Jau astoto gadu Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) rīko vasaras festivālu "LNSO vasarnīca". Šogad tā notiek Ventspils koncertzālē "Latvija" un šovakar Ventspilī gaidāms īpašs notikums — ar Artura Maskata skaņdarbu My River runs to thee, ko komponistam pasūtināja divi Andra Nelsona vadīti orķestri — Bostonas simfoniskais un Leipcigas Gewandhaus orķestris.

Bet līdzās tam koncertā izskanēs arī šī gada jubilāra Sergeja Skrjabina mūzika – Piektā  sonāte un Valsis op.38 ,kā arī  skaņās un krāsās vērienīgā uguns poēma "Prometejs" Andra Pogas vadībā. Bet pie klavierēm visos Skrjabina opusos būs viesmākslinieks — neparastais un harismātiskais, starptautisku ievērību guvušais daudzu konkursu laureāts, krievu pianists Andrejs Korobeiņikovs.  

Piecu gadu vecumā viņš sāk spēlēt klavieres, mācās dažādās mūzikas skolās un 2006. gadā ar izcilību absolvē Maskavas konservatoriju. Pēc tam seko studijas Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā, mācības noslēdzot ar speciālbalvu – Karalienes Elizabetes kristāla rožutrauku par izciliem  sasniegumiem. Vienlaikus mūzikas apguvei Andrejs mācās Eiropas Juridiskajā institūtā Justo un 17 gadu vecumā ar izcilību absolvē arī to.

Šie ir tikai daži fakti no Andreja Korobeiņikova dzīves, bet par to, kā veidojies viņa radošais ceļš un arī pasaules uztvere, uzzinām plašākā sarunā ar mākslinieku.

Inta Zēgnere: Esam tikušies 2014. gadā. Pagājuši astoņi gadi, daudz kas radošs noticis jūsu dzīvē šajā laikā, bet jūsu pārstāve Francijā Marina Bauere ir sacījusi, ka "Andrejs Korobeiņikovs ir rets putns - nepieradināms un spēcīgi atšķiras no citiem mūslaiku jaunajiem mūziķiem intelektuālā brieduma ziņā. Viņš ir garīgi brīvs cilvēks, un viņa domāšanas veids ir neparasts. Ļoti mīl dabu - viņam ir pilnīga simbioze ar to." Vai piekrītat šādam vērtējumam?

Andrejs Korobeiņikovs: Principā jā. Protams, neparastums vislabāk redzams no malas. Es vienkārši cenšos dzīvot saskaņā ar savu iekšējo pasauli.

 

Bet tie, kuri dzirdējuši jūs koncertos, arī saka, ka Andrejs Korobeiņikovs ir rets putns. Tomēr kā šis putns auga un tapa tik radošs? Varbūt jūs ietekmēja arī jūsu neparastā bērnība?

Protams, ka arī dzīve veido personību.

Varbūt es esmu tāds brīvību mīlošs arī tāpēc, ka augu kopmītnēs. Bet nevis vienkārši kopmītnēs, bet Maskavas Fizikas un tehnoloģijas institūta kopmītnēs. Tas nozīmē, ka man apkārt bija visintelektuālākie cilvēki.

Un arī tagad, kad sastopu fiziķus un matemātiķus, es domāju - cik viņi ir gudri, kā attīstās viņu domas. Tāda vidē es augu. Mans tēvs un māte arī mācījās šajā institūtā. Bērnība bija trauksmaina - kādu laiku bijām bezpajumtnieki.

Ko tas nozīmē?

Manas mammas diplomdarbā bija kaut kāda pusslepena tēma un viņa saņēma norīkojumu uz slēgto pilsētu, uz institūtu. Tā kā es tajā laikā jau nodarbojos ar mūziku un mācījos Maskavas centrālajā mūzikas skolā, mamma nolēma, ka viņa savu profesiju upurēs. Viņa nodarbojās ar kosmosa lietām. Savukārt tēvs aizbrauca uz Kijivu, jo šajā institūtā bija iestājies tieši no Kijivas, un tā nu viņi ģeogrāfiski pašķīrās. Mamma ļoti gribēja, lai es nodarbotos ar mūziku.

Atceros, ka sākumā nelegāli dzīvojām kopmītņu veļas mazgātavā, tad mēs kaut kur mitinājāmies pie paziņām.

