Margo Zālīte, kuru Latvijā zinām kā drosmīgu un radošu režisori, operu, mūziklu un lieluzvedumu iestudētāju, jau otro gadu ir vērienīgā Vācijas mūsdienu mākslas festivāla "Rūras triennāle" mākslinieciskās vadītājas Stefānijas Karpas (Stefanie Carp) asistente.

Rūras triennāles dibinātājs 21. gadsimta sākumā bija slavenais Žerārs Mortjē, kuram bija ambiciozs mērķis šo festivālu padarīt tikpat populāru kā, piemēram, Zalcburgas  vai Vīnes Festwochen festivāli.

Margo Zālīte: "Stefānija Karpa ir Rūras triennāles intendante – šis vācu apzīmējums nozīmē, ka viņa ir gan festivāla mākslinieciskā vadītāja, gan finanšu direktore. Es vadu viņas biroju, kas nozīmē, ka man jāsagatavo materiāli pirms viņas tikšanās reizēm, sarunām un konferencēm, tāpat gatavoju konceptus un darba materiālus tad, kas ir lielās finanšu tikšanās. Stefānija arī ļoti daudz ceļo, nedēļā reizēm pat piecas reizes, un mans pienākums ir sagatavot šos ceļojumus – es pētu tos festivālus, uz kuriem viņa dodas, gatavoju brauciena programmu, organizēju tikšanās ar cilvēkiem, kas viņai jāsatiek. Un vēl atbildu uz visiem viņas epastiem – gan privātiem, gan darba. Pāri manam galdam iet arī visi līgumi un vienošanās vēstules, piemēram, par nākamā gada festivālu. Tātad, es plānoju visu viņas dzīvi, un tādējādi pati uzzinu, kā darbojas šāds liels festivāls. un tas man ir visinteresantākais.

21. gadsimta sakumā Ziemeļreinas-Vestfālenes valdība apzinājās, ka strauji jāmaina savs tēls, ka šis vienmēr bijis tikai industriāls darbaļaužu rajons, kur nekas cits nenotiek, kā dūmu stabi ceļas debesīs, kur ir kaitīgi un nepatīkami dzīvot. Tāpēc viņi izlēma ieguldīt līdzekļus vienā lielā festivālā, kurš pievērstu starptautisku uzmanību un radītu labāku iespaidu par reģionu.

Manuprāt, viņiem tas ir izdevies, festivāls gan nav kļuvis par vispasaules tūrisma magnētu, kur cilvēki brauktu atpūsties, kā tas, piemēram, ir Zalcburgā, Bregencā vai Vīnes Festwochen, kur pilsētas jau pašas ir pašpietiekamas. Šeit tā burvība ir pašam jāatrod. Apmeklētājam ir pašam jāizpēta pilsēta, lai atklātu to industriālo romantiku, kas patiešām ir redzama uz katra stūra. Vecās fabrikas ir aizaugušas ar kokiem, te katrs var atrast pats sev kādu romantisku brīdi. Bet atgriežoties pie politikas, tas bija ļoti svarīgs aspekts, kā atdzīvināt vienu tādu teritoriju, kas ekonomiski grima. Fabrikas vērās ciet, ik dienas ap piectūkstoš cilvēku kļuva par bezdarbniekiem. Viņiem arī izglītība nebija tik augsta. Pirmo augstskolu Bohumā uzcēla tikai sešdesmitajos gados.

Divdesmit gadu pēc kara uzbūvēja pirmo universitāti, kurā beidzot varēja mācīties to strādnieku pēcnācēji, kas šajos fabriku rajonos bija dzīvojuši kopš 19. gs. Augstā kultūra sastapās ar vienkāršo darba cilvēku".

Par saviem lielākajiem mākslinieciskajiem piedzīvojumiem šī gada festivālā Margo saka: "Kad tik ilgi piedzīvo labu mākslu, sāk veidoties kritēriji, pēc kuriem uz to skatīties. Otrajā gadā jau sāku vairāk izbaudīt tās mākslas formas, kas ir ļoti ievainojamas. Piemēram uzvedums “Evolūcija” (Evolution) ir neievainojama māksla, jo strādā ar ļoti stabilām, pat klišejiskām mākslas formām. Tas ir monumentāls uzvedums par holokaustu, kur ir grūti kaut ko pārjautāt.

Man sāk patikt izrādes, kas ir ļoti trauslas un jūtīgas, ievainojamas savā būtībā.

