Jūnija beigās koncertpianists un JVLMA Klavieru katedras asociētais profesors Juris Žvikovs (1970) svinēja ieapaļu jubileju, un nu satiekamies sarunā, kas sākas ar kādām bērnības etīdēm par dzimtas saknēm Sibīrijā, taigas plašumiem un interesi par aviāciju.

Turpinām ar klavierspēles mācīšanas lielo būtību un metodiskiem smalkumiem. Juris raksturo savus darba principus, piesauc audzēkņu dažādību, atminas, no kā pats guvis vērtīgus impulsus. Protams, neiztiekam bez Jura maģistrantūras pedagoga Teofila Biķa (1952–2000) pieminēšanas un vienā brīdī pievēršamies arī vienam no spilgtākajiem Jura Žvikova kādreizējiem studentiem – amerikānim Robertam Flaicam. Sarunas noslēgumā mazliet par improvizāciju un koncertierakstiem, kas pašam Jurim liekas izdevušies. 

Sarunas laikā skan Pjēra Žodlovska, Jāņa Ivanova un Dmitrija Šostakoviča mūzika (ar Andri Ābelīti, "Rīgas kamermūziķiem" un diriģentu Normundu Šnē).

Orests Silabriedis: Vai esi no tiem, kas pievērš uzmanību gadskaitļiem?

Juris Žvikovs: Neesmu tas, kurš pievēršas skaitļiem, kas saistīti ar nodzīvoto mūžu. Manā dzīvē nav tā iedibinājies, ka dzimšanas dienas sevišķi atzīmētu. Savulaik mēs tās svinējām, bet pēc tam es diezgan ātri devos projām no mājām, un tad sevišķi nesvinēju. Dažreiz esmu domājis – varbūt tāpēc, ka iekšēji jūtos pilnīgi citādākā vecumā, nekā ir tas patiesais skaitlis. Joprojām jūtos jauns.

Tava dzimšanas diena ir ļoti skaistā laikā – vai tu to izjūti?

Vispār jā! Mamma stāstījusi, ka es piedzimu saulainā dienā, ja ne pat svētdienā, pulksten divpadsmitos vai pusdivpadsmitos. Un kaut kur iekšēji, neskatoties uz to, ka dažreiz mana pieeja dzīvei ir ļoti nopietna un tā nopietnība aiziet arī citās tēmās – pat par daudz, iekšēji manī ir tāds vieglums. Ikdienā pozitīvisma procenti ir diezgan jūtami.

 

Vai klavieres vienmēr bijis tavs pamatfokuss? 

Vispār savulaik gribēju kļūt par lidmašīnas pilotu! Un man joprojām ļoti patīk lidmašīnas. Tas saistīts ar bērnības atmiņām, jo mans tēvs ir no Krievijas, no īstiem Sibīrijas laukiem. Manas mammas ģimene 1941. gadā tika izsūtīta… Mamma tur iepazinās ar tēvu, un vēlāk pārbrauca dzīvot uz Latviju.

Mani lauki bija Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā. Turp un atpakaļ devāmies ar lidmašīnu, un man kā padomju bērnam, kad apkārt vispār nekas nenotika, lidmašīnas – tas bija kaut kas!

Neņemot vērā ģeopolitiskos notikumus, ir sajūta, ka Sibīrijā ir viegli elpot, jo tur ir daudz telpas. Tā ir mana niecīgā pieredze. Bet tev ir tāda kārtīgāka – vai kaut kas tevī ir palicis no tā?

Pēdējo reizi Sibīrijas laukos biju tad, kad man bija kādi seši vai septiņi gadi. Manās sajūtās Sibīrija ir tā varenā daba – taiga, meži, tāds milzumliels plašums, un to pārklāj meži. Mežonīga daba, neskarta un spēcīga.

Vai tev nevienu brīdi nav bijušas šaubas, ka klavieres ir pareizais ceļš?

Tas vispār ir ļoti personisks jautājums…  

Drīkst arī neatbildēt. 