Ilgu laiku mamma bija naktssardze mūzikas skolā Dolgoprudnijā, kur biju sācis mācīties - vēlāk gan mācījos Maskavā.

Līdz ar to, ka mamma bija naktssardze, man bija pieejami visi kabineti ar visām klavierēm un zāli, man bija atslēgas un vēlu vakaros es pats sev rīkoja koncertus - es pats sevi pieteicu, lasīju no lapas.

Atceros Šopēna Mibemolmažora Noktirni... Ļoti man patika to spēlēt. Iztēlojos, ka to dzird radio, un es pats sevi pieteicu: "Tūlīt uzstāsies Andrejs Korobeiņikovs!" Iespējams, ka tieši šis uzstāšanās brīdis, uzstāšanās uz skatuves - ka tu sakoncentrē visus savus spēkus, iedvesmu, iekšēju brīvību - tas saglabājies joprojām. Tāpēc dažkārt mani izbrīna kolēģi, kuri var vienkārši tāpat nospēlēt koncertu kādā provincē, pat nepievēršot tam īpašu uzmanību.

Bet man katru reizi uzkāpjot uz jebkuras skatuves - tā ir jauna radīšana, un jebkura skatuve - tas ir kaut kas sakrāls. Un tas nāk no bērnības, jā. Spēle tukšajā zālē - tas mani ietekmēja. 

Bet jāteic - pasaulē ir labi cilvēki, un viena šāda apbrīnojama sieviete ir Irēna Lisņevska. Viņai bija savs televīzijas kanāls, kas tagad gan viņai nepieder, un šis kanāls veidoja reportāžu par talantīgiem bērniem Pirmajam kanālam, un tur es viņiem kaut ko pastāstīju. Un tad man pavaicāja - varbūt ir kādas radošas problēmas? 

Nopietns jautājums! 

Es tā kā nesapratu šo jautājumu,

negribēju arī sūdzēties, jo mēs gan bijām nabadzīgi, bet lepni. Sacīju - nu, esam bez mājām... Bet citādi viss ir labi! Irēna Lisņevska bija noskatījusies šo reportāžu un nopirka mums dzīvokli. Paldies milzīgs viņai par to!

Man pašam gan toreiz arī tāpat viss šķita labi, bet manai mammai tas bija psiholoģiski sarežģīti - vienlaicīgi būt vientuļai mātei un vēl bez mājvietas... Droši vien, ka viņa atgrieztos laukos un visus pianisma plānos man būtu nācies aizmirst. Bet tā - paldies Irēnai Lisņevskai. Mums bija māja, un mēs devāmies tālāk.

Jūsu mamma tiešām veica varoņdarbu. Bet kāpēc viņa nolēma, ka jums vajag nodarboties ar mūziku? Tēvs fiziķis, māte fiziķe - no kurienes tas nāk? No vecmāmiņas un vecvecmāmiņas? 

Vecvecmāmiņa dziedāja ļoti interesanti. Kaut kāds tīrradnis viņa bija, kaut kas no Musorgska.

Kad man bija sešpadsmit, viņa aizgāja mūžībā, bet es vēl paspēju viņai parādīt ierakstus no konkursiem, kuros esmu piedalījies. Atceros, ka viņai atskaņoju Bahu - tur viss tā lēni notiek. Un vecvecmāmiņa teica - nu, mazdēliņ, tu kaut kā švaki spēlē...

Bet patiesībā logopēds mani aizsūtīja uz kori, jo pietiekoši labi neizrunāju visas skaņas. Tieši tā viss sākās. Atnācu uz kori, nodziedāju Sergeja Ņikitina dziesmu "Pārved man pāri Maidanam". Un pasniedzējs no šī kora man teica - tev jāiet mācīties klavieres. 

Vai slikti nodziedājāt? 

Gluži otrādi - labi. Jo toreiz mūsu skolā bija tāds uzstādījums, ka tiem, kuriem ir labāka dzirde, jāsūta mācīties klavieres vai vijoli. Bet fakts tāds tiešām ir - ļoti daudziem pianistiem ir absolūtā dzirde. 

Arī jums?

Arī man. 

Kādas bija jūsu pirmās klavieres?

