No 13. decembra galerijā ASNI būs skatāma Paulas Zariņas-Zēmanes personālizstāde “Acis atvērtas, aizvērtas”. Jaunākajā darbu sērijā, kuru ievada ideja par mākslas darba rašanās impulsu (jeb stāstu mākslinieces acu priekšā), māksliniece eksperimentē ar glezniecības medija iespējām, galeriju ASNI atklājot kā maiguma un siltuma pilnu telpu, kurā patverties no gada noslēgumam ierastās steigas. Gleznas izstādē papildina arī mākslinieces autortehnikā radīti keramikas objekti.

Paula Zariņa-Zēmane ieguvusi maģistra (2013) grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā, papildinājusi zināšanas Francijā. Paula ilustrējusi dzejoļu grāmatas (“Rainis.Cilvēks”, sastādītājs Ilmārs Šlāpins, “Traka dzīve”, Benno Popļanskis), mūzikas albumus (The Sound Poets, “Tavs stāsts”, 2013, 2023), kā arī radījusi zīmējumus Andreja Verhoustinska dokumentālajai filmai “Nr. 105555” (2023), kura tika nominēta balvai “Lielais Kristaps”.

Paula Zariņa:

Izstādes nosaukums piedzima, spēlējoties ar tās tēmu, un tie ir stāsti manās acīs. Nosaukums ir rotaļīgs - acis atvērtas, aizvērtas.

Kopā ar galeristēm pieņēmām lēmumu, ka nosaukums būs tieši šāds - īss un tāds rotaļīgāks. Raisījās arī asociācijas ar "Iļģu" dziesmu no "Spēlēju, dancoju"

Esat arī ilustrējusi grāmatu “Rainis. Cilvēks”, ko sastādījis Ilmārs Šlāpins, tātad saistība ar Raini bijusi. Jāsaka, ka izstādē līdzās glezniecībai ir arī dažādi eksperimenti.

 Jā, te ir gan klasiskās gleznas (eļļa uz audekla), gan keramikas darbi. No keramikas darbiem izrietēja tie lielie "spēka avoti" - gleznas, kuru izskats tās padara vairāk par objektu nekā gleznu.

Lai kādos medijos vai materiālos darbojos, es esmu gleznotāja. Arī ar keramiku strādājot, kur nav tikai forma, bet ir arī krāsas.

Izstādē katrs var ieraudzīt un atrast ko savu. Uz mani šobrīd skatās tēls, kuram viena acs ir vaļā, viena ciet. Laikam tā arī ir sava veida spēle.

Gleznas ir gan lielas, gan mazas. Kā nonācu pie šīs izstādes? Es domāju par to, kā šie darbi top manā iztēlē. Piemēram, eju pa ielu un ar savām acīm redzu ielu, bet tajā pašā laikā es redzu arī savas gleznas. Kas ir tas, ko redzu - tas ir manās acīs vai iedomās?

Tā ir spēle starp redzamo un neredzamo, varbūt skatītājiem neredzamo. Es to redzu, varu uzlikt uz audekla, padarīt redzamu.

Vēl ir aizkariņu motīvs, kas man no iepriekšējās izstādes ir mazliet nācis līdz - plīvurs, forma, kas ir redzama, kas pāriet arī keramikas darbos. Tas ir stāsts par to, ka tu nezini, kas ir zem tā “spociņa”, kā es mīļi to esmu iesaukusi, jo tur var būt jebkas. No vienas puses, ir ļoti atbrīvojoši, ka tur ir totāla brīvība, bet, no otras puses, tas ir varbūt pat biedējoši un ierobežojoši. Tāpat kā glezniecībā - tev ir miljons iespēju, tu vari gleznot šo un to. Tas it kā ir atbrīvojoši, ka tu neesi ierobežots, bet, no otras puses, tas var likt tev nobīties no tā plašuma.