Režisors Mārtiņš Eihe: Kultūra šobrīd ir viens no retajiem ētikas kompasiem

Apciemojam režisoru un Rēzeknes teātra "Joriks" māksliniecisko vadītāju Mārtiņu Eihi: saruna rit par latgaliskajām saknēm, par Rēzeknes teātra trupas interesanto sastāvu un pārpratumiem, kas var rasties valodas nezināšanas dēļ, par teātra statusu, par integrācijas politiku Latvijā un par to, kādai tai vajadzētu būt.

Orests Silabriedis: Man bija diezgan liels pārsteigums, uzzinot, ka daļēji esi kļuvis ja ne par par latgalieti, tad par rēzeknieti gan. Kā tas vispār notika?

Mārtiņš Eihe: Kā jau katram latvietim, arī man var atrast saknes Latgalē. No mammas puses visi radi ir latgalieši, kas Otrā pasaules kara laikā bēguši no dzimtajām mājām un izkaisījušies pa visu Latviju. Esam otrā lielākā dzimtas daļa, kas tuvāk Latgalei. Tepat Rudzātos vēl joprojām ir neliels dzimtas īpašums, gandrīz visa Rudzātu kapsēta – tie visi ir mūsu radi. Puse bērnības, līdz kādiem sešpadsmit gadiem,

kamēr dzīvojām kopā ar vecvecmammu, viņa runāja tikai latgaliski. Es vairs nē. Ik pa laikam kaut ko vēl "izsperu", bet kā jau kārtīgs latvietis, kautrējos par savu vietu – vieglāk runāt krieviski vai angliski, nekā latgaliski.

Vecvecmamma ar abām savām meitām, kas dzīvoja kaimiņos, sarunājās tikai latgaliski, lai gan abas viņas meitas runāja arī tīrā literārajā latviešu valodā, visas bija labi izglītotas, bijušās kaucmindietes. Dzimta bija salīdzinoši bagāta – no represijām izglāba kalpi, kas pateica, ka esam sarakstos, un tad viņi arī devās projām. Mikslis bija fantastisks – vecvecmamma bija totāla katoliete, un es biju vienīgais, kuru nedzina uz baznīcu. Pat nezinu, kāpēc.

Tāpēc, ka biji luteklītis?

Domāju, ka tur īsti nedalījās luteklīšos, nē. Vecāsmammas vīrs bija luterānis, tāpēc viņa attiecības ar vecvecmammu bija ļoti dramatiskas – viņš bija persona non grata... Jo viņš bija luterānis.

Tā taču mūža izolācija!

Jā, bet es ļoti daudz laika ar viņu pavadīju. Man bija septiņi gadi, bet atmiņā viņš palicis spilgti.

Mana izrāde "Ziemas māja" ir par vecotēvu. Es diezgan ilgi dzīvoju ar kompleksu, ka esmu viņu nogalinājis, jo mums bija tāda situācija...

Vecaistēvs ir pats pirmais Latvijas PSRS čempions – 1945. gadā dabūja medaļu, bija spēcīgs, liels. Vēlāk viņam ļoti sāpēja kājas, un reiz biju atstāts viens pats ar viņu mājās. Nezinu, ko mēs tur nesadalījām, bet atceros situāciju, ka viņš man dzinās pakaļ ar saviem diviem spieķiem... Aizlaidos caur žoga caurumu. Nākošā mana atmiņa ir, ka viņš guļ gultā, skan morāle no vecākiem un vecvecākiem... Un nākamais, ko atceros, ir tas, ka viņš nomirst. Pa vidu bija gads, un viņš aizgāja ar vēzi, bet līdz padsmitnieka vecumam biju pilnīgi pārliecināts, ka es esmu tas, kurš ielika viņu gultā, tad viņš saslima, un tad nomira. Laiks ir sakompresējies.

Domāju, ka mana draudzība ar vecotēvu mani arī izglāba no katoļu baznīcas ietekmes...