Atceros, ka skolā teica - māmiņ, vajag pirkt instrumentu ! Aizbraucām kaut kur, neatceros cenas, bet nu - ja salīdzina, tad klavieres maksāja 3000 rubļu, bet sintezators - tikai 300. Mamma teica - kāda starpība, sintezators ir mazāks, kompaktāks! Es jau mācījos Centrālajā mūzikas skolā, bet joprojām spēlēju sintezatoru, bez tam šim sintezatoram nebija klavieru tembra - bija tikai stīgas, ērģeles un pūšaminstrumenti...

Bet mamma tomēr gribēja, lai jūs turpinātu nodarboties ar mūziku. Un zinu, ka ir tāds stāsts par konkursu Itālijā, kad jums bija trīspadsmit, un šis stāsts saistīts ar avokado. Tas arī ir vesels piedzīvojums. Jums grāmatas vajadzētu rakstīt!

Varbūt kādreiz... Nezinu, kā savienot šīs epizodes. Varbūt tieši epizodēs arī ir dzīve.

Bet gadu pirms tam arī bija konkurss Itālijā. Braucām uz to, un iepriekšējā vakarā pirms uzstāšanās mamma teica - ja tu nedabūsi pirmo vietu, mēs beigsim nodarboties ar mūziku... Un pats interesantākais, ka es dabūju pirmo vietu. (smejas)

Nākošajā gadā jau aizbraucām uz pieaugušo konkursu, spēlēju nopietnus skaņdarbus. Bet no otrās kārtas es dabūju izstāties. Bet tā kā mēs bijām nopirkuši pašu lētāko lidmašīnas biļeti, tad izrādījās, ka nomainīt mēs to nevaram un mums vēl nedēļu vajadzēja uzturēties Itālijā... Venēcija, Verona...

Mēs "pa zaķi" braucām vilcienos, tamburos, kaut ko teicām kontrolieriem. Piedzīvojumi tie bija. Bet mamma bija paņēmusi līdzi guļammaisus, arī mazu, mazu telti, un es atceros, ka Veronā mums bija sava nometne! (smejas) Tad aizbraucām uz Venēciju un tur Lido mēs izveidojām savu nometni. Bet kad vēlāk ieraudzīju filmu "Nāve Venēcijā", man sirds salēcās, jo tas bija kaut kas tik līdzīgs tam, ko es redzēju toreiz - šī saulainā, bet jau aukstā Venēcija, sauļošanās krēsli...Venēcija ir neprātīgi skaista, bet arī nostaļģiska. Bijām tirgū, netālu no Svētā Marka laukuma, un bija tāds ļoti skumjš noskaņojums gan konkursa dēļ, gan aukstuma dēļ.

Tirgū ieraudzīju avokado. Cenas bija dārgas. Bet es biju iedomājies, ka avokado ir īsts paradīzes auglis - salds... Nodomāju, ka tas man būs neliels atalgojums par visu un pierunāju mammu, lai viņa to nopērk. Un tad es tajā iekodos... Taču mamma teica - nu, tad tagad arī ēd līdz galam. Tur neiztika bez asarām - filmas epizodes cienīgs kadrs...

Un tomēr tas atstāj pēdas dzīves saprašanā, arī mūzikas saprašanā, vērtības augšanā garīgumā.

Jā, noteikti. Varu būt pateicīgs liktenim, jo tagad zinu - izdzīvošu ikvienā situācijā.

Jūsu mamma bija noskaņota, ka jums jāvelta sevi mūzikai. Jūs jūs uzvarējāt daudzos konkursos, Maskavas konservatoriju pabeidzāt ļoti agros gados, 

Man bija deviņpadsmit, bet jau pēc dažām nedēļām palika divdesmit. 

Viss bija tik brīnišķīgi. Bet kāpēc jums trīspadsmit gadu vecumā vajadzēja iestāties Juridiskajā fakultātē, Eiropas universitātē Maskavā. 

Tajā laikā man bija slinkums uz mūzikas nodarbībām. Un, tā kā es agri pabeidzu skolu, man bija tiesības iestāties.

Es lēcu no klases uz klasi, mamma vienkārši teica - mācies vasarā un kārto eksāmenus kā eksterns. Strādājam!

Un jums nebija iebildumu?

