"Redz, kā tas liktenis spēlējas! Veselu ziemu gāju sagatavošanas kursos, lai varētu vieglāk nokārtot eksāmenus Politehniskajā institūtā, kur bija atvērta nodaļa "Automātika un elektronika". Domāju – grūtības man tas nesagādās: vidusskolu beidzot, matemātikā, fizikā un ķīmijā bija piecinieki. Bet viens no eksāmeniem bija arī latviešu literatūrā. Kad sagatavošanas kurss tuvojas beigām, pasniedzēja izsniedz sacerējumus, ko esam uzrakstījuši, un viņa saka man tā: "Kalniņ, pagaidiet! Vai jūs esat kārtīgi izlēmis, kur jūs stāsieties?" Atbildu – jā! Un viņa saka: "Es jūsu vietā tomēr pārdomātu. Lasot jūsu sacerējumus, man liekas, ka jums jāiet studēt citur!"
Tā, atminoties senu gadu notikumus, smej rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs Viks jeb Viktors Kalniņš, kurš par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā šogad iecelts Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieka godā.
Valsts augstākos apbalvojumus mūsu Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs Rīgas pilī pasniegs Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā – 4. maijā.
Pirms pāris dienām ceļu uz Dikļiem pie Vika, kurš 2. aprīlī nosvinējis 86. dzimšanas dienu, mēroja Dāvis Eņģelis, dziļo, jaudīgo, vērtīgo un arī asprātīgo sarunu nu piedāvājot Latvijas Radio 3 "Klasika" klausītājiem.
"Kad ideja iekož galvā..."
Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu attiecības ar balvām un apbalvojumiem? Kāda ir to loma jūsu dzīvē?
Viks: Nekāda. Ja runa ir par manu profesiju, nerakstu tāpēc, lai kaut ko saņemtu – orientējoties uz kaut kādu [apbalvojuma] rezultātu. Tas mani galīgi [neinteresē]. Ja es tā darītu, tas man traucētu. Man vienkārši ir cita vērtību sistēma. Man svarīgi darīt to, kas man sagādā prieku. Kas man ir svarīgi. Kas man ir jāpaveic. Izejot no tā.
Vai vide arī maina to, kā sajūtat tekstu? Ir nozīme, vai dzīvojat laukos vai pilsētā?
Zinu skaidri: dzīvojot laukos jau trīsdesmit piekto gadu, jūtos te garīgi brīvāks. Un tas palīdz arī profesijā.
Vai tekstu rakstīšana jums ir daļa no ikdienas arī šeit, Dikļos?
Ja tas ir mans darbs, ko es protu vislabāk, tad bez šaubām, jā.
Pārsvarā tie ir dzejoļi, kurus rakstāt?
Žanri ir dažādi.
Kad ideja iekož galvā, viņa arī tūlīt pasaka priekšā, kādā žanrā būs jāraksta. Man tā ir. Es speciāli nepiedomāju pie tā. Ideja pati pasaka priekšā formu.
Viena no svarīgākajām lietām jūsu tekstos ir valodas spēle, vārdu spēle. Rakstnieks Svens Kuzmins arī saka, ka Vikam kaut kā noslēpumaini, ar kaut kādu valodas alķīmiju ļoti pārliecinoši izdodas spēlēties ar vārdiem, pat izejot ārpus literatūras robežām. Un vēl Svens saka, ka tā vārdu spēle var būt arī tīrā amzierēšanās, tīri joka pēc. Kāds ir tas vārdu spēles process no jūsu skatpunkta?
Tad jādomā drusku tālāk atpakaļ manā ģenētikā.
Manai mammītei bija mīlestība uz valodu, iedzimta valodas izjūta. Viņa mīlēja darināt vārdus, modificēt vārdus. Es domāju, ka tas ir iedzimtības faktors. Tas nav speciāli.
Un šis pats faktors, ģenētiskā pārmantojamība, noteikti spēlējusi savu lomu pie tā, ka Latvijas Universitātē studēju filoloģiju studēju. Tā gan bija anglosakšu filoloģija. Bet tā sfēra, tā stihija – tur jutos kā savās mājās. Tas nebija speciāli, noteikti nē. Tā ir ģenētika no maniem priekšgājējiem – tā ir to noteikusi.
Tad varbūt tāpēc arī ir tā sajūta, ka tas ir tik dabiski – ka tas vienkārši piedien jūsu tekstiem, dzejai.