Esmu kristīts, bet – atkal varu palielīties ar brālēnu. Viņš uz baznīcu gāja katru svētdienu. Bijām lasījuši par lībiešiem, kuri, kad viņus kristīja, apšļakstot ar ūdeni, pēc tam iegāja turpat Daugavā nomazgāties. Mēs tad arī gājām mazgāt nost kristietību... (smejas). Tas veidoja distanci ticības jautājumā. Otra traki krutā lieta, kas bija vienlaicīgi – vecvecmamma zināja un praktizēja visas pagāniskās tradīcijas: visos Līgosvētkos – kā viņas no rīta sāka dziedāt dziesmas, cepot pīrāgus, taisot sieru, pinot vainagus... Tas kultūras slānis kopumā bija diezgan ietekmīgs.

Kaut kādas zīmes tevī noteikti ir palikušas, bet reālas dziesmu zināšanas vai tradīciju zināšanas ir aizķērušās?

Nē, es pats nedziedāju un vēl joprojām nedziedu, pateicoties padomju laika izglītības sistēmai, kur aizgāju uz skolas kori un man ieteica vairāk nenākt, un arī akadēmijai, pēc saskarsmes ar [Anitu] Garanču, kura pateica, ka man nevajag dziedāt...

Bet pieredze ar Zani Šmiti ir pilnīgi cita – viņa pat piedāvāja iemācīt, bet es, protams, noslinkoju... Viņa varēja man iemācīt dziedāt tā, ka nebūtu kauns ne man, ne citiem. Tā nu es nedziedu. Kad braucam uz Līgo svētkiem jeb Jāņiem, kā pareizi jāsaka, jo Līgo svētki ir padomju laika pasākums, uz Drustiem, man nav nekādu problēmu iet dančus, rotaļas un dziedāt visiem līdzi, jo tā ir viena no dīvainākajām folkloristu lietām – tur tev neviens nepārmet, ka tu kaut ko dari nepareizi. Drustos nekad nav bijis sajūtas, ka esi lieks, nepareizs.

Kā sākās tavs ceļš uz Rēzekni?

Viss sākās pirms vairākiem gadiem. Iļja Bočarņikovs bija pārņēmis teātra vadību no teātra dibinātāja un ilggadējā vadītāja, kurš strādā un dzīvo Maskavā, pirms gadiem pieciem uzaicināja mani taisīt vienu izrādi, kas man bija laba pieredze – viss bija riktīgi forši. Jau tad Iļja mēģināja iesākt sarunas, vai mani tas neintersētu un vai es negribētu to darīt.

Bet ar mani ir tā – ļoti bieži cilvēkiem liekas, ka pieņemu spontānus lēmumus, bet patiesībā es vienkārši nerunāju, kas arī ir mazliet problēma. Es ļoti ilgi domāju par lietām. Un tad, kad esmu izdomājis, varu atnākt un pateikt – jā, darām, vai arī – nē, uz redzēšanos.

(..) Iļja teica – nāc, paskaties, pastrādā. Saproti, kā tas būs, un pieņem lēmumu, tad runāsim ar domi. Ir vairākas lietas, kas mani piesaistīja šai lietai – viena ir neizsakāmi interesantā trupa, kas veidojusies astoņdesmito gadu beigās. Deviņdesmitajos gados viņi pieņēma lēmumu būt profesionāļi. Daļa ir beiguši režisorus Pēterburgā – kādi trīs vai četri no aktieriem. Vēl viena aktrise beigusi režisorus Minskā. Viens aktieris studējis sporta akadēmijā, bet ar horeogrāfijas novirzienu, un mums ir arī viens mākslas zinātnieks. Tas, kā viņi apguvuši teātra mākslu, ir ļoti raksturīgi – tā droši vien daļēji ir padomju vai krievu izglītības sistēma, kur ir meistars, viņš uztaisa studiju, un viņš viņus trenē. Viņi ir diezgan vienoti izpratnē par teātri, kas ir gan labi, gan slikti, bet ļoti interesanti. Kaut kādā ziņā viņi ir arī pazaudētā paaudze.

Tādā ziņā, ka neīstenojusies?

Jā, daļa no viņiem varēja sasniegt daudz augstākus griestus. Tas, ko viņi var izdarīt, rāda, ka tur ir bijis ļoti interesants potenciāls. Šobrīd viņiem visiem ir piecdesmit plus.

Vairāk un plašāk - ierakstā.