"Pats galvenais ir cilvēka dvēsele. Kādu instrumentu viņš ņem savās rokās – tam nav nozīmes. Protams, ir instrumenti, kuriem repertuārs ir skaistāks. Arī kamermūzikā tas ir plašāks – čellistam, vijolniekam, pianistam. Tubai, piemēram, tik plaša kamermūzikas repertuāra nav: tu nevari spēlēt Brāmsu, Šūbertu, Mendelszonu vai Bēthovenu. Tā ka šai ziņā esmu priecīga par čellu," saka čelliste Kristīne Blaumane, kurai 26. jūlijā apritēja skaista un apaļa dzīves jubileja.
Dzimšanas dienas sarunā – par darbu Londonas filharmoniskajā orķestrī, kurā Kristīne ir čellu grupas koncertmeistare, par māksliniecei tik tuvo kamermūziku, diriģentiem un, protams, čellu, kuru Kristīnei reiz izvēlējušies viņas vecāki: Kristīnes māmiņa ir dziedātāja Lilija Greidāne, bet tētis – dziedātājs Andris Blaumanis (1935-2024).
Ieva Zeidmane: Nezinu, vai pārdomu pilnas dzimšanas dienas sarunas ar atskatu uz paveikto ir tavā garā. Kādas ir vislabākās dzimšanas dienas tev pašai?
Kristīne Blaumane: Man nav tāda viena konkrēta modeļa, kāda ir mana ideālā dzimšanas diena un ko parasti tajā daru. Bērnībā un studiju laikos dzimšanas dienās ļoti bieži vispār biju viena pati vai ar ļoti minimālu skaitu cilvēku, jo bija taču brīvlaiks.
Kopš esmu strādājošs cilvēks, kaut kā tieši jūlijs ir izteikts festivālu laiks, koncertu laiks, un ļoti bieži tieši dzimšanas dienā iznāk strādāt, un man tas scenārijs patīk vislabāk. Jā, visbiežāk dzimšanas dienas paiet strādājot.
Un arī šī man paies strādājot: no rīta man ir mēģinājums Glaindbornas operā, jo Glaindbornas operas festivāls parasti ir ap to laiku, kad ir mana dzimšanas diena.
Glaindbornas operas sakarā Londonas filharmoniskajam orķestrim, kurā esi čellu grupas koncertmeistare, šobrīd risinās aktīvi mēģinājumi. Pie kā jūs strādājat?
Šobrīd strādājam pie Janāčeka operas "Katja Kabanova". Festivāls sācies jau maijā, jo tas parasti ilgst četrus mēnešus – no maija līdz augustam, tā kā esmu jau nostrādājusi arī festivāla sākotnējo posmu. Mums bija liels projekts: pirmo reizi festivāla vēsturē iestudējām Vāgnera "Parsifālu", un tas bija tiešām fenomenāls pārdzīvojums mums visiem.
Vispār ar Vāgnera mūziku man arvien vairāk un vairāk rodas tuvības izjūta, kaut kā tiešām tā palien zem ādas un tevi pārņem, un tajā brīdī nevari iedomāties, kā kaut ko citu vispār var spēlēt.
Tajā pašā laikā atveru Janāčeka mūzikas partitūru un katru reizi mani pārsteidz, cik ļoti šī komponista mūzikas smeldze un īpatnējā, pilnīgi personīgā mūzikas valoda emocionāli vienmēr satriec. (..) "Katja Kabanova" vairākkārt jau bijusi Glaindbornas festivālā, un tieši ar šo diriģentu Robinu Tičati mēs to atskaņojām 2021. gadā. Tas bija pandēmijas starplaikā, un Glaindbornas festivālā tā bija mūsu pirmā uzstāšanās ar publiku. Toreiz gan tikai pusi no klausītājiem laida iekšā un arī orķestrim vēl joprojām vajadzēja ievērot drošības pasākumus. Mēs spēlējām, kā es to saucu, tādā vegānu versijā, jo tur bija tikai četras pirmās vijoles, četras otrās un trīs alti, divi čelli, un attiecīgi arī visa orķestrācija bija pārveidota, lai to varētu atskaņot. Protams, ka to nevar salīdzināt ar to spēku un vērienu, kas ir oriģinālā un kā mēs šobrīd to spēlējam, bet vienalga – varēja tvert šīs mūzikas skaistumu un savdabīgo, absolūti ne ar ko nesalīdzināmo valodu. Spēlēt to pilnā vērienā ir īpaša bauda.
