Pianists, Cīrihes operas intendants Matiass Šulcs: Jau ieelpojot, Elīna norāda virzienu

"Elīna Garanča ir māksliniece ar neatkārtojamu balsi un ar gaumi it visā, ko viņa dara. Jau ieelpojot, viņa norāda virzienu. Elīna ir viena no vislielākajām personībām, un domāju, ka Latvija var ar to ļoti lepoties," saka pianists Matiass Šulcs, kurš pēdējos desmit gadus bijis Berlīnes Valsts operas vadītājs, bet no rudens kļūs Cīrihes operas intendants.

Tieši viņš bija Elīnas Garančas skatuves partneris četros koncertos, kurus jūlija nogalē Latvijā sniedza Elīna Garanča, veltot tos savai mammai, dziedātājai un vokālajai pedagoģei Anitai Garančai (1949-2015). Latvijā viņš viesojās pirmoreiz, apbrīnojot par šejienes gaisotni, siltumu un mieru, sasaisti ar dabu; stāstot arī par jaunības periodu Zalcburgā un izaicinājumiem operas vadītāja amatā Berlīnē un Cīrihē. 

Gunda Vaivode: Matias, kāds bija jūsu iespaids par Latviju, pirms jūs šeit ieradāties?  

Matiass Šulcs: Protams, ir dzirdēti neskaitāmi stāsti par Latviju, un jāatzīst, ka galvenā saikne man bija un joprojām ir Elīna Garanča, jo profesionāli es viņu pazīstu ilgu laiku. Bet arī tāpat dzirdams, ka

šī valsts ir tik strauji attīstījusies, tā ir digitāla un ainaviski skaista. Kas mani tagad īpaši iespaido, esot šeit, tā ir atmosfēra, siltums un miers, sasaiste ar dabu, kas ir fascinējoša.

Te ir lieliskie purvi un jūra un līdzās tik moderna un brīnišķīga pilsēta kā Rīga, kur esmu piedzīvojis jau divus saulrietus. Tas ir fantastiski.

"Berlīnei būtu daudz ko mācīties no šejienes"

Vai bija arī kas ļoti pārsteidzošs un negaidīts?

Jā, laikam šī atbrīvotība mani patiešām pārsteidza. Arī pilsētas zaļums, apstādījumi un tīrība ir iespaidīga. Es tikko atbraucu no Berlīnes, un man jāatzīst, ka Berlīnei būtu daudz ko mācīties no šejienes.

Vai tagad, kad atskaņojat latviešu mūziku, tas palīdz labāk izprast komponista domu?

Katrā ziņā! Daba, arhitektūra, zemes dzīves gars – to svarīgi izjust, lai atskaņotu šīs dziesmas.  Dažas no tām ir ļoti melanholiskas, dažās jaušams naivums, bet vienmēr milzīga krāsainība un emocionalitāte. Tā nekad nav kliedzoša, bet drīzāk slēpta. Un es ticu, ka, tas, kurš Latvijā kādreiz bijis, šīs dziesmas pārdomās no jauna.

Kad Elīna pirms gada tās dziedāja Zalcburgā, daudziem tas bija atklājums. Kā jūs varētu raksturot šo mūziku tā laika Rietumeiropas mūzikas kontekstā?

Jaukais šajā dziesmās ir nepastarpinātība – tās var uzreiz emocionāli uztvert, un tam ir liels spēks.

Mūzikā var sajust arī Eiropas kultūru fonu: nevar noliegt, ka te ir krievu mūzikas ietekme, pazib kaut kas no Prokofjeva un Stravinska. Un tad ir vācu un franču ietekmes ar impresionisma elementiem, kas izpaužas krāsu spēlēs. Kultūru daudzveidība, kas skārusi visu Latviju, parādās arī šajās dziesmās.

"Skatuve nav nekāda muļķošanās"

Jūs atskaņojāt Jāzepu Vītolu, Jāni Mediņu, Alfrēdu Kalniņu. Vai ir kāda dziesma no šīs programmas, kas jau kļuvusi īpaši mīļa?

