Sestdienas rītā "Klasika" uz sarunu aicina režisori Dzintru Geku, jo 26. augustā kinoteātrī "Splendid Palace" pirmizrādi piedzīvos viņas dokumentālais stāsts par neatkārtojamās balss īpašnieku Haraldu Sīmani.

Haralds Sīmanis (1951-2022) vēl tālajos astoņdesmitajos gados ar savām dziesmām, kalpošanu un visu dzīvi modināja cilvēkos ilgas pēc brīvības, pēc patiesības un īstuma cilvēkos un pasaulē. "Dziesminieks un jumiķis". Tieši tā režisore Dzintra Geka nosaukusi savu jauno dokumentālo filmu.

"Viņu klausoties, likās – tu aizmirsti to, kur esi"

Inta Zēgnere: Vai atceraties, kā satikāt Haraldu pirmoreiz? Iespējams, to Haraldu no 80. gadiem vai varbūt pat no 70. gadiem, kad viņš sāka baznīcām labot jumtus?

Dzintra Geka: Ļoti labi to atceros! Es pati tobrīd strādāju Rīgas kinostudijas montāžā, un toreiz bija raksturīgas jaunatnes radošās nometnes. Viena no šīm nometnēm notika Cēsīs, un tur bija Haralds.

Visi priecājās, skatījās kino, Haralds dziedāja. Filmā redzama tā laika jaunatne – mana paaudze, mani laikabiedri. Tur mēs esam tādi, kādi bijām. Tā bija mana pirmā satikšanās ar Haraldu. Viņa balss bija kaut kas tik unikāls, ka likās – viņu klausoties, tu aizmirsti to, kur esi.

Mēs, septiņdesmito gadu jaunatne, vairāk dzīvojām sapņos un neizteiktos vārdos, jo mēs daudz ko nedrīkstējām teikt, ko domājam. Tieši tā arī tapa latviešu poētiskais dokumentālais kino.

Pirms gadiem sešiem sapratu, ka jāturpina 1999. gadā iecerētā triloģija par Sibīrijas bērniem, trimdas bērniem un padomju bērniem – tiem pēckara bērniem, kuri piedzima piecdesmitajos gados Padomju Latvijā. Sapratu, ka gribu trešo filmu par viņiem, par saviem laikabiedriem, par to laiku. Izvēlējos četrpadsmit cilvēkus, savas filmas varoņus, un gribēju viņus salikt kopā vienā filmā, bet nekādu finansējumu šai filmai nepiešķīra… Bet mēs, protams, filmējām, meklējām, un tad nolēmu par šiem cilvēkiem veidot portretfilmas. Pirmā portretfilma bija par Juri Jurjānu, ka gandrīz reizē ar to – par Mārtiņu Vilsonu, un tagad ir Haralds Sīmanis. Pārējie vienpadsmito gaida rindā. Galvenais, ka man tik ilgi jānodzīvo! (Smaida.)

 
Kad sākās Haralda Sīmaņa filmēšanas process?

Sākām filmēt tikai 2020. gadā.

Tātad jums vēl bija iespēja divu gadu periodā tikties ar Haraldu – runāt, filmēt… Zinot, kāds viņam bija raksturs, interesanti, kā veidojās jūsu attiecības filmēšanas laikā? Jo viņam par daudz ko varēja būt savs viedoklis. Kā notika pati filmēšana?

Diemžēl tobrīd sākās kovids, un mēs nevarējām filmēt tik daudz kā parasti bijām ieraduši – būt ar cilvēku kopā dienām ilgi. Bieži vien operators Viktors Gribermans paliek pie varoņa vairākas dienas, un filmas varonis bieži jūtas tā, ka neviena nav. Šoreiz tā gluži nebija. Tādas sarunas, kādas mums bija jaunībā radošajās nometnēs, nebija. Varbūt, ja filma būtu tikai par dziesminieku, būtu tāda runāšana par visu. Haralds tāds īsti nebija. Viņš bija ļoti atklāts. Un filmas veidotājiem tas jājūt – ir tā ķīmija vai tās nav, jo nevar uztaisīt filmu par cilvēku, kas ir vienaldzīgs, vai viņš tev neuzticas vai nesaprot.

Ar Haraldu mums bija ļoti labs kontakts, un 2022. gadā, kad Haralds aizgāja mūžībā, man bija lielas sāpes par to, ka mums taču bija vēl tik daudz ieceru un domu filmēt vēl to, to un to, un vēl Ziemassvētkus. Jo mēs daudz viņu filmējām koncertos.