Tā to varētu skaidrot, jā. Vienu epizodi varu minēt, kas vēl vairāk pārliecināja mani, ka tas ir mans stils. Biju aizmirsis savus pirmos dzejoļus parādīt Imantam Ziedonim, kurš tajā laikā strādāja par literāro konsultantu. Viņš kaut kur bija dabūjis amerikāņu dzejnieka Kamingsa darbus, tos nokopējis un iedeva man vienu eksemplāru. Un lasot Kamingsu, sapratu, ka mums ir dvēseles radniecība. Tas vēl vairāk pavēra vaļā manu ģenētisko mantojumu – ja sāk zinātniski pētīt.
Pēc kādas saiešanas tajā pašā Jauno literātu studijā, kad bija noslēdzies pirmais gads, bija tāda pasēdēšana, kad paši studisti cits citu vērtēja un sprieda, kā turpmāk attīstīties. Un tad man Uldis Bērziņš teica: "Nāc pie mums! " Es tā kā nesapratu, ko tas nozīmē. Kas tie "mēs" viņa izpratnē ir. Es arī nepajautāju, jo skaidri apzinājos savu individuālo dabu. Man nevelk uz to.
Citi atzinušies, ka viņiem vieglāk rakstīt burzmā, kaut kur kafejnīcā, bohēmas atmosfērā. Nē, nē, nē, tas nav man! Man tas ir nopietns amats – rakstīšana!
Atceros, Jauno literātu studijai dzejoļus vajadzēja iesniegt mašīnrakstā – rokraksts nederēja. Taču rakstāmmašīnas man nebija. Māris Čaklais ieteica sarunāt ar sekretāri Rakstnieku savienībā – aiznesu rokrakstā, sarunājām, kad būs gatavs, aizbraucu pakaļ, samaksāju, cik vajadzēja, un, dodot atpakaļ manus tekstus un arī rakstāmmašīnā nodrukātos, viņa teica: "Jums, atšķirībā no daudziem jaunajiem, ir, ko teikt! " Man tas nozīmēja tik daudz... Jo izrādās, ka šī kundze savā laikā bija pārrakstījusi Erika Ādamsona un Čaka dzejoļus… Visu jau nosaka saturs un iekšējā, individuālā dzejas valoda, kura katram ir citādāka.
Kādreiz bija avīze "Literatūra un Māksla", un ļoti interesanta bija tās pēdējā lappuse. Tur dažkārt bija tādi nestandarta materiāli, un vienreiz tika publicēts kaut kāds tulkots materiāls par daiļradi – kādiem daiļrades apstākļiem dažādu laikmetu rakstnieki un dzejnieki devuši priekšroku. Tur bija vesela virkne. Vienam patīk rakstīt, braucot un ceļojot – viņam mainās impulsi. Cits mīl kaut kur apsēsties tā, ka var redzēt pūli. Un bija arī tādi, kas pilnīgi izolējās. Savā cellē iekšā, pat nekādu saules gaismu viņiem nevajag. Tā kā tas ir ļoti īpatnēji; tas iet cauri gadsimtiem, dažādiem laikmetiem. Tāda ir cilvēka daba.
Saruna teksta formātā pilnā apjomā lasāma portālā lsm.lv.
Īsi par Viku
Viks (īstajā vārdā Viktors Kalniņš, 1939) – rakstnieks, dzejnieks un tulkotājs. Vika dzejai raksturīga rotaļīga attieksme pret valodu, dažādu leksikas slāņu kombinēšana un savdabīga pasaules izjūta. Rakstībā apvieno anglosakšu modernās dzejas un latviešu folkloras estētikas tradīcijas. Stāstu, noveļu, pasaku un dokumentālās prozas autors. Rakstījis scenārijus un libretus, kā arī tulkojis prozu un dzeju no angļu valodas. Īpaši aktīvi Viks darbojas bērnu literatūrā, kur par nozīmīgiem darbiem uzskatāmas Vika grāmatas "Sarežģītais zvirbulēns" (1982), "Klaids pasaku zemē" (1983), "Dinīts nāk!" (1990) un "Zemūdens Bara lielā diena" (1985), pēc kuras motīviem 1991. gadā tapusi pirmā latviešu pilnmetrāžas animācijas filma "Ness un Nesija". Popularitāti guvušas arī dziesmas ar Vika vārdiem, ko dzejnieks nereti rakstījis sadarbībā ar brāli, komponistu Imantu Kalniņu. (literatura.lv)
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X