To patiešām ir grūti pateikt.

No koncerta uz koncertu dziesmas man kļūst arvien mīļākas. Ir mūzika, par kuru pēc četrām, piecām nospēlēšanas reizēm interese mazinās. Šo dziesmu emocionālais spēks interesi tikai audzē. Bet daudz kas koncertā atkarīgs arī no noskaņojuma.

Cik bieži jums kā pianistam tagad ir iespēja apsēsties pie klavierēm?

Līdz pat 20 gadu vecumam es klavieres spēlēju ļoti intensīvi. Mācījos tās Zalcburgas Mocarteumā. Bet, tā kā es studēju arī ekonomiku Minhenē, tad savā tagadējā profesijā apvienoju šīs abas jomas un faktiski esmu situācijā, kurā vairāk palīdzu citiem – līdz šim kā intendants Berlīnes Valsts operā un tagad jau Cīrihes operā. Bet muzicēt kopā ar Elīnu vai citiem dziedātājiem – pavisam nesen ar Mihaelu Folli – tas vienkārši ir perfekts līdzsvars. Es patiešām apmēram pusotru stundu dienā ļoti intensīvi nodarbojos ar klavierspēli, arī tāpēc, lai saprastu, ko nozīmē iziet uz skatuves.

Tas ir arī zināms pazemības vingrinājums. Mēdzu teikt, ka skatuve nav nekāda muļķošanās. Tur var redzēt visu, kas nav labi sagatavots un nav drošs. Būt uz tādas koncertskatuves ir īpaša situācija, un vēl kopā ar Elīnu Garanču – neticami aizraujoši.

"Esmu daļa no Zalcburgas, tāpēc dažkārt jūtos kā veterāns"

Zalcburga ir mūzikas citadele, un tajā jūs esat darbojies kopš jaunības. Vai tas bija mērķis vai vienkārši – tuvu dzimtajai pilsētai?

Es tiešām uzaugu Zalcburgas tuvumā, Vācijas dienvidos. Un man bija tā laime Zalcburgas festivālā būt par izcilo pianistu Alfrēda Brendela un Mauricio Pollini nošu pāršķīrēju. Pēc tam es tur biju praksē un ik gadu man tika uzticētas arvien lielākas atbildības jomas. Pēc 10 gadiem kļuvu par Zalcburgas festivāla koncertu programmas vadītāju, tad Mozarteum fonda vadītāju un māksliniecisko direktoru, par ko strādāju 5 gadus, pirms pārcēlos uz Berlīni. Tas nozīmē, ka es faktiski esmu profesionālā ziņā socializējies Zalcburgā, un, protams, esmu redzējis neticami daudz festivāla izrāžu, pieredzējis visus lielos māksliniekus. Kopš manas pirmās prakses 1997. gadā līdz šodienai es esmu daļa no šīs pasaules un tāpēc dažkārt jūtos kā veterāns.

Kāpēc Zalcburga arvien tiek uzskatīta par nozīmīgāko vasaras festivālu? Ne jau tikai Mocarta un cienījamās vēstures dēļ…

Zalcburgai patiešām lielu spēku dod vienkārši tas, ka festivāls ir nacionāls notikums. Tas ir nozīmīgs šai valstij un arī Austrijas starptautiskajai reputācijai. To visi zina. Iespējams, ka tā ir visskaistākā vieta pasaulē – ar visu Zalcburgas vecpilsētu. Protams, ir arī koncertu norises vietas, kas vienkārši lieliski darbojas, apkārtnes teritorija. Jā, un

šis festivāls apvieno visas kultūras jomas – teātri, koncertus un operu. Sešu nedēļu laikā tas izveidojas par tādu kā augstspiediena katlu – ļoti fascinējoši.

