No 2. līdz 11. septembrim Rīgā norisināsies Starptautiskais Jaunā teātra festivāls Homo Novus, kas šogad piedāvās 16 izrādes, kā arī atsevišķu pusaudžu veidotu programmu "Apvērsums".

Festivāla centrā — bijušajā Casino Latvija Kaļķu ielā 24 — notiks dažādas sarunas, performances un citi notikumi. Šogad festivāls būs veltīts tumsas tēmai un cilvēku spējai attīstīt iekšēju redzēšanu, kā arī tajā tiks pētītas dažādas protesta formas.

Par festivālu "Klasikai" plašāk stāsta Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Beka Bergere un publiciste, kultūras žurnāliste un festivāla Homo Novus producente Santa Remere, kura sarunas gaitā uzsver: "Teātris pirmkārt ir kolektīva māksla. Ja arī runa ir par smagu tēmu, to izdzīvot kolektīvi un būt šajā pieredzē kopā - tas kaut kādā veidā šo smagumu noņem. Tu saproti, ka tu neesi viens - pat vissmagākajā psiholoģiskajā situācijā tev ir atbalsts, tev ir citi cilvēki, tev ir cerība."

Anete Ašmane-Vilsone: Varbūt sākumā varat pastāstīt par festivālu kopumā, jo tā tēma šogad ir par tumsu un gaismu mūsos.

Beka Bergere: Es domāju, mēs visi varam piekrist, ka pasaule šobrīd ir ļoti tumša. Ir aktīva karadarbība tuvu mūsu robežām, ir lielas klimata pārmaiņas – nav daudz, ko svinēt. Bet festivāls aicina nevis skriet prom no tā vai izlikties, ka tā nav, bet pieņemt šīs grūtās situācijas un dzīvi tajās, lai adaptētos un spētu saskatīt arī kaut ko gaišāku.

Šajos grūtajos laikos varbūt varam atrast jaunus veidus, kā būt kopā, kā ieraudzīt vienam otru, kļūt tolerantākiem, atvērtākiem, atrast prieku, nevis bailes. Tā ir provokācija, ko piedāvājam, veidojot šo festivālu, un es ceru, ka publika spēs piedzīvot dažādos tumsas līmeņus, lai atrastu gaismu.

Bet tas var nebūt viegli – atrasties šajā tumsā, apzināties to un gaidīt gaismu.

Beka Bergere: Jā, tā var būt. Šajā festivālā mums ir darbi no visas pasaules, kas apskata sarežģītas tēmas. Ir stāsti, kas skar ļoti personiskas, traģiskas situācijas, ar kurām Latvijas publika var identificēties. Mēs varam ieraudzīt sevi šajos māksliniekos, šajos stāstos. Un cerams, ka, redzot sevi no malas, varam ieraudzīt arī iespējas labākai nākotnei.

Anete Ašmane-Vilsone: Bieži vien Latvijā teātri joprojām uztveram ne tikai kā psiholoģijas seansu – mums gribas izklaidi. Cilvēkiem teātris ir kā atslēgšanās no ikdienas, kaut kas vieglāks, bet laikmetīgais teātris bieži vien nav izklaide, tas runā par ļoti nopietnām tēmām, un tā būs arī šogad.

Santa Remere: Ir diezgan grūti definēt, kas kuram ir izklaide. 

Teātris pirmkārt ir kolektīva māksla. Ja arī ir runa par kādu smagu tēmu, to izdzīvot kolektīvi, būt šajā pieredzē kopā – tas kaut kādā veidā šo smagumu noņem. Tu saproti, ka neesi viens –

pat vissmagākajā psiholoģiskajā situācijā tev ir atbalsts, tev ir citi cilvēki un ir cerība, ka varbūt nāks kaut kas jauns, ka varbūt, ieskatoties šajā tumsā visiem kopīgi, mēs pamanīsim to, ko nepamanām dienas gaismā.

Un pēc tam, kad beidzas izrāde, emocijas un pārdomas var pārrunāt ar citiem, nevis nest tikai sevī.

Santa Remere: Kopīgās pieredzes apziņa ir ļoti spēcinoša. Jo tu zini: apkārt ir domas un idejas, kuras zini ne tikai tu. Man ir pieredze ar māksliniekiem, strādājot šajā festivālā, kuri saka – jau tas vien, ka mēs festivālu gatavojam visu vasaru, runājam ar apkārtējiem cilvēkiem par to, ka šī ideja ir – tās vairs nevar nebūt! Tas ir arī tāds laikmetīgā teātra moto – kad ideja ir atnesta, tā paliek pilsētā, cilvēkos un sabiedrībā.

Kāds bija festivāla tapšanas, veidošanas process? Vai bija kādas izmaiņas pēc 24. februāra?

