Pianisma leģenda Rūdolfs Buhbinders: Mūzika sākas cilvēkā

“Notis ir skelets, tā vēl nav arhitektūra. Tā jāuzbūvē mūziķim. Mūzika sākas cilvēkā,” ekskluzīvā intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” atzīst pianisma leģenda, īstens mūzikas arhitekts Rūdolfs Buhbinders. Latvijā viņš šobrīd ieradies, lai uzstātos divos koncertos jaundibinātā jaunajā festivālā “Rīga Jūrmala”.

20. jūlijā viņš sniegs kamermūzikas koncertu kopā ar vācu vijolnieku Julianu Rahlinu, savukārt 21. jūlijā kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un diriģenti Suzannu Melki atskaņos Johannesa Brāmsa Otro klavierkoncertu. Abi koncerti notiks Latvijas Nacionālajā operā, un 21. jūlija koncerta tiešraidi piedāvās gan LTV1, gan LR3 “Klasika”.

Dāvis Eņģelis: Lasīju, ka jūsu darbistabā līdzās diviem ‘steinvejiem’ stāv arī snūkera galds.

Rūdolfs Buhbinders: Jā, tikai es spēlēju nevis snūkeru, bet pūlu. Tas palīdz relaksēties. Starp citu, kad Mocarts pārvācās no vienas mājas uz citu, vispirms viņš pārveda biljarda galdu, tikai tad klavieres.

Vai jūsos mīt sacensību gars?

Ne biljarda spēlē. Mans dēls spēlē daudz labāk. Es viņam iemācīju spēlēt galda tenisu un biljardu. Tad vienu dienu viņš teica – tēt, vai vēlies uzspēlēt? Šodien tu zaudēsi! Tā arī bija.

Galvenais uzdevums – atrast skaņu

Klausījos jūsu ieskaņoto albumu ar Baha partitām. Piemēram, Pirmajā partitā Sibemolmažorā nevarēju saprast, kā jums izdodas panākt tādu melodijas un slēptās polifonijas plūdumu. Pieļauju, to varētu izskaidrot ar ļoti smalku artikulācijas spēju. Bet vai ir kaut kas tāds, ko jūs spēlējot nesaprotat vai neizprotat? Vai arī jūs saprotat, apzināties visu, kas notiek?

Jā, pavisam noteikti. Mans galvenais uzdevums ir atrast skaņu. Tas ir visbūtiskākais. Tehnika ir automātiska. Kā zināt, es ieskaņoju tikai dzīvos ierakstus. Tehnikai nav nozīmes, tai vienmēr būtu jāstrādā pašai par sevi.

Festivālā “Rīga Jūrmala” spēlēšu Brāmsa Otro klavierkoncertu. Abus Brāmsa koncertus esmu ierakstījis trīs reizes. Vienreiz ar Nikolausu Harnonkūru un “Concertgebouw” orķestri, divreiz ar Zubinu Metu. Bet tie vienmēr bijuši koncertieskaņojumi. Tikai tad, kad ir nevainojama tehnika, sākas īstais darbs. Tad jāsāk ļoti smagi strādāt. Sevišķi pie skaņas. Pie dažādu gradāciju ‘piano’ un dažādiem ‘forte’. Pie pirkstu neatkarības. Lai trīs pirksti spētu nospēlēt ‘piano’, kamēr pārējie divi spēlē ‘mezzo piano’. Tas ir ļoti svarīgi.

Un cik smalkās gradācijās jūs esat attīstījis savu pedāļa tehniku?

Ar pedāli es varu nospēlēt arī ‘tremolo’ (smejas).

Bet vai tiešām, kad uzstājaties, mūzikā nenotiek nekas tāds, kas ir ārpus jūsu saprašanas, kaut kas ārpus prāta robežām?

Nē, es saprotu itin visu, ko daru. Savādāk es nevarētu kāpt uz skatuves.

Ir trīs iemesli, kāpēc es neierakstu mūziku studijā. Pirmais: studijā nav emociju. It nekādu. Otrais: studijā nav spontanitātes. Treškārt, studijā nav nervozitātes, es tur nejūtu uztraukumu.

Vai mikrofonu klātbūtne jūs neuztrauc?

Nē. Nē, nē, nē! Vienureiz bija grūtāk, kad ieskaņoju visas Bēthovena Klaviersonātes, tas bija Zalcburgas festivālā. Bet līdzās mikrofoniem bija arī astoņas, deviņas kameras. Ziniet, tas ir liels spiediens. Kameras vēro katru tavu pirkstu kustību. Vienreiz uz klavierēm tika nolikta pavisam neliela kamera pildspalvas lielumā, tā filmēja tikai klaviatūru. Fantastiski!

Vairāk un plašāk šeit!

