"Gribētu reiz sev tādu posmu, kad nespēlēju vispār – esmu dzirdējis, ka tas ir ārkārtīgi veselīgi: tu itin kā izkāp no tā visa ārā un mēģini analizēt tās lietas, kādēļ to vispār dari. Bet tas īstenībā ir ļoti grūti! Jo arī es mēdzu aizbraukt iedvesmojošos ceļojumos, un jau trešajā dienā man kļūst ļoti grūti... Jo man vienkārši ļoti patīk vingrināties – tas process ir arī tāds ļoti fizikāls: kaut kā liekas, ka nav sāta sajūtas dzīvē, ja savas dienišķās stundas neesmu pavadījis pie instrumenta," neslēpj pianists Rihards Plešanovs. 

Ar Rihardu satiekamies Pāvilostas mākslinieku rezidencē "PaiR" un apspriežam šīsvasaras aktualitātes pianista dzīvē. Rihards atzīst vasaru par radošo ideju uzkrāšanas laiku, kad jāvingrinās, jāklausās, jālasa un jādomā. Runājam par gammu un citu vingrinājumu spēlēšanu, soldiēzminora problēmu, bemolu un diēzu tonalitātēm, žurnālu un grāmatu lasīšanu; apspriežam Madonas mūzikas svētkus vēstures perspektīvā un Mārtiņa Berga ieguldījumu jauno komponistu audzināšanā; uzzinām, ko Rihards Madonā nolēmis mācīt jaunajiem autoriem attiecībā uz sagatavotām klavierēm un priekšmetiem, ko liek klavierēs, lai atrastu vēl nebijušu skanējumu; aplūkojam paaudžu mainīgumu; ar interesi uzklausām, kas Rihardam sakāms par improvizēšanu. Pieskaramies arī jaunizveidotajam klavierduetam, kurā Rihards saticies ar Robertu Flaicu, un uzzinām, kādos repertuāra virzienos abi lūkojas. Visubeidzot Rihards pastāsta, kas gaidāms šovasar festivālā "Sansusī" un kā notiek gatavošanās pēcnāves dzīves aplūkošanai Liepājas Mākslas festivālā.

Orests Silabriedis: Cik ļoti tu varētu teikt, ka vasara ir tavs gadalaiks un ka tu svini vasaru?

Rihards Plešanovs: Domāju, ka mans gadalaiks vairāk ir rudens. Un vasara bieži vien ir tāda – un arī šī vasara ir tāda – ka tu kā sportists vienkārši strādā pie savas formas, apgūsti jaunas lietas, lasi, iedvesmojies. Protams, ir arī dažas nemainīgas lietas, kas ir gandrīz katru vasaru. Un arī šajā vasarā būs arī vairākas publiskas uzstāšanās.

Cik bieži tu vari atļauties vispār nespēlēt? 

Tas ir labs jautājums. Skatoties uz priekšu, gribētu reiz sev tādu posmu, kad nespēlēju vispār – esmu dzirdējis, ka tas ir ārkārtīgi veselīgi: tu itin kā izkāp no tā visa ārā un mēģini analizēt tās lietas, kādēļ to vispār dari. Bet tas īstenībā ir ļoti grūti! Jo arī es

mēdzu aizbraukt iedvesmojošos ceļojumos, un jau trešajā dienā man kļūst ļoti grūti... Jo man vienkārši ļoti patīk vingrināties – tas process ir arī tāds ļoti fizikāls: kaut kā liekas, ka nav sāta sajūtas dzīvē, ja savas dienišķās pāris stundas neesmu pavadījis pie sava instrumenta.

Spēlē gammas, etīdes?

Jā, katru dienu. Gammas noteikti. Mani kaimiņi tam ir liecinieki.

Kura tonalitāte vai skaņkārta tev patīk labāk?

Ir viena tonalitāte, kuru es tā īsti neesmu "atkodis" – soldiēzminors. Ikreiz, kad ar to kādā skaņdarbā saskaros, un it sevišķi, ja kādā situācijā jāspēj ātri reaģēt, saprotu, ka neesmu sadraudzējies ar šo tonalitāti.