Šaubas ir bijušas, bet – teiksim tā – tas lai paliek memuāriem. (smejas) 

Labi, skatāmies no citas puses. Klavieres kā matērija – kas ir tas, kas tevi tajās valdzina?

Orķestris. Klavieres patiešām ir instruments-orķestris, un, jo vairāk es ar tām nodarbojos arī pedagoģiski, jo vairāk es to sadzirdu un redzu. Manā ceļā tas tā sagadījās – mani atdeva nevis vijoli vai kādu pūšaminstrumentu spēlēt, bet sāku ar klavierēm un tā tas arī aizgāja.

Klavieres ir instruments, uz kura visvieglāk panākt skaņu. Tev tikai jānospiež taustiņš, un skaņa pati skan. Lai vijolnieks līdz tam tiktu, viņam jānostāda roka, jākaro ar kaimiņiem, līdz atskan pirmā jēdzīgā skaņa. (smejas)

Tāpat arī pūšaminstrumentiem. Pie klavierēm tu pienāc, nospied taustiņu, un skan. Neko nevajag darīt, lai skaņa turpinātos.

Un te mēs nonākam pie jautājuma, ko nozīmē kādam iemācīt to skanēšanu. Kā tu vari panākt to, ka audzēkņa pirksts dara to, kas tavuprāt tam pirkstam būtu jādara?

Tur ir daudz ko teikt, tā jau ir pedagoģija un metodika.

Un tu esi pieredzējis cilvēks šajā jomā.

Pirmām kārtām tas notiek caur klausīšanos. Caur iztēli. 92% gadījumu tas notiek caur klausīšanos. Pēc tam roka pakļaujas un tu pats kā profesionālis skaties un vēro. Katrs students gan ir pilnīgi atšķirīgs, bet principā tas nāk caur klausīšanos.

Rakstniekam ir burts. Gleznotājam ir krāsa. Mūziķim – skaņa. Un kā mēs skaņu uztveram? Tikai caur dzirdi. Tātad klausīšanās ir ārkārtīgi būtiska.

Bet astoņos procentos gadījumu notiek otrādi: ka caur rokām, kad tu fiziski tiec galā ar vienu vai citu vietu, ausis atveras. Ir arī tādi momenti. Ka ausis nevar atvērt tādēļ, ka fiziski ir pretestība. 

Un tev jāmāk atrast pareizos vārdus gan vienā, gan otrā gadījumā. Vai tā ir metodika, ko var iemācīties, vai tas ir tikai un vienīgi tavas pedagoga pieredzes jautājums?

Gan viens, gan otrs. Tu to vari iemācīties arī no citu pieredzes.

Kad sāku strādāt Mūzikas akadēmijā – tas bija pirms 29 gadiem, un piedalījos studentu eksāmenos vai ieskaitēs, muti vaļā klausījos, kā Ilze Graubiņa mācēja izteikties par studentu spēli.

Šāda lieta mani vēl joprojām fascinē – man ir ļoti interesanti būt citu pedagogu stundās vai meistarklasēs un klausīties, kādus vārdus viņi izvēlas, lai izteiktu konkrētu problēmu. Atceros – tikko sāku strādāt, iesākumā – kā Teofila Biķa asistents, bija tādas reizes, kad gandrīz ar asarām acīs skrēju pie viņa un teicu, ka es nemāku un nezinu, viņš mani mierināja un teica: visi mēs esam sākuši… Jo ir tā: kamēr tev vēl nav pedagoģiskās un izteikšanās pieredzes, tu iekšēji jūti, kur studentam ir tā problēma un pie kā strādāt, lai izpildījums būtu spilgtāks un vērtīgāks, bet tu nezini, kā to noformulēt. Un tad ir ļoti interesanti paklausīties, kā rīkojas cits pedagogs: ko viņš dara un kādus vārdus izvēlas, lai pieskartos konkrētajai problēmai. (..)

Vairāk – ierakstā.