Nu, un tad ir dzīve, kāda Haraldam bija pēdējos divus gadus. Viņa Gita ir sociālais darbinieks un strādāja pie Latvijas Televīzijas skaņu režisora Māra Āboliņa, kurš slimības dēļ dzīvoja savā Madonas mājā, un Haraldam ar Māri izveidojās cieša draudzība. Pēc filmas pirmajiem seansiem skatītāji man jautājuši: kā tas ir, ka Haraldam bija tik daudz draugu – visā Latvijā viņam bija draugi, bet pēdējo divu gadu draugs bija tieši Māris Āboliņš. Lūk, šī viņa personīgās dzīves šķautne ar Gitu un braucieniem pie Māra ir tā Haralda personības daļa, kas nav uz skatuves...

"Mēs esam ļoti lielā mērā mainījušies" 

Kāds cilvēks, kurš diezgan labi pazina Haraldu Sīmani, ļoti precīzi noformulēja, ka Haralds ar savu personību bijis mūsu tautai tāds kā modinātājs – cilvēkos viņš modināja ilgas pēc brīvības; nemiera gars, kurš skaļi izdziedāja to, ko latvietis nesa dziļi savā sirdī, jo Haraldā saplūda divas straumes – čigāniskais temperaments un latviskums, un viņš ar savām brīvības alkām atļāvās būt netipisks tam laikam, līdz ar to ievibrējot arī citus, modinot arī viņos brīvības ilgas un sapni par uzdrīkstēšanos. Vai jūs Haraldu pazināt toreiz, septiņdesmitajos?

Tādu toreiz viņu noteikti pazina dziesminieki, viņa draugs un daudzu dziesmu tekstu autors Arvīds Ulme, ar kuru pēdējos gados gan ceļi bija pašķīrušies, jo, kā Haralds teica, dzejnieks, kurš ieiet politikā, vairs dzejnieks. Bet Haraldam bija daudz dziesmu ar Ulmes tekstiem viņu 35 gadu draudzības laikā. 

Bet tas, ko jūs pirmīt formulējāt – tas viss ir ļoti precīzi. Dokumentālā kino veidotājiem cilvēks faktiski būtu jāfilmē no šūpuļa līdz kapam, lai izveidotu filmu…

Laikam jau visi kinoļaudis saskaras ar to, ka tu nolem veidot filmu par kādu cilvēku, bet materiālu jau nav. Ja mums šķiet, ka viss tiek filmēts, viss tiek iemūžināts, mēs skatāmies ziņas un raidījumus, un liekas, ka kino un foto arhīvs ir pilns ar materiāliem… Tā nav. Tikai pateicoties Ingvara Leita un Imanta Pulksteņa privātajiem arhīviem un droši vien, ka vēl daudziem kaut kas ir mājās, bija iespējams šo jaunības laiku filmā parādīt un dabūtu sajūtu, ko vienmēr cenšos panākt savās filmās – lai cilvēkus ieaicinātu tajā iekšā. Tā man arī Cēsīs teica – bet es tur biju iekšā, es biju tajā filmā, es vienkārši to visu izdzīvoju! Nu, tāda ir tā mana vēlēšanās. Tāpēc vizuālie materiāli ir ļoti svarīgi.

Vēsturiskie materiāli mums atklāj arī laikmetu: mēs pēkšņi varam paskatīties, kāda bija astoņdesmito gadu paaudze. Mēs varam paskatīties uz sevi no malas, un man liekas, ka tas arī ir ļoti svarīgs aspekts jūsu filmā – tas, kādi mēs bijām. Kā jums pašai šķiet – cik lielā mērā mēs esam mainījušies?

Mēs esam ļoti lielā mērā mainījušies. Bet interesanti, ka rādīju dažas reizes šo filmu mājās, ģimenē, un mani dēli un mazmeitas ar tādu sajūsmu to skatījās! Viņi saka – tā nu gan jums bija dzīve! Tas taču bija tik interesanti, kādi pie baznīcām bija saieti tieši tāpēc, ka tas bija it kā aizliegts un ka vienmēr bija tāda sajūta, ka mēs nemaz nedrīkstam to darīt. Šī saldā sajūta – ka mēs to darām, un kaut kādā veidā izpaužam savas sajūtas un ilgas. 

