvināta sieva Velta, filoloģe, kura sāka viņam palīdzēt 1947. gadā, kad viņš kā spiegs ieradās Latvijā. Velta, būdama ļoti apdāvināta kā rakstītāja, uzrakstīja Zandes atmiņas, par ko Grigulis viņam samaksāja desmit tūkstošus rubļu vecajā naudā – tas nebija sevišķi daudz, pat mašīnu nevarēja nopirkt, un ielika grāmatā.

Un tālāk grāmata nonāca uz ekrāna?

Jā, un filmu veidot uzaicināja vēl pavisam jauno režisoru Aloizu Brenču. Viņš izvēlējās režijas grupu, kurā bija man jau pazīstamā otrā režisore Renāte Gintere – brīnišķīgs, ļoti izdarīgs cilvēks, bet

mani paņēma kā "klapīti". Tā nu es situ "klapīti" un visam sekoju.

Jūs taču bijāt pavisam jauns – astoņpadsmit!

Jā, uz Rīgas kinostudiju atnācu strādāt septiņpadsmit gadu vecumā.

Ko mamma jums stāstīja par tēvu?

Sākumā neko. Ar čekas arestētajiem cilvēkiem tā notika – pateica, ka viņi ir nošauti bēgot, lai arī reizēm bija atstāti dzīvi. Diezgan daudzi cerēja, ka viņi ar laiku atnāks. Man arī tā likās par tēvu... Bet nekas nenotika. Vēlāk man parādījās patēvs, jo mamma apprecējās otrreiz, un...

… kļuvāt par Pēteri Krilovu.

Šis uzvārds dzimtas vēsturē man ir jau ceturtais, jo tēvs piedzimis kā Teibe. Tā ir ļoti liela un skaista dzimta, milzīgs dzimtas koks, kuras atzari ir arī Baiba Sipeniece-Gavare un Ivars Kalniņš.

Savukārt mani vecvecāki pa tēva līniju abi divi gāja bojā Pirmā pasaules kara laikā, un viņu bērnus adoptēja radu ģimene ar uzvārdu Bileskalni, tāpēc nu mans tēvs bija Bileskalns, un arī es piedzimu kā Bileskalns. Tad ar tēvu notika tas, kas notika. Mamma tika pratināta čekā, bet ļoti īsi, un viņai pateica tam laikam diezgan dīvainu čekas formulējumu – ejiet mājās, audziniet dēlu, mēs jūs neaiztiksim, jo jūs laikam neko nezināt... Tā jau arī bija, viņa neko nevarēja paskaidrot par tēva darbību, jo viņš visu turēja lielā slepenībā. Mamma mani pārrakstīja savā meitas uzvārdā, un īsu brīdi es biju Pēteris Kalniņš. Un visbeidzot kļuvu par Pēteri Krilovu. Tāda bagāta vēsture.

Interviju pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!