Portāls "Satori" oktobra sākumā publicējis LU Modernās psiholoģijas vēstures lektores un Dialektiski biheiviorālās terapijas speciālistes Romijas Krēziņas rakstu "Psihiskās saslimšanas diagnoze par EUR 7.99 par pašdiagnosticēšanās bīstamību.

Sarunā ar Romiju – nedaudz par pašu rakstu, bet vairāk par šobrīd aktuālo psiholoģijas jomā; tāpat analizējam māksliniecisko jūtīgumu no speciālista skatpunkta, jo līdz šim par to esam runājuši tikai ar pašiem māksliniekiem.

Anna Marta Burve: Tēma, kuru apskati "Satori" publicētajā rakstā, ir ļoti interesanta ne tikai psiholoģijas, bet arī kultūras un mākslas procesu kontekstā, jo līdz šim par psiholoģisko veselību daudz esam runājuši ar pašiem māksliniekiem, taču likās, ka būtu vērtīgi par to parunāt arī ar kādu speciālistu, kurš turklāt pats interesējas par kultūru. Un tu, Romij, esi tieši šāds cilvēks. Kas ir tas, kas tevi interesē kultūrā? Un vai tas, kas tevi kā Romiju interesē kultūrā, ir tas pats, kas tevi interesē kā psiholoģi?

Romija Krēziņa: Droši vien lielāko pienesumu attiecībā uz kultūru man devusi mana pagātne: bērnībā ļoti daudzus gadus pavadīju dejošanā – dejoju "Dzirnās". Un dejošana, mūzika un vizuālās performances droši vien ir tas, kas mākslā man pašai ir vistuvākās, jo tās vislabāk saprotu, pārzinu un savā ziņā arī vislabāk jūtu.

Tas, kas mani vairāk interesē kā psiholoģi – man šķiet interesanti tas, kā cilvēki tulko dažādus notikumus sev apkārt tieši caur mākslas veidiem – gan mūzikā, gan vizuāli plastiskajā mākslā.

Varbūt ne tik daudz pats gala produkts man kā psiholoģei šķiet interesants, cik stāsti, kas ir aiz mākslas darba. Tam pievēršu uzmanību, tas mani saista un aizrauj visvairāk.

Mākslas un kultūras vidē daudz runājam par tādu jēdzienu kā "mākslinieciskais jūtīgums". Mākslinieki pasauli sev apkārt izjūt vairāk, spēcīgāk. Un tad arī rodas tas ļoti interesantais fenomens, ka tu skaties uz mākslas darbu – īpaši jau abstraktajā mākslā – un saproti, ka tas tevi ļoti spēcīgi ietekmē. Ka tas runā par to, ko tu šobrīd izjūti. Vai tam ir zinātnisks pamatojums – ka šie cilvēki pasauli itin kā izjūt asāk?

Pirmā lieta, kas man iešaujas prātā, ir teorija par augstu jūtīgumu – šiem cilvēkiem ir augsts sensoro stimulu uztveres jūtīgums. Un tas attiecas ne tikai uz vizuāliem vai audiāliem, bet arī uz iekšējās pasaules stimuliem. Piemēram,

cilvēki, kuriem ir augsts sensorais jūtīgums, spēj daudz labāk nolasīt savus sirdspukstus, elpošanu, ķermeņa iekšējās norises.

Un vēl šai sakarā raksturīgas ir emocijas jeb afektīvie stāvokļi: savas emocijas nolasām ne tik daudz pēc kognitīvās jeb domāšanas funkcijas, cik pēc fiziskajām sajūtām. Tātad teorija attiecībā uz afektiem ir tāda, ka mēs vispirms nolasām savas fiziskās sajūtas, bet pēc tam tām pieliekam klāt kādu emociju vārdu, lai tās aprakstītu.

Ja pieņemam, ka māksliniekiem – un mēs ne tikai to varam pieņemt, to pierāda arī pētījumi – ir augstāks sensorais jūtīgums, tad mākslinieki spēj daudz labāk nolasīt savas fiziskās sajūtas un attiecīgi emocijas piedzīvo izteiktāk un pilnīgāk nekā citi cilvēki.

Ne velti mēs runājam par māksliniecisko jūtīgumu, jo tā tik tiešām ir tendence, kuru varam novērot. Zinot arī to, kā strādā emocijas un kā mēs tās nolasām, var izteikt minējumu, ka mākslinieku emocionālā pasaule ir intensīvāka nekā cilvēkiem, kuri nestrādā radošajās sfērās.

Svarīgi arī precizēt, ka tie nav tikai mākslinieki – drīzāk cilvēki, kuri sava jūtīguma dēļ virzījušies uz mākslas pusi. Vai kopumā māksla ir vislabākais izpausmes veids jūtīgam cilvēkam?

Jā, māksla noteikti ir viens no veidiem, kā mēs varam izpaust jūtīgumu. Taču nav tā, ka ļoti skaidri var novilkt korelāciju – sak', ja tev ir augsts jūtīgums, būsi mākslinieks. Jo augsts jūtīgums kopumā prognozē labākas līderības prasmes, labāku darbu ar cilvēkiem, labākas spējas nolasīt apkārtējo vidi. Tāpēc cilvēki ar augstāku jūtīgumu var strādāt dažādās profesijās, taču tas, ka bieži vien viņi šo jūtīgumu izpauž tieši radošajā darbībā, ir nenoliedzams fakts. 

Sarunu pilnā apjomā teksta formātā drīzumā lasiet portālā lsm.lv!