Nē, mācīties un likt eksāmenus nav tik sarežģīti. Un pat tad, kad paralēli mācījos divās augstskolās, nebija grūti. Biju pat trijās aspirantūrās vienlaicīgi: Maskavas Universitātē tiku pat budžeta grupā, tad Londonā aspirantūrā un vēl Maskavas konservatorijā vienlaikus. To var. Bet tad, kad sākas koncerti, tad neko nevar apvienot. Tev pilnībā sevi ir jāvelta - citam nav laika. 

Bet tas, ka jūs kļuvāt par juristu, jums palīdzējis dzīvē? 

Jā, gan citiem, gan sev palīdzēju. (..) Dažkārt recenzijās lasu, ka manā spēlē ir stipra  intelektuālā puse. Varbūt tiešām tā tas arī ir juridiskās izglītības dēļ. Es pat kādu brīdi pasniedzu. 

Manuprāt, tad, kad jūs spēlējat, tur nevar just juridisko izglītību! Jūsu spēlē ir pilnīga atdeve mūzikai. jūtīgums. Lai kāds būtu komponists - Prokofjevs, Šopēns, jūs pilnīgi peldat šajā okeānā, un nekā cita nav. 

Paldies, tieši tā es arī cenšos - būt pilnībā mūzikā. Jo darbs klasē vai mājās - tas ir darbs. Bet kad tu esi uz skatuves, tu kalpo. Tu noskaņojies uz pilnīgi cita viļņa. Mani iemīļotākie pianisti spēlē neizskaidrojami - kā Sofroņickis, Gūlds, Gilelss. Viņi tevi ved no pirmās nots un aizved tālumos. 

Pirmo reizi Latvijā viesojāties 2014. gadā, kad kopā ar "Kremerata Baltica" spēlējat Šopēna Otro klavierkoncertu. 

Jā, toreiz bija interesants ceļojums - spēlējām Rēzeknē, Madonā, pēc tam jau nākošreiz ar Nacionālo orķestri spēlējām Cēsīs, Rīgā. Tā kā nedaudz varēju pabraukāt pa Latviju. 

Kā sākāt sadarbību ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri? 

Tas notika arī caur Marinu Baueri, kas bija Jevgņija Svetlanova pēdējā aģente, un viņa organizēja diriģentu konkursu, žūrijā uzaicinot izcilus diriģentus. Un Andris Poga uzvarēja šo konkursu un arī sāka sadarboties ar šo aģentūru un tieši tā mēs arī iepazināmies. Un tad es atbraucu uz Latviju. Spēlēju Prokofjeva Otro klavierkoncertu. Pie tam to spēlēju pirmo reizi. Atceros ielas apkārt Lielajai ģildei, jo šajā koncertā ir tik liela enerģija, ka tad, kad es to biju nospēlējis, es vienkārši staigāju pa tām ielām apļiem vien, un, kad es redzu šīs ielas, tas man atgādina tās sajūtas, kas toreiz bija pēc Prokofjeva atskaņojuma. 

Kā jūs varētu raksturot mūsu Nacionālo simfonisko orķestri un sadarbību ar Andri Pogu? 

Orķestris ir brīnišķīgs. Izcila skaņa! No vienas puses jums ir ļoti laba stīdzinieku skola - tik daudz izcilu mākslinieku!

Gidons Krēmers, Hiršhorns, nesen sāku spēlēt trio kopā ar Vadimu Gluzmanu un Johannesu Mozeru. Kā viens no maniem skolotājiem Rustams Gainanovs sacīja - ja kaut kas izdodas, tas nav nejauši. Un ja tik daudz izcilu stīdzinieku ir Latvijā - skaidrs, katam ir iemesls. Bet, kas attiecas uz pūšaminstrumentiem, ir tāda laba asociācija ar vācu orķestriem. Piemēram, Krievijas orķestros ļoti bieži skaņa ir dvēseliska, bet tāda nesavākta. Daudz satura un dvēseles, bet nenoformēta skaņa. Bet šeit ir citādi. Tagad spēlējam sarežģīto skaņdarbu "Prometejs", un es arī iepriekšējo reizi klausījos "Dafnīdu un Hloju" - es tiešām novērtēju, ik daudz uzmanības tiek pievērsts detaļām.

Orķestris skan brīnišķīgi! Domāju, ka mēs arī koncertēsim Francijā. Andris Poga ir apbrīnojams diriģents, kurš ļoti analizē sevi, viņš visu laiku ir radošajā procesā, es teiktu - tādā sarežģītā Dostojevskim līdzīgā izziņas procesā. Tas ir diriģents, kurš kalpo mūzikai.