Par Londonas filharmonisko orķestri pirms pāris gadiem tu teici, ka tev ir ļoti svarīgi, ka tu esi kolektīvā, kurš tev ir tuvs, un tu tur jūties labi. Joprojām tu tur jūties labi?
Jā,
es jūtos tur ļoti labi. Tiešām. Un katru reizi, kad man bijusi kāda pauze, piemēram, kā tagad, kad divarpus nedēļas biju atvaļinājumā Latvijā, atgriežoties mani atkal pārņem tā sajūta – jā, tas ir kolektīvs, kurā es labi jūtos.
Un arī šobrīd mums ir labi jaunumi. Manā grupā sākuši strādāt divi jauni mūziķi. Viens no tiem ir mans palīgs, respektīvi, koncertmeistara palīgs. Tas man ir ļoti svarīgi, lai pie pults mums būtu īpaša ķīmija, atbalsts un tāds bezierunu darba process. Tā jau tas vienmēr notiek orķestrī – cilvēki aiziet, cilvēki atnāk, bet ir svarīgs tas process, kad notiek jaunu cilvēku pieņemšana darbā: lai šis process tiešām būtu ļoti kvalitatīvs, produktīvs un tāds tas tiešām tagad liekas, tāpēc labi jūtos.
Tu arī pati piedalies izvērtēšanas procesā, noklausoties jaunos kolēģus?
Obligāti! Kas attiecas uz manu grupu, esmu žūrijas jeb komisijas priekšsēdētāja. Tā ka man, protams, jābūt visos konkursos. Konkurss mums šobrīd notiek pēc visiem standartiem. Pirmkārt, ir audiokonkurss, kurā klausāmies tikai ierakstus, nezinot, kas spēlē. Tas ir kāds mazs solo gabals no standarta repertuāra. Mums jānoklausās absolūti visi ieraksti, kas atsūtīti. No tiem pretendentus uzaicinām uz otro kārtu, kas jau ir publiska – cilvēks brauc uz noklausīšanos, uz konkursu. Un tad ir trešā kārta, kas ir tā saucamais izmēģinājuma laiks. Anglijā tā ir īpaši nopietna fāze, jo ļoti daudzi cilvēki neiztur šo izmēģinājuma laiku, uz kuru tiek pieņemti vairāki cilvēki – no tiem mēs izvēlamies, kurš mūziķis darba procesā ir vispiemērotākais. Tas ir diezgan laikietilpīgi – uzrunā konkrēto cilvēku, piedāvā viņam darbu, un tad vēl vajag no viņa saņemt atbildi, ka viņš patiešām to vēlas. Jo ļoti bieži šie cilvēki brauc no citām valstīm. Piemēram, mans jaunais kolēģis pārcēlies no Vankūveras, kur viņš bija čellu grupas koncertmeistars. Tas ir milzīgs solis – pārcelšanās ar visu iedzīvi, tāpēc katram pašam jāsaprot, vai tas tiešām ir reāli. Ja tas notiek, tad visam lielajam procesam ir pielikts tiešām ļoti labs punkts.
Kāda ir motivācija cilvēkam pārcelties no pasaules otras malas uz Londonu?
Pirmkārt, mūsu orķestris tiešām ir viens no labākajiem, tas ir fakts. Orķestra līmenis ir ļoti augsts. Cita lieta, ka
dzīvei Londonā ir blakusefekti. Tā ir ļoti dārga pilsēta. Lai izdzīvotu, jāstrādā ļoti daudz. Jo vairāk strādā, jo vairāk nopelni. Lai varētu izdzīvot, tev ir jāpelna ļoti daudz.
Līdz ar to programmu mums ir ļoti daudz, bet mēģinājumu – salīdzinoši maz. Tas nenozīmē, ka mūziķi koncertos lasa no lapas: vienkārši mums īsā laika posmā jāapgūst ļoti dažāds repertuārs. Ja parasts orķestris spēlē vienu programmu nedēļā un tad vēl to atkārto vairākas reizes, mēs citreiz spēlējam trīs, pat četras programmas nedēļā. Tas nav katram...
Ir cilvēki, kuriem ir svarīgs dzīves līmenis, apstākļi, bet ir cilvēki, kuriem svarīgs ir "draivs" un mākslinieciskā puse.