Beka Bergere: Jā, kara sākumā, man liekas, mums visiem bija šoks, jautājumi, kā mēs turpināsim dzīvot, kāda būs nākotne, vai nākotne vispār būs… Man šķiet, mēs Latvijā kādu mēnesi normāli nestrādājām, visi bijām pielipuši pie ekrāniem un ziņām. Bet programma lielā mērā jau bija saplānota, kara dēļ tā kļuva vēl aktuālāka. Arī mūsu festivāla "MONUMENTAL skola (pagaidu nosaukums)" runā par pieminekļu dekolonizāciju, piedāvājot performatīvu iejaukšanos, kas pieminekļi var būt, vai kam tiem jābūt. Tas viss tika ieplānots vēl pirms kara sākuma. "MONUMENTAL skolas (pagaidu nosaukums)" kuratori ir Latai Taumoepo un Braiens Fuata – austrālieši, kas nevarētu būt ģeogrāfiski tālāk no Latvijas, bet viņi risina tos pašus jautājumus.

Programmā mēs arī vēlamies parādīt solidaritāti Ukrainai. Festivāla vizuālajā identitātē esam izmantojuši brīnišķīgu bērna zīmējumu, ko radījusi Vladislava Maļiņņikova.

Rīkojām meistardarbnīcu, uz kuru uzaicinājām ukraiņu bērnus, lai viņi izlemtu, kā festivālam šogad ir jāizskatās. Mēs meklējam platformas, lai izceltu to ukraiņu stāstus, kuri šobrīd uzturas Rīgā. Būs divi ukraiņu vakari festivāla centrā – stāstu un kopīgo vakariņu vakars. Arī viena no festivāla rezidences dalībniecēm Tanja strādā ar šīm tēmām, uzklausot ukraiņu sieviešu stāstus.

Jā, tas viss, protams, izmainīja programmu, jo gribējām uzsvērt šo tēmu, vairot solidaritāti.

Kādas būs tās teātra valodas, ko šī gada festivālā varēsim iepazīt?

Beka Bergere: Šajā festivālā mēs piedāvājam stāstus no ielu protestiem līdz komfortablai sēdēšanai krēslā Džaha Kū performancē, kur viņš pārstāsta savu pieredzi, ierodoties Eiropā un mācoties angļu valodu. Mums ir dejas māksliniece Liliana Šteinere no Austrālijas, kas mūs izvedīs cauri tai tumsai, ko cilvēks ir spējīgs nodarīt otram cilvēkam. Mums būs izrāde "Savādi cilvēki stāv ļoti savādi" – darbs, ko radījusi biedrība "Sansusī", mūziku komponējis Platons Buravickis. Tā tiks atskaņota latviski un krieviski, lai jebkurš Latvijas bērns var piedzīvot šo laikmetīgo opersintezatorreivu. Mums ir arī pusaudžu kūrēta programma ar instalācijām, filmām, ballītēm. Mēs pieskaramies arī karaokes žanram, lai radītu brīnišķīgu vakaru 4. septembrī, kur ikvienam no jums pievienosies bekvokālisti un dejotāji, un jebkurš varēs būt dziedātājs un iekļaut savu balsi festivālā. Mūsu programmā ir arī diskusijas, Baltās nakts laikā apvienojam savas atklāšanas ballītes ar festivālu "Survival Kit", dodot savu dāvanu pilsētai. Būs arī performances lekcijas, ko sniegs Lataia un Perels. Lieliskā Kjāra Bersani ir radījusi jaunu dejas izrādi "Dzīvnieks", kurā viņa skatās sevī, nevis publikā. Tātad programma šogad ir no teātra līdz ielām, sarunām, deju grīdai un visam, kas pa vidu.

Festivāls pirmo reizi notika pirms 27 gadiem. Vai šis gads nesīs arī kādus pārsteigumus tiem, kas regulāri seko tā noreisei un ir jūsu festivāla pastāvīgie apmeklētāji?

Santa Remere: Esam apzinājušies savu vecumu un šoreiz gandrīz ceturto daļu festivāla esam atdevuši jaunās paaudzes rokās. Mums ir jauns projekts "Apvērsums" – tie ir desmit jaunie kuratori, pusaudži – pieci no Norvēģijas un pieci no Latvijas, kas ar mentoru un producentu atbalstu patstāvīgi izveidojuši paši savu apvērsumu programmu.

Tas nenotiks "Homo Novus" festivāla centrā, bet gan Palīdzības ielā, blakus nu jau nojauktajai "Laimas" fabrikai – turienes telpās ir iemitinājušies pusaudži ar vismaz desmit dažādiem kultūras notikumiem un priekšnesumiem – sākot no performatīvām telpām līdz performancēm, savdabīgām ballītēm, parādot mums gluži citu perspektīvu, kā skatīties uz teātri: viņi to dara citādi, caur nostalģijas perspektīvu – viņiem mūsu teātra pieredze šķiet jau kaut kas vecs, un viņi paši grib celt cita tipa telpas, uzsvērt citas vērtības, kas reizēm pārklājas ar mūsu paaudzi, bet viņi kaut kā atrod kopību sabiedrības ekstrēmu galos – viņiem ir gan ļoti jauna publika, gan ļoti veca publika. Viņiem bijusi interese sadarboties ar bērniem kopīgās darbnīcās, lai veidotu bērnu zemapziņas murgu un sapņu telpas, un

viņi ļoti vēlējās, lai festivālā ko pieredzēt būtu arī visjaunākajiem dalībniekiem, jo acīmredzot viņi joprojām jūtas tuvu bērnībai un ir nostalģiski par to, kā ir būt mazam bērnam. Tai pašā laikā viņus interesē arī visvecākā – vecmāmiņu un vectētiņu – paaudze.

