Pianists Jans Lišeckis: Man svarīgi, lai koncerts nepārvērstos par vēlmi kaut ko pierādīt

4. martā Latvijas Nacionālajā teātrī solokoncertu sniegs pasaulē pazīstamais poļu izcelsmes kanādiešu pianists Jans Lišeckis (Lisiecki, 1995). Kaut arī māksliniekam ir tikai 27 gadi, viņu mēdz salīdzināt ar tādiem meistariem kā Mauricio Pollīni, Arturo Benedeti Mikelandželi un Kristians Cimmermans.

Pianista pirmā skatuves debija notika, kad viņam bija tikai deviņi gadi, bet pirmos starptautiskos panākumus mākslinieks guva  2010. gadā pēc tam, kad Friderika Šopēna institūts laida klajā Šopēna klavierkoncertu ierakstus, kurus Jans bija ieskaņojis 13 un 14 gadu vecumā. 

Apliecinot radošā jaunā talanta izredzētību, Deutsche Grammophon ar piecpadsmitgadīgo Janu noslēdza ekskluzīvu līgumu, bet vēl divus gadus vēlāk jaunais mākslinieks jau radīja sensāciju festivālā "BBC Promenāde" un debitēja Vigmora zālē.

2017. gadā Lišeckis par savu ceturto ierakstu kompānijā Deutsche Grammophon saņēma Vācijas nozīmīgāko klasiskās mūzikas balvu "ECHO Klassik" un JUNO balvu, kas ir Kanādas mūzikas industrijas augstākais apbalvojums. 2019. gadā viņš pirmo reizi viesojās Latvijā ar neaizmirstamu solo programmu, ka arī sadarbību ar Izraēlas Filharmonisko orķestri Zubina Metas vadībā.

2021. gadā Deutsche Grammophon klajā laida Jana Lišecka jaunāko dubultalbumu ar Friderika Šopēna noktirnēm, un patiess prieks, ka šīs noktirnes 4. martā skanēs arī Rīgā. Pirms dažām dienām ar mākslinieku sazinājāmies telefonsarunā...

Jans Lišeckis: Vecāki ļoti neatlaidīgi mācīja man poļu valodu un poļu kultūru –jau kopš agras bērnības braucu uz Poliju apciemot manus vecvecākus, kuri šeit dzīvo. Bet tagad jūtos vēl jo vairāk saistīts ar šo vietu ne vien tāpēc, ka te spēlēju, bet tāpēc, ka aizvien biežāk esmu Eiropā sakarā ar maniem koncertiem. Kas attiecas uz Šopēnu, protams, ka mīlu viņa mūziku, mīlu to atskaņot. Es vienmēr saku, ka ir grūti nodalīt , cik lielā mērā man tā tik ļoti patīk tāpēc, ka esmu polis, un cik lielā mērā tāpēc, ka esmu pianists. Protams ,viņa mūzika ir brīnišķīga. Tā ir arī sarežģīta un apbrīnojami daudzkrāsaina . Man ļoti patīk, kā skan Šopēna klaviermūzika.

Inta Zēgnere: Bet vai jums ir būtiski, piemēram, apmeklēt Svētā Krusta baziliku Varšavā, kur atrodas Šopēna sirds un vienkārši uzkavēties tur pārdomās par komponistu vai mūziku, ko viņš radījis? Vai jums tas ir būtiski, un vai jums tam pietiek laika?

Zinu ļoti labi, kur atrodas Svētā Krusta baznīca un bieži tur esmu bijis. Bbieži esmu bijis arī Parīzē, kur Šopēns dzīvojis, un arī Maļorkā, kur viņš pavadīja ziemas, kad bija slims. Ļoti labi zinu, kāda bija viņa dzīve, bet ticu arī, ka Šopēna mūzika ir kaut kas daudz lielāks un transcendentālāks par šīm fiziskajām ar viņa dzīvi saistītajām asociācijām. Mums viņa mūzikā jāatrod savas emocijas un ar tām jādalās – ne tik daudz ar vēsturisko pieredzi, kas notika komponista dzīvē, bet ar mūsu emocijām, ko radījusi viņa mūzika. Ar tām daloties, klausītāji spēj gūt savu emocionālo pārdzīvojumu.