Runājot par manu jauno kolēģi – viņš ir gados jauns, un es arī ilgu laiku domāju, kāda ir motivācija cilvēkam braukt no tik tālas vietas, kur viņam jau ir koncertmeistara pozīcija! Bet viņš šajā dzīves posmā vēlas kaut ko, kas viņam liek saņemties, kas viņam liek augt kā mūziķim. Tāda ir viņa motivācija.
Motivācija var būt arī ģimenes apstākļi. Ka varbūt tava otra puse, piemēram, strādā Londonā vai vispār Anglijā. Var būt visdažādākie iemesli. Bet fakts ir tāds, ka mūsu orķestra līmenis ir ļoti vilinošs. Spēlējam gan simfoniskās programmas, gan operas programmas. Tādu orķestru pasaulē nav daudz, kas dara abas lietas. Un te ir tā: ja Glaindburnas festivāls mums ir vasarā, tad rudens un ziemas sezonā spēlējam simfoniskās programmas. Darbojas modelis – cik tu strādā, tik tu arī nopelni. Ja vēlies strādāt mazāk, tas arī ir iespējams. Tas paver iespējas tiem, kas paralēli grib spēlēt kamermūziku vai solo – kā es. Šāds modelis var būt vilinošs vairāk jauniem cilvēkiem, kas vēl nevēlas ilgstoši apmesties uz dzīvi vienā vietā, domāt par pensiju un veselības aprūpi, bet kuriem vairāk rūp tieši "draivs", dažādas mākslinieciskās lietas. Jo citos orķestros ir ļoti strikti likumi, tur tev tiešām jābūt uz vietas noteiktu skaitu nedēļu, un nedēļu skaits ir ļoti liels. Ne vienmēr katram mūziķim tas ir piemērots.
Bet tev pašai arī tas "draivs" ir ļoti svarīgs? Tas atbilst tavam temperamentam?
Jā, man tas ir ļoti svarīgs. Es nevarētu iedomāties sēdēt tādā ļoti rutinētā vietā, kur mēs spēlējam vienu un to pašu. Glaindbornā, protams, mazliet tā ir. Tas man zināmā mērā ir kaut kas pilnīgi jauns, jo esmu tik ļoti pieradusi, ka nekad programmu neatkārto. Tajā pašā laikā tas ir arī diezgan jauki, ka Glaindbornā var kaut ko tiešām slīpēt no pirmās līdz pēdējai izrādei, sevišķi jau ar tādu diriģentu kā Glaindbornas operas festivāla māksliniecisko vadītāju Robinu Tičati – viņš ir tiešām ļoti, ļoti mākslinieciska personība. Viņš visu laiku atrodas meklējumu procesā. Un tas ceļš no pirmās līdz pēdējai izrādei ir kā aplidot apkārt zemeslodei – tajā ziņā, ka neviena izrāde neatkārtojas vienā un tajā pašā veidā. Protams, ir interpretācija, bet tas mākslinieciskais mirklis, kas notiek tieši konkrētajā brīdī, to īsti izdzīvojot... Tas ir kas tāds, kas arī man ir ļoti tuvs. Tāpēc man šeit ir labi. Tā mākslinieciskā puse.
Vienmēr jau ir, par ko sūdzēties. Es nevarētu teikt, ka nenogurstu no tāda režīma, kāds ir Londonā. O, jā! Bet nu – kamēr es vēl varu to fiziski izturēt, man tas ir svarīgi.
Londonas filharmoniskā orķestra galvenais diriģents jau četras sezonas ir Edvards Gārdners. Pirms viņa vairāk nekā desmit gadus šajā postenī bija Vladimirs Jurovskis. Teici, ka orķestra seja tieši viņa laikā iekrāsojusies tāda, kāda tā ir. Vai orķestris Gārdnera laikā ir mainījies?
Jā un nē. Pirmkārt, Jurovskis ar mums bija 14 gadus, un, ja vēl ieskaita tos gadus, kuros viņš bija galvenais viesdiriģents, un arī Glaindbornā viņš bija galvenais mākslinieciskais vadītājs laikā, kad mūsu orķestris bija rezidējošais orķestris, attiecības ar viņu ir pat ilgākas nekā galvenā diriģenta statusā nodzīvotie 14 gadi. Tāpēc viņš ir atstājis tik milzīgas pēdas, tā tiešām iekrāsojis to mūsu seju. Viņa laikā daudzi mūziķi ir nākuši klāt, jo daudzi no vecākās paaudzes aizgājuši pensijā. Un tāpēc var teikt, ka lielākā daļa no cilvēkiem, kas šobrīd spēlē, sākuši strādāt tieši viņa laikā – ar viņa pieeju, viņa attieksmi, viņa prasībām. Tāpēc domāju, ka tas mūsos ir un paliks vēl ilgu laiku.