Strādājam arī ar Gaiļezera aprūpes centra iemītniekiem, kas veidoja "Apvērsuma" scenogrāfiju, gleznojot ar dažādiem priekšmetiem scenogrāfes un gleznotājas Kristīnes Kutepovas vadībā - tas ir ļoti skaists, smaržīgs, ēterisks darbs, kuru pieredzēt no iekšpuses. Kur ir īstā realitāte un kur ir iedomātā? Un vai mūsu smadzeņu stāvoklis un apziņa vienmēr ir konstantā stāvoklī? Jo dažādos dzīves posmos mēs pieredzam ļoti atšķirīgas realitātes uztveres. Kaut kādā ziņā tas ir naivs, tīrs, bet arī ļoti dziļš skatījums uz sabiedrību.

Es apbrīnoju šīs jaunās paaudzes rūpes par citiem un vēlmi pēc ļoti saudzīgas attieksmes, kas mums vēl bija ideāls, bet viņiem tas ir pamats, uz kura vispār sākt satikšanos ar skatītāju.

Kā tapa lēmums par jauno kuratoru programmu?

Beka Bergere: Es un Aleksandrs Robertss, kas ir „Rosendal” teātra vadītājs, esam līdzīgā vecumā un savus amatus ieguvām aptuveni vienā un tajā pašā laikā. Un arī savā iepriekšējā pieredzē abi esam strādājuši ar pusaudžiem. Kad bija iespēja saņemt Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas fonda grantu, lai izveidotu šāda mēroga projektu, mēs sapratām, ka beidzot ideja, par ko ilgi runājām, ir jāīsteno – jādod iespēja un vieta jauniešiem.

Es nekad nebūšu latviešu pusaudze, es nekad nebūšu norvēģu pusaudze, man nekad nebūs tāda skatupunkta, tas ir neiespējami. Tāpēc īstie cilvēki, kas var sniegt šādu pieredzi citiem, ir pusaudži. Lai viņi jūt, ka viņu balss ir sabiedrībai svarīga.

Jo ilgāk viņiem šķiet, ka viņi netiek sadzirdēti, nav svarīgi, jo lielāks ir risks tikt izslēgtam no šīs sabiedrības, vai tā justies.

Šī gada jaunums ir arī festivāla centrs Kaļķu ielā.

Beka Bergere: Mums ļoti paveicies, ka šogad varam būt vietā, kur kādreiz bija "Casino Latvija". Tas tika atvērts 1990. gadā, pēc tam nav ticis renovēts, bet viņdien izstaigājām ēku kopā ar arhitektiem, un tur augšstāvā ir oriģinālais 1920. gadu kinoteātris. Tā būs mūsu galvenā norises vieta, bet nevienam vēl neesam to rādījuši. Domāju, ka tas būs pārsteigums, un vēl pārsteidzošāk ir, ka neesam satikuši nevienu, kas kādreiz būtu bijis šajā vietā. Tas ir atklājums, un vienmēr ir patīkami atklāt ko jaunu pilsētā, ko liekas, ka pazīsti.

Ceram, ka, atrodoties Vecrīgā, sasniegsim arī jaunus skatītājus, kas varbūt iepriekš nav varējuši atrast festivāla centru vai neuzturas tajās apkaimēs, kur bijām citus gadus.

Un festivāla centrā būs meistardarbnīcas un citi notikumi – visi bez maksas.

Beka Bergere: Dzīves dārdzība paaugstinās, tāpēc mēs piedāvājam bezmaksas programmu katru dienu ikvienam, kas to vēlas. Būs sarunas ar māksliniekiem, kas piedalās festivālā, sarunas ar baltkrievu māksliniekiem, kas ieradušies uz festivālu, arī sarunas ar ukraiņu māksliniekiem no Kijivas. Naktī  būs karaoke, par ko jau stāstīju, būs arī ukraiņu naktis, lielā atklāšana, arī lieliskā "GuČi fabrika", ko iesākām jau pērn. Pirmajā nedēļas nogalē būs "Schwankhalle" no Brēmenes. Tā ir liela teātra kompānija Vācijas Ziemeļrietumos, kas uz Rīgu ved astoņus māksliniekus, lai piedāvātu "viens pret vienu" izrādes. Varētu teikt, ka tas būs aklais randiņš ar māksliniekiem.

Vairāk – ierakstā.