"Viņš dzīvoja un sadega, un viņš bija un ir"

Bet tajos cilvēkos, tajos toreizējos jauniešos, bija kaut kas tīrs, egoisma un materiālisma nesabojāts, kaut ko tādu filmas kadros var just. Pašā Haraldā visvairāk.

Protams! Tas ir arī laiks, kad 1970. gadā sāku strādāt kinostudijā. Mani laikabiedri un vienā gadā dzimušie ir Juris Podnieks un Andris Slapiņš. Tā mūsu paaudzes degsme, arī tas, kā mēs radījām kino, vai tā kā Haralds, dziesminieki un jaunie dzejnieki: mums likās, ka tā degšana – tā ir mūsu dzīve. Mēs vai nu esam, vai sadegam. Tāds bija arī Haralds, līdz viņš aizgāja mūžībā. Kad filmējām pēdējo koncertu „Ziemeļblāzmā”, bija augusts vai septembris, un Haraldam jau bija diezgan grūti uzkāpt uz skatuves. Bet tas viņa temperaments un kā viņš dziedāja... Viņš dzīvoja un sadega, un viņš bija un ir.

Kā Haralds uztvēra piedāvājumu, ka vēlaties veidot par viņu filmu? Kad jūs teicāt: mēs labprāt to darītu – vai tu piekritīs sadarbībai?

Man nekad neviens nav atteicis...

Tātad jūs mākat lietot pareizos vārdus. Haralds jau bija sava ceļa gājējs. Bet, spriežot pēc tā, cik viņš ir bijis atklāts, tātad, iespējams, arī viņam tas bija vajadzīgs. Noteikti ļoti daudz materiālu palika arī aiz kadra. Kā jums ir visvairāk žēl? Varbūt kādas epizodes, kas filmā neiegāja?

Jā, man ar operatoru Viktoru Gribermani bija mēneši, kad bija sāpīgi – Haralds aizgāja decembrī, un nolēmām, ka pavasarī turpināsim filmēt, jo Māris dzīvo tālāk, arī Gita, un kas notiks vasarā? Un ir diezgan garas epizodes, kas ir vizuāli ļoti skaistas, bet nevarēju tās filmā ielikt. Filmā gan ir tas, kā atklāj pieminekli Haraldam, ka Māris ir viens, bet tas ir tā īsi. Likās, ka pēc iespējas vairāk jāparāda Haralds.

Paldies jums par to, ka šī filma ir tapusi! Jo tā ir gan kultūrvēsturiska, gan garīga vērtība, jo tā atklāj ne vien paša Haralda būtību, bet arī daudz dziļākus slāņus – gan par to, kādi mēs bijām kā tauta pirms trīsdesmit gadiem un kādi esam tagad, gan arī ticības slāņus, lai gan tiešā tekstā par ticību tikpat kā netiek runāts – šie vārdi izskan Haralda dziesmās. Bet ticība caurauž visu filmu. Ticība un kalpošana, kas parādās darbos: parādās tajā, kā Gita kalpo, kā viņa visu mūžu ir atbalstījusi Haraldu – ar tādu nesavtību. Arī epizodes ar Māri Āboliņu un viņa dzīve – tā ir liecība par ticību, ja tā mēs spējam to nolasīt.

Haralds bija dziļi ticīgs cilvēks, un tā it kā ir tāda kā pretruna, jo daudzas viņa dziesmas nav tikai par Dievu vai tikai par ticību.

Interesanti, ka filma ir dzīvs organisms. Filmā dažreiz notiek tā, ka atnāk kadri, par kuriem tu nemaz nezini. Kādā brīdī man montāžas režisore Sandra Alksne saka, ka ir viens kadrs, kuru filmējis Juris Podnieks pirms daudziem gadiem – Modris Plāte savam dievkalpojumam lūdzis nofilmēt, kā Haralds dzied baznīcā, un tā šis kadrs atnāca. Mēs to ielikām filmā, un es vienkārši uzskatu, ka vai nu Haralds to atsūtīja, vai Dievs atsūtīja, bet šis kadrs filmā dzīvo, un tur arī visvairāk viņā ir kaut kas no mocekļa. Filmas sākumā parādās, ka viņš ir dziļas sāpes. Ticība, bet arī dziļas sāpes.