Ar Edvardu Gārdneru nācis klāt cits repertuārs. Protams, ir ļoti daudz arī atkārtota repertuāra, bet viņš ir daudz pievērsies arī angļu mūzikai, ko ar Vladimiru Jurovski mēs, izņemot Britenu, nemaz tik daudz nespēlējām. Piemēram, Elgāru mēs praktiski nespēlējām, Boltonu un Holsta "Planētas" vispār nebija spēlētas. Tas ir tik ļoti tradicionāls un populārs skaņdarbs Anglijā, bet es pirmoreiz to spēlēju tikai Edvarda Gārdnera laikā!
Gārdners ir tāds diriģents, kurš varbūt laiž tos grožus daudz, daudz vaļīgāk nekā, piemēram, Jurovskis. Pie viņa bija tiešām disciplīna – pret ritmu, pret to, kas rakstīts notīs, pret ansambli, vienam otrā klausoties.
Edvardam Gārdneram vairāk raksturīgas lielākas līnijas. Viņam ļoti patīk garas un plūstošas līnijas. Viņš ne tik ļoti ieslīgst detaļās kā tas bija ar Jurovski. Četras sezonas ir pagājušas, bet tai pašā laikā mēs strādājam ar ļoti daudziem diriģentiem, ieskaitot Jurovski. Viņš ir galvenais goda diriģents, līdz ar to viņš katru sezonu nāk pie mums ar vismaz divām programmām. Nāk arī citi diriģenti – ar Robinu Tičati spēlējam ne tikai Glaindbornā, bet arī sezonas laikā. Arī viņam ir krāsas, ar kurām viņš iekrāsojis mūsu orķestri.
Vaļīgāki groži. Tas nozīmē, ka grupas koncertmeistaram jāuzņemas lielāka atbildība?
Jā, tā arī varētu teikt. Piemēram, es biju tik ļoti pieradusi ar jebkuru jautājumu, kas man bija neskaidrs, vērsties pie Jurovska. Viņš, protams, arī uzticējās man, bet tajā pašā laikā es vienmēr gribēju pārbaudīt, vai tas ir tiešām tas, ko viņš vēlas.
Edvardam Gārdneram domas ļoti bieži ir kaut kur citur, tāpēc jāuzņemas atbildība man. Mēs bieži daudz ko vienkārši sakārtojam paši savā starpā.
Kāds, tavuprāt, ir vislabākais diriģents?
Tas ir tik liels jautājums, par ko pati ļoti bieži domāju – kādēļ vienam diriģentam ir tik saprotamas, tik skaidras prasības, un arī viņa mūzikas žests ir tāds, ar kuru viņš panāk vēlamo rezultātu. Un kāpēc cits, kurš arī ir muzikāls, to nepanāk? Un es to mēģinu analizēt. Paies gadi, kamēr es varēšu pa īstam tev atbildēt uz šo jautājumu.
Domāju, ka diriģentam pats galvenais ir tas, ka viņš rada īsto ilūziju orķestra mūziķiem…
Protams, runa par labu orķestri – nevar runāt par orķestri, kuram viss ar karoti jāliek mutē. Ja runājam par augsta līmeņa orķestri, viņš rada ilūziju orķestra mūziķiem, ka viņi visi ir ļoti svarīgi un ka viņi visi ir mākslinieciski, artistiski un piedalās šajā procesā, ka no viņiem tiek izvilkts viss labākais, bet tas nekad netiek darīts ar pātagu vai iegrožojot – kad diriģents vienkārši tevi uzaicina muzicēt! Bet tā, protams, ir tikai ilūzija, jo diriģents vada visu procesu. Viņš ir kapteinis, un tu muzicēsi tā, kā viņš to vēlas. Bet viņš to panāks tādā veidā, ka tev liksies, ka tu pats to esi radījis! Tā, manuprāt, ir svarīgākā īpašība.
Reiz man palaimējās sēdēt vietā, kur ļoti labi varēju pārskatīt gan orķestri, gan pašu maestro: tas bija Jurijs Temirkanovs, viens no izcilākajiem diriģentiem – šī aroda Meistars.