Bet citādi… Man diemžēl nav krāsu dzirdes, līdz ar to grūti nosaukt mīļāko tonalitāti. Bet man patīk gan Labemolmažors, gan Rebemolmažors – ar savu tumsnējumu. 

Tātad drīzāk bemoli nekā diēzi?

Jā.

Man šķiet, ka bemoli ir melanholiskāki.

Arī no lapas lasīt vieglāk.

Taisnība.

Ja par lasīšanu, tad kas ir tavā šīsvasaras grāmatu plauktā?

Pirmām kārtām secīgi lasu žurnālu "Rīgas Laiks", bet šobrīd ar to mazliet esmu aizkavējies, jo tajā publicētās intervijas paģēr diezgan lielu laiku. Lasu arī "Mūzikas Sauli", un īstenībā man patīk lasīt par fagotistiem vai arī par mežargiem. Esmu no tiem, kuri, aizejot ciemos, var paņemt kādu grāmatu sev līdzi uz mājām. Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija par "Nike" dibinātāju Filu Naitu. Neteikšu, ka tā bija ļoti saistoša, jo tā vairāk rakstīta no biznesa domāšanas rakursa. Gribēju vairāk radošo pusi, lai gan tur bija arī tāda interesanta lieta, ka Fila Naita kursabiedrs bijis Kens Kīzijs – rakstnieks, kurš sarakstījis romānu "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Tādas labas, jaukas paralēles. Tās bija interesantas.

Viens no impulsiem, kādēļ mēs šobrīd sarunājāmies, ir Madonas mūzikas svētki. Tu tajos esi iesaistījies vairāku gadu garumā. Kā tu tos redzi – vai šie svētki mainās? Vai ir kāds kodols, kas palicis nemainīgs?

Svētki iegājuši labā gultnē jau ar to, ka to rīkošanā iesaistījies Mārtiņš Bergs – protams, cildinot un respektējot arī to, ko pirms tam darīja Artis Kumsārs. Starp citu, paralēli tiek svinēta arī Kumsāra diena – gan citā teritorijā. Bet, manuprāt,

šos padsmit gadus ir uzņemts ļoti labs kurss! Vislielākā vērtība ir jauno komponistu meistarklases: mums kā izpildītājiem, toskait arī man, tā ir vienkārši brīnišķīga skola un pieredze. Līdz ar Madonu izaugušas jaunas komponistu paaudzes.

Viena no paaudzēm, ar ko tur saskāros – un tās bija brīnišķīgi radošas stundas – bija tā, kurai pieder Armands Skuķis, Evija Skuķe, arī Madara Pētersone, Alise Rancāne. Šobrīd mēs viņus varam saukt par brīnišķīgiem komponistiem! Un kaut kā tur radītie skaņdarbi arī pēc tam izrādās noderīgi reālajā dzīvē. Un tad ir paaudze, kas ir jaunāka: Ernests Valts Circenis, Aleksandrs Avramecs un Annija Anna Zariņa. Viņi visi izgājuši Madonu, un tas ir brīnišķīgi – ka no Madonas mūzikas svētkiem paliek ne tikai iespaidi, bet katram māksliniekam tā ir arī tālāka artava.

Tad jau tu arī redzi, kā šīs paaudzes mainās tīri sadzīviski? Kā viņi dzīvo, kā pavada savas dienas un naktis?

Grūti teikt, bet domāju, ka

tendences mainās līdz ar katru desmitgadi: mainās uztvere, mainās vēl kaut kādas lietas. Tajā, kā domāja Evijas Skuķes paaudze un kā domā Aleksandra Avrameca paaudze, ir atšķirības.

Vari mēģināt definēt? 

Sarežģīts jautājums…

Jā, bet ļoti interesants. Jo tiešām mainās. 