Jāatzīst, ka tagad visā Eiropā ir radušies daudz lielisku festivālu, un šī daudzveidība ir tikai apsveicama. Vasaras plānos vairs nav nevienas tukšas vietas, un, ja Zalcburgai joprojām ir nozīmīga loma, tad tas ir lieliski.

"Berlīnes laiks bija izaicinājumiem pilns"

Pēdējos desmit gadus jūs bijāt Berlīnē, vadījāt Berlīnes Valsts operu, kas bija tas lielākais izaicinājums un varbūt arī sasniegums?

Tas ir grūts jautājums, ja jāatbild pašam. Bet tas laiks tiešām bija lielu izaicinājumu pilns. 2017. gadā mēs iegājām renovētajā Operas mājā, kas nebija pavisam gatava. Tas, protams, radīja daudz jautājumu. Tad bija diskusijas par muzikālā ģenerāldirektora vadības stilu. Tad bija šīs sabiedrības attīstības tendences, kas saistītas ar kultūru un kas Berlīnes galvaspilsētā ir ieguvušas īpaši lielu spēku. Tad bija koronavīrusa pandēmija.

Un vienkārši izveidot drosmīgu un daudzveidīgu programmu, kas ietver gan baroka mūzikas festivālu, gan mūsdienu mūziku, eksperimentālo jauniešu programmu - tātad vienkārši izveidot dzīvu kultūras institūtu, kas parāda operas spēku šodienas galvaspilsētā, kāda ir Berlīne, pie visiem šiem kultūras piedāvājumiem, kas ir visapkārt - tas bija lielākais izaicinājums. Un es domāju, ka mums ir diezgan labi izdevies.

Cik svarīgi, lai māksliniekiem un mūziķiem būtu ļoti labs kontakts ar galveno diriģentu?

Patiešām labs muzikālais ģenerāldirektors institūciju vada, ietekmē to mākslinieciski, attīsta orķestri līdz augstākajam līmenim, un tas ir bezgala svarīgi. Tāds vadītājs, kas ne tikai jūtas atbildīgs, bet ir atbildīgs. Vienkārši jāuzmanās, lai kultūras institūcijās viss uzsvars netiktu likts uz dažu pleciem. Ir nepieciešams daudzveidīgs piedāvājums, daudzi lieliski mākslinieki, kas atbalsta šo institūciju, tāpēc ir jāatrod pareizais līdzsvars, jāsaliek pareizie akcenti.

Jūs Berlīnē strādājāt kopā ar Danielu Barenboimu.

Jā, salīdzinoši ilgi. Un man jāatzīst, ka esmu no viņa daudz guvis. Viņš, protams, ir viens no lielākajiem māksliniekiem, ko klasiskā mūzika ir radījusi. Un tajā pat laikā bija svarīgi Berlīnē attīstīt arī citus spēkus, nebalstoties tikai uz viņu, bet vienkārši radīt daudzveidīgu piedāvājumu. Barenboims arī pats to saprata, un mēs atradām labu sadarbības ceļu.

Zalcburga un Berlīne ir ļoti atšķirīgas. Vai jūs ātri pieradāt pie Berlīnes?

Man jāatzīst, ka pēc tik daudziem gadiem Zalcburgā man bija svarīgi izkļūt no turienes. Berlīnē, kā jau galvaspilsētā, tu šādā amatā esi saistīts ar federālo politiku, reģionālo politiku, tu esi pašā notikumu centrā, un arī sabiedrība ir tik daudzveidīga! Tas man no sākuma šķita aizraujoši, un es daudz ko atklāju, bet man bija svarīgi pierādīt sevi pavisam citā vidē. Es Berlīnē jau no sākuma jutos ļoti labi.

Kā jūs risināt konfliktus?

Man patiešām bijis pietiekami daudz iespēju uzkrāt konfliktu pieredzi. Bet ļoti svarīgi ir konfliktus risināt. Tas nozīmē, ka, dažkārt nepietiks ar pliku atvainošanos, jo tad varētu turpināties kā iepriekš, bet konflikti ir jāizrunā. Un šeit ir nepieciešama empātija, spēja iejusties otra cilvēka situācijā.