Arī repertuārs viņam bija ļoti piemērots: bija gan Šostakoviča simfonija, gan Ļadova miniatūras. Un tur ir ļoti daudz orķestra solistu epizodes, kur viņiem jārada dažādi tēli, jāuzbur dažādas atmosfēras. Un viņš praktiski tur neko nediriģēja, neko netaktēja – viņš tikai aicināja, un ar savu žestu katram mūziķim radīja iespaidu, ka tieši viņš ir ļoti svarīgs, ka viņa mākslinieciskais sniegums ir izcils, un viņš katru mūziķi aicina piedalīties šajā procesā. Un tobrīd pie sevis nodomāju: tajā pašā laikā viss taču notiek tieši tā, kā diriģents to vēlas, viņš absolūti visu pārredz un vada. Nav tā, ka viņš orķestrī pieļauj pilnīgu anarhiju, nē, bet labam diriģentam ir jāprot pārliecināt mūziķi, ka viņa mākslinieciskais ieguldījums ir ļoti svarīgs.
Tikko sociālajā medijā tu biji dalījusies ar asprātīgu video, kas patiesībā nav nemaz tik smieklīgs, bet ataino realitāti, kā čellisti un citu lielu mūzikas instrumentu spēlētāji ceļo, jo lidmašīnā instrumentam ir nepieciešama sava biļete, atsevišķa sēdvieta. Tad nu uzdošu tev to pašu jautājumu, kas izskan video: tev nekad nav gribējies spēlēt kaut ko mazāku – piemēram, flautu vai ko citu?
(Smejas.) Man tik ļoti patika dalīties ar šo video tieši tāpēc, ka bija tā frāze par to, ka "tu taču noteikti vēlējies spēlēt piccolo flautu". Tas ir kas tāds, ko mēs dzirdam uz ielas nepārtraukti, un visiem cilvēkiem, kas to saka, liekas, ka tieši viņiem ienākusi prātā tik "asprātīga" doma, ar kuru viņi vēršas pie mums, bet mēs esam to dzirdējuši miljoniem reižu, tāpēc es domāju – tas video ir kā naglai uz galvas...
Protams, ka es bieži domāju par to, kādēļ tāda diskriminācija pret čellistiem: mēs taču nesaņemam vairāk naudas, toties nepārtraukti to izdodam par biļetēm čellam, par taksometru, jo vajag lielāku mašīnu. Čella kaste maksā vairāk nekā vijoles kaste. Čella stīgas maksā vairāk nekā vijoles stīgas, un pats čells maksā vairāk nekā vijole!
Bet tajā pašā laikā man nekad, protams, nav ienācis prātā, ka tādēļ gribētu mainīt savu instrumentu pret kādu citu. Ne tāpēc, ka es čellu mīlu vairāk nekā citus instrumentus. Vispār, ja tā godīgi, manī nav nekāda fetišisma pret instrumentu. Instruments ir tikai instruments. Pats galvenais ir cilvēka dvēsele. Kādu instrumentu viņš ņem savās rokās – tam nav nozīmes. Protams, ir instrumenti, kuriem repertuārs ir skaistāks. Arī kamermūzikā tas ir plašāks – čellistam, vijolniekam, pianistam. Sliktāk ir, ka tu tiešām spēlē tubu un tev varbūt tā kamermūzikas repertuāra nav. Tu nevari spēlēt Brāmsu, Šūbertu, Mendelszonu vai Bēthovenu. Tā ka šai ziņā esmu priecīga par čellu.
Par čellu tu biji priecīga, arī maza būdama? Tu atceries to Kristīni, kas devās uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu to mācīties?
Jā. Un es ļoti labi atceros, kāda toreiz bija mana attieksme pret čellu.
Čellu es pati neizvēlējos. Es gan vienmēr zināju, ka gribu būt mūziķe. Būt mūzikas pasaulē. Jo mūziku es mīlēju jau no paša sākuma. Tiklīdz varēju aizsniegt klavieres, uzreiz sāku kaut ko klimperēt. Čellu izvēlējās mani vecāki.