Piemēram, šogad mums bija viena izrāde no Portugāles, tajā bija divpadsmit kailas meitenes, kas nebija profesionālas dejotājas. Viņas dejoja vienā kustībā divas stundas un šajā laikā it kā izdejoja Bolero mēģinājumu. Bolero skan fonā, diriģents orķestri ik pa laikam aptur, un dejotājas seko diriģenta rokai. To ir ļoti grūti izstāstīt, bet tieši šī ievainojamība atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu, tas ir kaut kas tāds, ko es sāku meklēt mākslā. Manuprāt, tas ir tas starplaiks, kurā es atkal gribu redzēt mākslas ievainojamību, kur mākslinieki neizvēlas vienmēr tikai drošās formas.

Mūsdienās jebkurš festivāls nedrīkst nedomāt par savu skatītāju. Tie ir jautājumi “Kā mēs vispār audzinām savu skatītāju? Kā mēs pie tā nokļūsim?”

Tie ir veseli tādi pētījumi, kas saucas ‘Gandrīz skatītājs’ (Almost audience), jo tie ir tie skatītāji, kas gandrīz atnāktu, bet varbūt vēl nav pārkāpuši kaut kādu robežu vai sajūtu, kā tad viņš varētu nokļūt uz to augsto mākslu, kas nemaz tik augsta nav. Mēs ar šo ļoti strādājam. Piemēram, mums ir Jahrhundert zāle, kur notika arī uzvedums Evolution - tur agrāk ražoja zvanus un vēlāk arī ieročus. Un te mums strādāja arhitektu grupa no Berlīnes Raumlabor – viņi no vecas lidmašīnas bija izveidojuši festivāla telpu, kas bija kā platforma, kur satikties jauniešiem gan lekciju formātā, gan arī, piemēram, kopā vārot ēdienu. Tas bija tāds kopā būšanas veids. Te notika arī koncerti, ballītes un pasākumi pēc kādām pirmizrādēm. Arī mēs cenšamies tā darīt -

aicinām jauniešu grupas, mums ir Festivāla nometne (campus), kur atbrauc starptautiskas grupas no teātra akadēmijām. Jaunieši pavada šeit desmit dienas, izpēta festivālu, apskata pilsētu, veido meistardarbnīcas, mazus projektus.

Mēs mēģinām sarunāties arī ar vietējo jaunieti, veidot dažādas iniciatīvas, pastaigas, atvērtās durvis. Piemēram, mums bija interesanta reklāmas ideja, kas izrādījās ļoti veiksmīga. Stefānija man piekrita un mēs piedāvājām cilvēkiem aicināt Stefāniju pie sevis uz mājām. Tas saucās Hausbesuch, uzaicinājums uz mājām, kas principā varēja notikt arī komunālajā dzīvoklī vai dārza svētkos, kur viņu vienkārši aicināja stāstīt par Rūras triennāli. Un tā mēs satikām daudz jauniešu, kas aicināja pie sevis stāstīt par triennāli un kopā pavadīt šo vakaru. Protams, mēs ar informāciju dalījāmies arī sociālajos portālos, lai jaunieši par to uzzinātu.

Protams, tas ir grūtākais – veidot lielu programmu un sajust tās skatītāju gadu vai divus uz priekšu. Mūsu apmeklētība ir aptuveni 82 procenti, sadalot uz visiem festivāla pasākumiem. 

Mums tas ir ļoti svarīgi, lai mēs dabūtu arī tālāku finansējumu. Festivālu lielākoties finansē Ziemeļreinas-Vestfālenes valdība. Mūsu skatītājs ir ļoti vienkāršs un inteliģents. Ja mēs salīdzinām ar Zalcburgas vai Vīnes festivālu apmeklētāju, kurš vienmēr ir uzpucējies savā smalkākajā tērpā, tad šeit skatītāju reizēm varbūt var noturēt pat par strādnieku vai vienkāršu cilvēku, bet tas ir maldinoši, jo šeit cilvēki principā cenšas neģērbties smalki arī ikdienā, tā ir tāda kā solidarizēšanās mentalitāte savā starpā".

Pēc Rūras trienāles Margo Zālīti gaida jauns radošs darbs - mūsdienu poļu autora Dariuša Pržibiļska (Dariusz Przybylski) operas Anhelli iestudēšana Poznaņas operā. Pirmizrāde paredzēta jau 6. decembrī, būs vēl pāris izrādes, bet tad Poznaņas operteātris remontdarbu dēļ pārcelsies uz citām telpām.