Reizēm ir sajūta, ka jauniem cilvēkiem no vienas puses ir ļoti interesanti, no otras puses – nevar jau viņu galvās ielīst un saprast, kas tur īsti notiek. Katrā ziņā radošā jauda ir milzīga, un idejām nav robežu.

Arī man mazliet patīk komponēt, un esmu kādā vakarā Madonā pats pieķēries pie zīmuļa. Un saprotu, ka komponistam tā jauda ir daudz, daudz plašāka – nespēju pieiet tai lietai tik radoši, cik viņi to spēj. 

Tad tu sev atstāj improvizācijas tiesu. Jo – ja ne komponēt, tad improvizēt taču tev patīk – to tu nepārtrauksi?

Absolūti! Tā improvizācija... Man ir skumji dzirdēt, ja kāds mūziķis saka – ja noņem notis, viņš kļūstot bezpalīdzīgs. Tas nozīmē, ka īstenībā tad jau līdz galam tu nejūti harmoniju. Protams, improvizācija ļoti palīdz arī uzrakstītā materiālā, jo bieži vien, noejot no kādas vītnes, tu nenoslīksi – vienmēr mācēsi izkārpīties, jūtot audumu. 

Improvizāciju esi studējis arī nopietni? Kādas formulas, paņēmienus? Vai tas tev nāk no dabas?

Tas viss sākās, mācoties Dārziņskolā. Tieši tolaik mums blakus Rīgas Doma kora skolā izveidojās džeza nodaļa, un man tajā bija daudz draugu: viņi man deva klausīties labus ierakstus, jau pamatskolā un vidusskolā gājām uz džeza koncertiem, džemiem, Bites blūza klubu. Tāda bija klausīšanās pieredze. Studējis neesmu, bet neuzskatu arī, ka tas improvizācijā tas ir kaut kas ļoti unikāls, ko varu no sevis dabūt ārā. Bet man patīk, jā.

Atgriežoties pie Madonas mūzikas svētkiem – ko tu šogad tajos darīsi?

Mans uzdevums būs pārstāvēt preparētās jeb sagatavotās klavieres, jo jaunajiem komponistiem šogad aktuāls šis nosacījums – izmantot instrumentu tikai šādā veidā.

Man pašam patīk klavieru preparācija, bijusi arī diezgan dažāda saskare ar to, un ļoti ceru, ka varēšu arī jaunajiem komponistiem palīdzēt šajā ziņā.

Kas ir priekšmeti, ko šim nolūkam izmanto visbiežāk?

Filca gumijas, kas slāpē skaņu. To īstenībā var darīt arī ar pirkstiem, bet komponists Kristaps Pētersons man uzdāvināja speciāli klavieru fabrikā ražotās gumijas, jo ar pirkstiem skarot stīgas, tās var apsūbēt – jo rodas sāļi. Gumijas ir klavierēm draudzīgas. Tas ir visbiežākais paņēmiens. Bet man visinteresantākais piedzīvojums bijis tāds.

Vienā kameransamblī spēlējām Mauro Lanzas skaņdarbu, kurā klavieres bija jāpreparē ar monētām. Toreiz izmantoju, kādas nu man pagadījās, bet visvairāk – divu centu monētas. Atbrauca Mauro Lanza, un viņš man tā pārmetoši saka: "Nu, ko tu esi izdarījis?! Tur taču jābūt viena cena monētām! Kā tu to nesaproti!"

Tur ir tā mazā atšķirība – viena centa monēta ir mazāka, līdz ar to tā neaizskar blakusesošās stīgas un skan ļoti tīri. 

Lai gan naudas makā abas izskatās vienādi.

Jā, bet starpība ir ļoti liela! Klavieru preparācijā ir ārkārtīgi daudz nianšu. Protams, arī skrūves ir ļoti populāras.

Vārdu sakot, tā ir pietiekami plaša telpa un ir, ko mācīt jaunajiem.

Jā, un ceru, ka viņi arī nekautrēsies un nebaidīsies to izmantot, jo iespēju ir ļoti daudz.

Vairāk – audioierakstā.