Kā viņi izvēlējās? Tad, kad veda mani uz Dārziņskolu uz noklausīšanos, viņi teica: čells – tas ir tik skaists instruments, paklausies! Mamma man uzlika skaņuplati ar Bēthovena Trīskāršo koncertu ar Rostropoviču, Oistrahu, Rihteru un Karajanu ar Berlīnes filharmoniķiem. Absolūti leģendārs ieraksts, un gandrīz katra daļa sākas ar čellu. Atceros, mamma man saka: klausies, cik skaisti skan! Un mana reakcija bija – eh! Es to ļoti labi atceros, jo nevarēju saprast, par kādu skaistumu ir runa. Es tiešām nenovērtēju čella skaistumu. Cilvēki to salīdzina ar cilvēka balsi. Nē, man tas nebija interesanti. Man bērnībā patika klavieres un arī tagad patīk, bet nu – tagad es tās pati vairs nespēlēju, man arī to nav. Es vienkārši ļoti mīlu pianistus, mīlu pianistu pasauli, pianistu mūzikas uztveri un vispār – klavieres kā instruments man ļoti, ļoti patīk. Bet par čellu man bērnībā vispār nebija nekādas intereses. Tā nebija mīlestība ne no pirmā, ne otrā un varbūt pat ne no desmitā skatiena, bet kaut kā… Jo tālāk es gāju, jo pamazām radās arī mīlestība, bet vairāk gan pret mūziku, nevis pret instrumentu. Teikšu atklāti.
Bet mīlestība pret kamermuzicēšanu gan tev radās no pirmā acu skatiena, jo tā tavā sirdī ieņem pirmo vietu.
Jā, tas gan. Varbūt tas arī saistīts tieši ar tām pašām klavierēm, kuras sāku spēlēt ļoti agri. Kad Dārziņos bija obligātās klavieres, ļoti bieži spēlēju ne tikai to, kas uzdots, bet sāku tās notis pēc kārtas šķirstīt un lasīt. Un ļoti labi atceros, ka mani vecāki, redzēdami, ka klavieres mani interesē un tās man patīk, bieži man iedeva paspēlēt ar viņiem kādu āriju vai ko tādu, ko viņi mācījās no sava repertuāra – vai vari to nospēlēt? Un ļoti bieži bija tā, ka viņiem nebija laika gaidīt, kamēr iemācos, tāpēc es vienkārši lasīju no lapas – ātri, ātri.
Un tā sajūta, ka es ar kādu spēlēju, ka rodas šī harmonija – man tā bija tāda bauda! Varbūt tas arī bija tas, kas manī radīja to mīlestību pret kamermūziku – tā ļoti agrīnā muzicēšana. Sākumā ar vecākiem mājas apstākļos, bet vēlāk Dārziņskolā bija tāds priekšmets kā kameransamblis, un mūs salika kopā tieši ar Evu Binderi!
Atceros to pirmo sajūtu, kad spēlē kopā un veidojas harmonija – man tas vienmēr likās kaut kas ļoti interesants. Jau no ļoti agras bērnības sapratu, ka tas ir tas, kas mani visvairāk interesē.
Bet ar jebkuru jau šī harmonija tomēr neizveidojas?
Absolūti nē! Protams, esam citreiz salikti kopā kaut kādos festivālos vai nācies spēlēt ar kādu, ka tev liekas – nu, skaidrs, te kaut kā jāatrod kompromiss, jānospēlē, bet nekad vairs. Ir ķīmija starp cilvēkiem, un ir antiķīmija. Tas ir pilnīgi skaidrs. Un ir arī mūziķi, ar kuriem kopā augot, strādājot un spēlējot kopā, rodas ne tikai ķīmija, bet arī patiesa sapratne, tāda saradne vienam ar otru un šīs domas vibrācija, ar gadiem ejot, kļūst vēl tuvāka. Tā, kā tas ir mūsu "Trio Palladio". Spēlējam jau gandrīz desmit gadus.
Tu pieminēji pašu pirmo ierakstu, ko tava mamma lika klausīties, lai iemīlētu čella skanējumu. Bet flautiste Ilona Meija, atceroties jūsu studiju laiku, atzinusi, ka viņa apbrīnojusi to, cik daudz tu esi klausījusies ierakstus, turklāt ne tikai čellistu ieskaņojumus, bet arī orķestra ierakstus. Pieņemu, ka šobrīd tev neatliek tik daudz laika, lai klausītos.
Jā, tā tas diemžēl ir. Un Ilonai pilnīga taisnība. Es biju apsēsta… Protams, tajos laikos iespējas bija tādas, kādas nu bija. Šobrīd internetā var atrast jebkuru ierakstu, bet tajos laikos bija vienkārši: ja veikalā bija, tad bija, ja nebija – nebija. Un cik tad mums to veikalu bija? Es tagad runāju par saviem studiju gadiem Latvijā, kas bija 90. gadu vidū. Pavisam maz.