Vienkārši savest kopā pareizos cilvēkus, lai patiešām apspriestu problēmu. Es domāju, ka tas joprojām ir vissvarīgākais.

Vai vienmēr izdodas?

Nē, ne vienmēr.

Dažkārt ir situācijas, kad lietas patiešām ir nepārvaramas, tad ir jāmēģina izprast un jāpieņem šī situācija. Ne vienmēr visiem attiecībās ar citiem ir jābūt brīnišķīgiem, jūs varat labi pastāvēt līdzās.

Tas vienmēr ir process, par kuru runāt ir grūti, bet pasaulei ir jāiet cauri ar lielu cilvēcību, apdomību un atvērtām acīm.

"Cīrihē māksla būs panākt daudzveidību, nekļūstot patvaļīgam"

Kas ir jūsu sarkanās līnijas?

Redzat, es vilcinos... Tātad, būtu labi, ja cilvēks izturētos patiesi godīgi, un spētu iejusties manā situācijā. Ja kāds sabotē, strādā pret vai traucē tam, ko mēs kopīgi vēlamies sasniegt, tad kļūst grūti. Opera patiešām ir īpašs mikroorganisms. Un tur vienmēr ir mērķi, uz kuriem tiekties - ir pirmizrāde, tai ir noteikts datums, vienkārši jārada situācija, kurā visi ir iesaistīti un motivēti to sasniegt. Tas varbūt ir arī lielākais izaicinājums, bet, ja izdevies sasniegt, tas šajā profesijā sniedz vislielāko gandarījumu.

No rudens sezonas jums ir jauns amats, esat Cīrihes operas intendants. Vai iesit jaunus ceļus - mēdz būt tā, ka jauna slota tīri slauka -, vai arī atbalstīsit tradīcijas?

Opera ir mākslas forma, kas attīstījusies 450 gadu garumā. Man patīk šis attīstības process, kad labākais tiek pilnveidots. Bet Cīrihes opera ir arī ļoti produktīva: 9 operu pirmizrādes, 3 baleta pirmizrādes, eksperimentālā programma - var teikt, ka mums ir iespēja atkal un atkal radīt ļoti neparastas lietas, izaicināt un izmēģināt ko jaunu režijas laukā. Viss ir atkarīgs no pareizās kombinācijas. Un Cīrihes opera atrodas brīnišķīgā vietā, Zekseloitenplac, tieši pie ezera, ar lieliskām darbnīcām, ar lielisku baleta ansambli un orķestri, kas ir pieradis spēlēt, balstoties uz vēsturiskām zināšanām. No operas orķestra ir atvasināts ansamblis La Scintilla - dzirkstele, kas spēlē operas no baroka līdz agrīnajam Verdi. Tas ir Nikolausa Arnonkūra nopelns, viņš kopš septiņdesmitajiem gadiem Cīrihē ir daudz ko paveicis. Tāpēc varam runāt par daudzveidīgu skaņu ainavu un plašu operas spektru. Bet māksla būs panākt daudzveidību, nekļūstot patvaļīgam.

Jums, protams, ir brīnišķīga profesionālā pieredze, bet Šveicē vienalga būsit ienācējs. Ko tas jums prasa?  

Mana priekšrocība ir tā, ka esmu no Bavārijas un man, iespējams, ir vieglāk uztvert šveiciešu vācu valodu. Es to saprotu lieliski, bet nerunāju. Arī bez valodas var pamanīt, ka Šveicē dažas lietas notiek citādi. Tās tomēr ir ārzemes , bet es uzskatu, ka ir aizraujoši iesaistīties un augt kopā ar šveiciešiem.

Tā ir jauna epizode arī jūsu ģimenes dzīvē, jo bērniem jāmaina skolas, loģistika nav vienkārša.