***

Pianisma leģendas Rūdolfa Buhbindera (1946) repertuārs sniedzas no Baha līdz laikmetīgajai mūzikai. Nu jau gandrīz sešdesmit gadus ilgajā austriešu pianista karjerā (pirmajā uzstāšanās reizē ar orķestri viņam bija vien divpadsmit gadi) tas radis atspoguļojumu vairāk nekā simts ieskaņojumos.

Buhbindera prasme darīt mūziku dzīvu, apdzīvojot ik frāzi, ir patiesi unikāla. Viņš ir noteicis jaunus interpretācijas mākslas standartus, jo īpaši kā Bēthovena mūzikas interprets. Buhbinders (šķiet, jokojot) ir atzinies, ka dažreiz Bēthovens viņam pat rādījies sapņos, vajājis diendienā teju līdz neprātam. Nav ļaunuma bez labuma – tamlīdzīga „apsēstība” rezultējusies Bēthovena 32 sonāšu cikla ieskaņojumos pat divas reizes.

Un koncertos pilnīgi visas Bēthovena sonātes Buhbinders ir spēlējis vairāk nekā 50 reizes daudzviet pasaulē – no Berlīnes līdz Pekinai, no Buenosairesas līdz Drēzdenei, no Stambulas līdz Sanktpēterburgai.

2014. gadā Zalcburgas festivāla laikā viņš pirmais pilnīgi visas Bēthovena sonātes nospēlēja viena vasaras festivāla ietvaros.

Neskatoties uz milzīgo pieredzi un skatuves rūdījumu, Rūdolfs Buhbinders nevairās atzīt, ka Bēthovena mūzika viņu joprojām aizkustina līdz asarām. „Nu labi, man raudiens uznāk ļoti viegli,” viņš reiz taisnojās intervijā. „Tomēr – jā, pilnīgi katrā sonātē ir kāda vieta, kas liek acīs sariesties asarām. Man mūzika nekad nebūs „pabeigta”. Es mācos ik atskaņojuma reizē. Ik reizi tas ir izaicinājums. Tikai kopš sāku kolekcionēt senos izdevumus, sapratu, ka zināšanas ir tās, kas man dod vislielāko brīvību. Muzikālā brīvība toreiz – Bēthovena laikā – bija fantastiska!

Šodien mēs esam pārāk precīzi.”

Rūdolfa Buhbindera lasījumi vienmēr balstās filigrānā partitūru izpētē. Viņš ir kaismīgs vēsturisko izdevumu kolekcionārs – viņa kolekcijā ir trīsdesmit deviņi visu Bēthovena sonāšu antoloģiju izdevumi, kā arī daudz manuskriptu un pirmpublicējumu. Rūdolfs Buhbinders ir sarakstījis divas grāmatas – autobiogrāfiju „Da Capo” un „Mans Bēthovens – dzīve ar meistaru”.

1952. gadā Rūdijs, kā rakstīts viņa skolēna apliecībā, piecu gadu vecumā kļuva par pašu jaunāko skolnieku Vīnes Mūzikas akadēmijas vēsturē (tobrīd gan mācējis uz klavierēm nospēlēt vien divas populāras dziesmiņas).

Četrus gadus vēlāk viņš jau spēlēja Vīnes Mūzikas biedrības Brāmsa zālē Šopēna 25. opusa 1. etīdi. Savus skolotājus – Marianni Laudu un Bruno Zeidlhoferu viņš joprojām sauc par sava mūža lielāko veiksmi.

Savu 70. dzimšanas dienu pirms diviem gadiem Rūdolfs Buhbinders svinēja ar koncertiem gan Ņujorkas Kārnegija zālē, gan Vīnes Mūzikas biedrībā un Berlīnes Filharmonijā. „Vīnes filharmoniķi” un Izraēlas filharmoniskais orķestris viņu jubilejā sumināja ar Goda biedra titulu, Bavārijas Radio simfoniskais orķestris un diriģents Mariss Jansons viņu lūdza būt par orķestra rezidences mākslinieku. Togad orķestra mājaslapu rotāja arī šādi vārdi: „Rūdolfs Buhbinders bija visjaunākais jelkad Vīnes Mūzikas akadēmijā uzņemtais students. Kopš tā laika viņš ir muzicējis kopā ar katru izcilāko orķestri un diriģentu. Kaut arī viņa tehnika gadiem ritot tikai uzlabojas, viņš tagad pirms koncertiem mēdz nervozēt vairāk, nekā agrāk. Jo nu viņam jāpārliecina ne tikai klausītāji, bet arī – un tas ir daudz grūtāk – pašam sevi.”

Arī 2019. gadā pianista koncertu grafiks ir tradicionāli piesātināts – vairāki koncerti visdažādākajos pasaules punktos ik nedēļu, kopskaitā ap simt koncertu gadā. Kopš 2007. gada Rūdolfs Buhbinders ir Grāfenegas festivāla mākslinieciskais vadītājs, un viņa vadībā festivāls ir kļuvis par vienu no Eiropas vadošajiem simfoniskās mūzikas forumiem.

(teksts - riga-jurmala.com)