Starp citu, arī "Klasika" – ja skanēja mūzika, kura man patika, un toreiz man patika absolūti viss, audiokasetēs to ierakstīju, lai varētu pēc tam klausīties, jo man vienkārši nepārtraukti bija nepieciešamība kaut ko klausīties!
Jau tajos laikos bija studiju biedri, kuri par sevi teica – ai, manā dzīvē ir tik daudz mūzikas, ka brīvajā laikā man vajag klusumu. Es to nevarēju saprast un arī tagad domāju, ka tas bija gana pārspīlēti. Viena lieta, ja to saka cilvēks, kuram ir 50 gadi un kurš strādā no rīta līdz vakaram. Bet cita lieta, ja to saka students, kurš vispār tikko ir iesācis kaut ko profesionālajā ziņā. Domāju, ka viņš tiešām ir nepareizajā profesijā, ja ir tāda attieksme pret mūziku.
Tajā pašā laikā pagājuši gadi un saprotu, ka arī man tas klusums ir nepieciešams. Tas nenozīmē, ka man negribas paklausīties mūziku – tagad drīzāk gribas to klausīties dzīvajā izpildījumā, koncertā, lai piedzīvotu īpašo enerģētiku.
Bet klusums pie tādas slodzes, kāda tā ir man un kāda tā vispār ir mūziķim Londonā, ir nepieciešams. (..)
Gadiem ejot, smadzenes ik pa laikam jāizvēdina – tad gribas paklausīties dabas mūziku. Piemēram, tagad esot Latvijā, man bija diezgan saspringts laiks, un pat naktīs, kad ir tā saucamais klusums, nespēju atslēgties – nepārtraukti smadzenes kaut ko visu laiku funktierē. Nav iespējams atpūsties. Un tad,
aizbraucot pie jūras, kad dzirdu jūras skaņas, priežu šalkoņu, putnus un suņu rejas, visas šīs dabas skaņas pa īstam dod atslodzi. Es to citādāk nevaru nosaukt kā par dabas mūziku – tas ir kas tāds, kas man šobrīd arvien vairāk un vairāk ir nepieciešams.
Lai gan principā esmu pilsētniece: dzimusi un augusi pilsētā. Bet ar gadiem arvien vairāk jūtu nepieciešamību pēc dabas un dabas mūzikas.
Kad tu pēdējo reizi esi bijusi Romā? Zinu, ka Itālija ir viena no tavām mīļākajām zemēm.
Jā, man tiešām paveicās!
Mums bija trīs brīvas dienas jūnijā starp Glaindburnas izrādēm. Es, protams, aizšāvu uz Romu. Man bija nepieciešams šis laiks – tāda vitamīnu deva manai dvēselei, manai sirdij. Tā tas ir – reizi gadā noteikti dodos uz Romu.
Man vispār patīk Itālija. Gribētu izbraukāt šo zemi no pašiem ziemeļiem līdz dienvidiem, ieskaitot abas lielās salas, Sicīliju un Sardīniju. Lai gan daudzas zemes ir interesantas. Bijām Japānā – tur vienmēr ir fantastiski. Arī Amerikā man bija interesanti pabraukāt pa tās vidieni. Mēs bieži, protams, uzstājamies Ņujorkā, esam kādreiz arī Kalifornijā, bet vidusposmu ir mazāk. Bijām štatos, kuros agrāk neesam bijuši. Tas viss ir interesanti!
Kad domāju par to, kur man gribētos dzīvot dzīves nogalē, man nāk prātā tikai divas zemes: Latvija un Itālija.
Daudz kur ir interesanti, daudz kur ir skaisti, bet tur, kur ir sajūta, ka tev dvēsele ir balansā un harmonijā – tas ir tikai manā dzimtenē un Itālijā.
To harmoniju vēlu tev arī dzimšanas dienā! Lai ir līdzsvars starp ļoti piesātinātu dzīvi mūzikā un skaistām brīvdienām, lai atvilktu elpu. Lai daudz kamermūzikas un skaists darbs arī simfoniskajā orķestrī!
Liels paldies, tie tiešām ir ļoti skaisti novēlējumi un ļoti, ļoti vajadzīgi!
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X