Un tomēr – vai kādreiz jums nav gribējies pafantazēt, kā Šopēns ir juties jūsu vecumā? Jums šobrīd ir divdesmit septiņi, 23. martā apritēs divdesmit astoņi. Šopēns šajā vecumā dzīvoja Parīzē. Vai esat kādreiz domājis par šādām paralēlēm?

Tas ir diezgan grūti, jo tas bija cits laiks. Kad Šopēns ieradās Parīzē, viņš daudz vairāk bija aizņemts ar klavierstundu pasniegšanu un komponēšanu, nekā ar izvērstu publisku koncertdarbību. Bet tas, ka viņš bija ne vien pianists, bet arī intensīvi komponēja – tā  mums ir liela dāvana. Godīgi sakot, nevaru iedomāties, kā viņš jutās savos divdesmit septiņos. Domāju, ka daudz citādāk, nekā es.

Jā, patiešām, jūsu dzīves ir ļoti atšķirīgas: ja palūkojamies jūsu koncertu kalendārā, ir apbrīnojami, cik intensīva ir jūsu koncertdzīve! 2021. gada augustā ierakstu kompānija Deutsche Gramophon klajā laida jūsu dubultalbumu ar Šopēna noktirnēm. Fantastisks skanējums un, protams, interpretācija… Esam bezgala priecīgi, ka jau ar 1. martu sāksies šī albuma prezentācijas koncertturneja Eiropā. Pirmajā martā spēlēsiet Lielbritānijā, tad sekos Šveice, bet jau 4. martā sniegsiet koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī.

Jā, ieskaņoju to mūziku, ar ko vēlos dalīties, un dalos ar to ne tikai ieraksta veidā, bet pēc ieskaņošanas – arī ar klausītājiem koncertos. Esmu gan arī domājis par to, kā lai dalos ar Šopēna noktirnēm visa koncerta garumā, lai tās nesāktu garlaikot vai nedarītu klausītājus miegainus… Noktirnes, bez šaubām, ir apbrīnojamas, bet tai pašā laikā arī ļoti intīmas  un  emocionālas. Un man šķita, ka tas būtu pārsātinājums – visu koncertprogrammu veidot tikai un vienīgi no noktirnēm. Savukārt no otras puses – ja es nospēlētu dažas noktirnes un tad pievērstos kam citam, pazaudētu to nozīmību. Un tad man ienāca prātā ideja tās apvienot ar Šopēna Etīdēm op. 10 un sakārtot tās pamīšus, vadoties pēc tonalitātēm. Protams, bija noktirnes, kuras pēc tonalitātes nevarēju pieskaņot, tāpēc pa vidu būs arī emocionāli uzliesmojumi, kas vēl jo vairāk atdzīvinās šo programmu, ko spēlēju ar patiesu baudījumu.

Pat ja jūs būtu izvēlējies spēlēt tikai noktirnes – ticiet man, jūsu interpretācijā tas nemaz nebūtu garlaicīgi!

Paldies... Bet man ir svarīgi, lai koncerts nepārvērstos par lekciju vai arī par vēlmi kaut ko pierādīt. Man svarīgi, lai tas būtu brīnišķīgs piedzīvojums. Tāpat kā jebkurā teātrī vai  filmā, arī koncertā nepieciešami kontrasti, kas piesaista uzmanību. Domāju, ka arī emocionāli noturēt intensitāti tikai un vienīgi ar noktirnēm divu stundu garumā būtu diezgan nogurdinoši. Cilvēki diezin vai justos atspirdzināti pēc šāda vakara.

Mēs, klausītāji Latvijā, esam ļoti pagodināti, ka esam iekļauti jūsu koncertturnejas pašā sākumā. Pēc tam sekos Itālija, Čehija, arī Japāna un vēl citas valstis.

Jā, protams! Hamburgā esmu rezidējošais pianists, un tas nozīmē nospēlēt piecus koncertus ar dažādiem orķestriem – ar Londonas filharmoniķiem, Nacionālās akadēmijas Santa Cecilia orķestri, Karalisko filharmonisko orķestri, Vīnes simfonisko orķestri. Arī Elbas filharmonijā esmu spēlējis jau vairākas reizes, un ar nepacietību gaidu tur savu solo vakaru 21. jūnijā. Šis kopumā būs ļoti aizraujošs gads, spēlēšu arī solokoncertu Milānas operteātrī La Scala.

Vairāk un plašāk - ierakstā!

***

Noklausieties arī 2019. gadā tapušo sarunu!