11. februārī kinoteātrī “Splendid Palace” Latvijas pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma “Mākslas darbi rodas mokās”, kuras galvenais varonis ir komponists un grupas “Pērkons” līderis Juris Kulakovs. Piecus gadus to veidojušas Elizabete Gricmane un lietuviešu režisore Ramūna Rakauskaite.

Atklātās sarunās ar Juri un viņa tuvākajiem cilvēkiem filma skatītājam paver skatu uz maskām, mākslām un kaislībām ar iedvesmojošu spēku.

Filmas “Mākslas darbi rodas mokās” pirmizrāde notika 15. novembrī Lietuvas kino festivālā “Scanorama”, kur to demonstrēja ar nosaukumu “Pēdējais rokenrols”. Filmu veidojuši operatori Mārtiņš Jansons un Povils Baltins, skaņotāji Arvīds Ceļmalis un Artūrs Jeļins, producenti Uldis Cekulis un Arūns Matelis un citi.

“Pērkona” saistība ar Lietuvu ir īpaši zīmīga - 80. gadu sākumā grupas koncerti Kauņas “Žalgiris” arēnā notika veselas trīs dienas ar sešiem pilnībā izpārdotiem koncertiem, kurus apmeklēja apmēram 30 tūkstoši cilvēku.

Ar filmas režisori Elizabeti Gricmani un grupas "Pērkons" mūziķi Raimondu Bartaševiču tikās Orests Silabriedis.

Filmas žanrs - vai esi ar mieru definēt, kas galu galā ir sanācis? Vai tas vispār ir definējams?

Elizabete Gricmane: Es un mūsu komanda diezgan ilgi par to domājām, jo Juri ielikt konkrētos žanru rāmjos ir visai sarežģīti. Bet kaut kādā brīdi ieraudzījām, ka tas varētu būt pieaugšanas stāsts. Jura lielais fundaments ir bijis līdz 1991. gadam, un viņš ir bijis tik ļoti aizrauts ar to visu, ka kaut kādā ziņā bija aizmirsis par sevi, un tagad ir pienācis tas laiks, kurā ir sācies pieaugšanas stāsts, kad viņam ir laiks sevi audzēt un attīstīt no punkta, kurā viņš bija palicis. Bet, tā kā Juris izdomāja mainīt scenārija līniju un nokļūt savā nākamajā projektā garīgajā sfērā, tas nedaudz pamainījās.

Kādā intervijā Jurim jautāja, kas ir tā vērts, un viņš teica - dzīvot tādu dzīvi, ka tad, kad tu vairs neesi, tavi darbi turpina savu dzīvi un tu esi dzīvs mūžīgi.

Tas ir nevis viņa personības pieaugšanas stāsts, bet viņa dvēseles enerģijas apjoma pieaugšanas stāsts. Mēs pārtiekam viens no otra nevis aiz nabadzības, bet aiz gara bagātības, mēs esam gatavi dalīties neatkarīgi no tā, kurā pasaulē mēs esam - šajā vai plašākos laukos. Tādā ziņā pieaugšanas stāsts laikam ir īstais žanrs.

Kas bija impulss tam, ka šāda filma ir vajadzīga?

Elizabete Gricmane: Pirmais impulss bija Uldis Cekulis. Uldis pastāvēja par to, ka Juris ir tik brīnišķīgs cilvēks, ka tas vienkārši nevar nenotikt. Ņemot vērā, ka es tikko biju beigusi filmu režijas studijas, manī bija jaunības neatlaidīgums un spīts. Uldis prasīja pieaugušākiem režisoriem, vai viņi negrib taisīt filmu par Juri, un viņi atteicās, acīmredzot likās, ka tas nebūs viegli.

Juris ir pietiekami pretencioza personība, lai daudzās vietās riskētu ielaist grāvī, veidojot par viņu stāstu, bet es ar lielāko prieku piekritu, ņemot vērā, ka Pēteris Krilovs mums mācīja, ka “jo pretrunīgāka personība, jo skaistāka filma”.

Es tagad esmu ļoti pateicīga, jo redzu, ka šie cilvēki, kuri uzskata, ka viņu nesība ir savu radošuma dvēseli dot citiem un papildināt mūsu kopumu - viņi ir ļoti svarīgi un viņus ir jāfiksē, citādāk viņi aizlido un vairs nav starp mums, un mums nav adekvāta satura, ar kuru viņiem pietuvināties.

Filma ir par Juri, bet zināmā mērā arī par “Pērkonu”. Cik daudz “Pērkons” zināja par šo filmu un izjuta savu klātbūtni tajā?

Raimonds Bartaševičs: “Pērkons” sākās ar filmu un beidzās ar filmu, ja atceramies Podnieka filmu. Es to saprotu tā, ka mēs esam viena paaudze un tu [Elizabete] esi otra paaudze, un kā otra paaudze uz to skatās. Man ļoti patīk, ka filmu netaisīja vecmeistari, jo ir svarīgs skatījums no malas. Manuprāt,

cilvēku dokumentēt nemaz nav iespējams, jo cilvēks, kā Juris vai jebkurš no mums, spēlē savu lomu, un publika redz tikai to lomu.

Arī filmā viņš spēlē lomu - kaut sevi pašu, vienalga tā ir loma. Juris ir tik bezgala liels, ka viņu kaut kur iebāzt vispār nav possible [iespējams]. Man likās, ka tas nav iespējams. Tāpēc vēl jo vairāk gribu redzēt, kā Elizabete ir to redzējusi un ko viņa ar to ir izdarījusi.