Viņš dzīvo ar skaņdarbu, cenšas izvilināt pēc iespējas vairāk no tā. Ļoti detalizēts darbs, es vienmēr tik daudz jauna uzzinu, strādājot pie partitūras. Bet sarunās pēc koncerta viņš vienmēr analizē, vai viss izdevās, vai viss bija kārtībā ar formu un tā tālāk. Baidos, ka es nekad neesmu redzējis viņu pilnībā apmierinātu ar padarīto. Viņš vienmēr strādā un strādā un attīstās. Ļoti nopietns mūziķis. Es domāju, ka Latvijai ir ļoti paveicies ar šo diriģentu. Tik daudz strādā, diriģē sarežģītas partitūras, un es redzu, kā orķestris attīstās. Un ir vienotības sajūta orķestrī - kā viena komanda.

Tātad jums jau bija mēģinājums, un jūs jau jutāt, ka orķestris ir attīstījies. Bet kāpēc šoreiz izvēlējāties atskaņot Skrjabinu? Jūsu izvēle? 

Nē, es piedāvāju vairākas versijas, tai skaitā arī Skrjabinu. Viņam šogad ir 150. dzimšanas dienas gadskārta, un

"Prometejs" ir vispārcilvēcisks skaņdarbs, kas paceļas pāri nacionālajām kultūrām jau kosmiskā līmenī, un, kaut arī tur nav Šillera odas, tomēr mājiens uz to ir, jo noslēgumā visa cilvēce ir vienotā iedvesmā. Tiesa, šobrīd šie vārdi skan rūgti, un tomēr šīs mūzikas spēks ir tik liels un harmonisks, ka man šķiet - cilvēces vienotībai un solidaritātei ir jāuzvar.

Un ka māksla kā visdievišķākais cilvēka darbības veids spēs aizraut cilvēkus un mēs vairs nešķelsimies un nedzīvosim tik asiņaini. Viss slēpjas arī izglītībā. Ja cilvēki nodarbosies ar zinātni un mākslu vai vismaz to mīlēs, tā būs cita sabiedrība. Un tieši šis Skrjabina "Prometejs"... Autors ir tāds sapņotājs, bet no otras puses - bez sapņotājiem mēs grimstam ellē. Varbūt pat tas ir ļoti labi, ka skanēs šis skaņdarbs.

Pieskārāmies ļoti traģiskai tēmai - karam. Arī jūsu brālēns gāja bojā - viņam bija tikai divdesmit četri gadi. Kad sākās karš, jūs sniedzāt koncertus Drēzdenē, kopā ar trio - ar Johannesu Mozeru un Vadimu Gluzmanu. Tie bija koncerti, kas veltīti upuriem Ukrainā. Un tas nebija vienīgais koncerts - bija vairāki koncerti. Tāpat arī Francijā, kur jau konkrēti bija rakstīts, ka tas ir solidaritātes koncerts Ukrainas tautai. Andrejs Korobeiņikovs un Staņislavs Makovskis - divi labākie Krievijas mākslinieki, kuri skaidri nosoda iebrukumu Ukrainā. Vai pēc šīs uzstāšanās jums nav problēmu ar spēlēšanu Krievijā?

Turpinu spēlēt Krievijā. Iespējams, ka kaut kur mani neaicina, bet tad es to nezinu, jo man neatnāk ielūgumi.

Ikviens normāls cilvēks taču ir pret karu. (..) Man šķiet, ka vēl ir iespēja apelēt pie vispārcilvēciskām jūtām un pieprasīt kaut vai ievērot cilvēktiesības, kurās ir rakstīts, ka visiem ir tiesības uz dzīvību. Visas valstis ir parakstījušās, ka katram ir tiesības uz dzīvību. Un pats galvenais ir bērnu dzīve.

Esmu priecīgs, ka vismaz šobrīd man vēl izdodas spēlēt gan Rietumos, gan Krievijā. Mūs mēģina sarīdīt, bet svarīgi vismaz kultūras jomā cīnīties, lai cilvēki paliktu solidāri. Mums ir jāspēlē, lai vismaz divas stundas, kamēr notiek koncerts, mums pieder šo cilvēku uzmanība, un mēs varbūt varam darīt harmoniskākas viņu dvēseles.