Protams, arī skolu sistēma ir atšķirīga. Divi jaunākie bērni tagad mācīsies Cīrihē. Bet Šveicē ir dziļums. Cīrihe ir vienreizējs kultūru sajaukums, te vēl saglabājušās ēkas no 12. – 13. gadsimta,  un turpat līdzās moderna finanšu industrija un mūsdienu kultūras bagātības. Opera, tostarp, ir liela vērtība. Bet, lai nākamajām politiķu paaudzēm šādas kultūras iestādes jeb kultūras atskaites punkti, joprojām būtu tikpat svarīgi, viņus ir jāpārliecina. Tas būs mans uzdevums.

Taču tas nozīmē arī to, ka mums nevajadzētu būt pārlieku nozīmīgiem, bet gan pēc iespējas pieejamākiem, piedāvājot tādu saturu, lai šodienas skolēni nemestu Operai līkumu.

Kas operu šodien izceļ citu mākslas formu vidū? Kas tajā ir īpašs?

Operā ir krietni daudz no visa. Tā ir vienīgā mākslas forma, kurā patiešām saplūst kopā mūzika, teksts, scenogrāfija, videomāksla, kurpnieku amats, arhitektūra un, kā jau teicu, ansambļi, koris, orķestris un tā tālāk. Tātad viss apvienojas, un vienā izrādē ir iesaistīti līdz pat 350 cilvēku. Un, ja šāds vakars izdodas un viss saskan, tad rodas tāds emocionāls blīvums, kas spēj uzrunāt kā neviens cits mākslas veids. Tajā slēpjas operas spēks.

Un vēl es gribētu uzsvērt, ka tā ir autentiska pieredze. Jūs sēžat telpā kopā ar citiem, jūtat instrumentu vibrācijas, balsu vibrācijas. Klausoties operu tiek aktivizētas visas maņas, te nav piesaistes ekrānam, un es ticu, ka šī spēka nozīme šajos laikos un ilgas pēc šādām pieredzēm varbūt pat pieaug.

Matias, jums ir pieci bērni, neviens no viņiem vismaz pagaidām nav profesionāls mūziķis, tomēr jūs visi kopā varētu izveidot ģimenes ansambli. Ko jūs varētu atskaņot?

Nujā, visi bērni ir apguvuši kādu instrumentu, nodarbojas arī sportu, kas, manuprāt, ir svarīgi, un daži ir sasnieguši lieliskus rezultātus. Viens mācījās čellu, viens altu, divi vijoli, klavieres. Redzēs, kādu ceļu izvēlēsies divi jaunākie bērni, bet es viņus nespiežu, jo spēlēt instrumentu ir vienkārši nepieciešams labākai dzīvei.

"Liepājas koncertzēlei ir ārkārtīgi neparasts dizains un laba akustika"

Kā jums patika Liepājas koncertzāle un tās akustika?

Zāle man ļoti patika. Tai ir ārkārtīgi neparasts dizains – šīs dzintara krāsas, apaļā forma… Un, kad esi iekšā, zāle izskatās pavisam citādi, nekā varētu gaidīt. Bet kas ir jauki, ka to ieskauj publika, un akustika ir ļoti laba, tāpēc man patika.

Domājams, ka muzicēt kopā ar Elīnu arī ir liels prieks.

Man jāatzīst, ka iepazīt Latviju šādā veidā, un to darīt dažādos virzienos, bija fantastiski. Radīt mūziku kopā ar Elīnu Garanču… - mēs taču katrā koncertā nospēlējām gandrīz 30 dziesmas! Ļoti apjomīga programma. Ventspilī tā bija vēl mazliet atšķirīga… Bet Elīna ir māksliniece ar neatkārtojamu balsi, un ar gaumi it visā, ko viņa dara. Jau ieelpojot viņa norāda virzienu. Tātad Elīna ir viena no vislielākajām personībām, un es domāju, ka Latvija var ar to ļoti lepoties.

Paldies, Matias, lai labs laiks Cīrihes operā!

Liels paldies!