"viņš kalpoja tautai"

Man jādomā arī par Haralda sievu Gitu – vienubrīd šķita, ka Gita ir veselas filmas vērta: ja vien būtu iespējams viņu filmēt ilgstošākā laika periodā. Ko nozīmē vienas sievietes liktenis blakus māksliniekam? "Kad nodzīvosim astoņpadsmit gadu kopā, tad es tevi arī precēšu, ja tu man tik ilgi izturēsi," saka Haralds. Viņš sākumā izvirza gandrīz vai sievietei nepieņemamus noteikumus, bet Gita to visu pieņem. Un pēc astoņpadsmit gadiem notiek laulības Katrīnas baznīcā. Gita filmā ir tik ļoti spilga. 

Gitas līnija sākotnēji nebija paredzēta – ka viņas klātbūtne filmā būs tik daudz. Bet nu – kā  es saku, filmu veido arī paši varoņi, un arī filmai ir savs liktenis – tā ir dzīvs organisms. Un tā notika. Gita ir arī ļoti fotogēniska. Un tā viņas kalpošana arī bija tāda ticības lieta – ne tikai Dievam, bet cilvēkam, kam viņa kalpo. 

Filmā ir daži kadri, kad Gita palikusi viena.

Mēs diezgan daudz filmējām arī pēc tam, kad Haralds bija aizgājis, un man bija tādas sāpes par to, ka… ir mākslinieki, kas sevi pilnībā atdevuši tautai – viņš kalpoja tautai, Gita kalpoja viņam.

Tā askēze un pieticība, kādā viņi dzīvoja – viņiem ir vienistabas dzīvoklītis  sociālajā mājā, balkons mazliet sadrupis, un nav citas dzīves kā tikai skatuve. Haralds teica – viņš ir kā medijs, caur viņu viņš cilvēkiem deva tās dziesmas. 

Vēl runājot par Haralda tēva līniju. Mēs sakām – romi, čigāni – viņi ir ļoti, ļoti spēcīgi, un es to filmā arī gribēju ielikt. Meklēju viņa saknes, un no Igaunijas man atsūtīja materiālus, ka tādi Sīmaņi tur dzīvojuši, tādi kungi, kas likās kaut kas līdzīgs Haraldam. Sīmaņi un Kleini - viņi bija divas dzimtas, kas dzīvoja Cēsu novadā, nākuši no Igaunijas. Bet par to neizdevās daudz dokumentālo faktu pievilkt, bet filmā viņš par to runā, un man liekas, ka tas ir ļoti svarīgi – ka ir tēva un mātes līnija. Haralds ļoti mīlēja abus vecākus. Un vēl viņam bija raksturīgs īstums, temperaments,  viņš neielaidās nekādos kompromisos. Tas ir no tēva. 

Ir vēl viena līnija, kas caurvij šo filmu, un tā ir mīlestība. Jūs runājāt par noplukušo balkonu un sociālo māju, pieticīgajiem dzīves apstākļiem, kādos Gita, jaunībā ļoti skaista meitene, visu mūžu dzīvojusi ar Haraldu, bet tajā pašā laikā tas netraucēja viņiem piedzīvot īstu, milzīgu, lielu mīlestību, kādas dažkārt nav pat ļoti komfortablos apstākļos. Arī tas ir aspekts, par ko jādomā, šo filmu skatoties.

Jā, un ir vēl viena līnija, kuru filmā neieliku – viņu audžumeitas, divas brīnišķīgas meitenītes, kuras viņi adoptēja. Bet meitenes ir kautrīgas un īsti negribēja filmēties. Bet, ja jūs runājat par mīlestību, tad viņi ļoti mīlēja savas meitiņas. Un meitiņas ļoti mīlēja viņus abus, un Haralds ļoti par viņām rūpējās. 

Lasot Haralda Sīmaņa biogrāfiju, atradu faktu, ka viņa pēdējā dziesma bijusi "Sapnis par Latviju". Meklēju šo dziesmu, bet neatradu.

Jā, tas ir jautājums, jo viņš intervijā par to stāstīja, ka "man ir kāds sapnis, man ir kāds sapnis, man ir kāds sapnis par Latviju bez partijām". Haralds teica, ka viņš šo dziesmu uzrakstījis kādam konkursam, bet tasbūtu jāpaprasa Gitai. Man liekas, tas bija 2021. gadā.

Gan filmas sākumā, gan noslēgumā redzam, ka Haralds ir baznīcas tornī. Šī sajūta – tuvāk  debesīm… Ja kāds to spēj nolasīt, tad arī tā ir šajā filmā klātesoša.