Dvēsele atdzīvojas domāšanas brīžos. Intervija ar filozofu Uldi Tīronu

"Lasīšana var būt kas tāds, kas cilvēkus padara labākus. Man negribētos teikt – daiļākus, bet, ja ņemam par piemēru sengrieķu saprašanu, tad skaistums un labais ir apmēram viens un tas pats. Tādēļ esmu par lasīšanu, kas – es atvainojos par tik šausmīgi patosīgu vārdu – izdaiļo dvēseli. Bet dvēsele ir tāds "pasākums", kas cilvēkam pašam par sevi nepiemīt. Tā atdzīvojas tikai noteiktos brīžos! Cita starpā – arī lasīšanas laikā. Bet ne tikai. Cilvēkam dvēsele pirmām kārtām atdzīvojas domāšanas brīžos," uzskata filozofs, žurnāla "Rīgas Laiks" galvenais redaktors Uldis Tīrons. 

"Rīgas Laikam" šogad trīsdesmit. Bet sarunā ar Tīronu – ne tikai par žurnālu, bet arī lasīšanu, dvēseli, atmiņu, domapmaiņas nepieciešamību, klausīšanos un domāšanas rosināšanu.

Orests Silabriedis: No "Rīgas Laika" jaunākā laidiena aizķēra rindas par to, ka "Rīgas Laiks" patiesībā ir kontrkultūra. Kādā nozīmē?

Uldis Tīrons: Pavisam primitīvā nozīmē. Tajā nozīmē, ka lasīšana, īpaši kaut kā sarežģīta lasīšana, kļuvusi nevis par zīmi tam, ka kāds ir izglītots vai cenšas kaut ko saprast vai kaut kā tamlīdzīgi, bet drīzāk tiek uztverta kā atkāpšanās no meinstrīma, kur nelasīšana kļuvusi jau par kvalitāti, par zināmu aizsargslāni. Jo ir daudzi un dažādi informācijas avoti, kas neprasa nekādu piepūli. No tā viedokļa žurnālu, īpaši "Rīgas Laika" lasīšana ir kaut kas pretdabīgs laika tendencei, kāda patlaban valda ne tikai Latvijā, bet vairāk vai mazāk visā civilizētajā pasaulē.

Informācijas uztveršana nelasot - tātad tā var būt audiogrāmata, podkāsts, vienalga, ko mēs klausāmies; tas var būt arī video. Kāda ir tava attieksme pret šiem informācijas nesējiem? 

No manas attieksmes nekas nav atkarīgs. 

Personīgi es neklausos nekādus podkāstus, it īpaši tāpēc, ka tiem ir tik pretīgs nosaukums. Es neskatos arī video, jo man ir slinkums stundām klausīties vai skatīties visas tās muļķības, kurās tas, kas ir vērtīgs, varbūt ir kaut kur noslēpts.

Tagad gan tie video tiek aprakstīti, kurā vietā par ko runā, bet tas neko nemaina. Pats galvenais ir pavisam cits jautājums - veids, kā tu lasi.

Viena lieta ir no rīta piecelties, uzvilkt rītasvārkus, iedegt sveci, nolikt to uz klavierēm, nospēlēt, teiksim, kādu Šopēna gabaliņu, pēc tam piesēsties pie kafijas galdiņa, ieliet tikko labi pagatavotu kafiju, atvērt žurnālu "Rīgas Laiks" un sākt lasīt kādu rakstu.

Un otra lieta ir starp sviestmaizēm un, kā dziesmā rakstīts, "starp mašīnām, motoriem, meitenēm uz ielu stūriem, kas salst, starp rēcieniem, rūcieniem, svilpieniem" šajā vienkārši pazemojošajā aparātā atvērt ziņas, ātri pārbraukt ar acīm virsrakstiem, jo lasīt vienalga nav laika, paskatīties, kas noticis varbūt savā "frendu" lokā, jo tos par draugiem saukt tomēr arī nav vērts.

Proti, lasīšana no lasīšanas atšķiras. Un es runāju par lasīšanu, kas ir dzīves sastāvdaļa, rituāls.

Daudzi no mums, piemēram, uzskata, ka sauļošanās ir dzīves sastāvdaļa. Es, piemēram, nesauļojos un neguļu pludmalēs, bet ir cilvēki, kas to dara, un viņiem liekas, ka tas ir normāli pavadīts laiks. Tad nu, lūk: es gribētu redzēt, vai viņiem liktos, ka normāli pavadīts laiks ir arī izlasīt vienu "Rīgas Laika" rakstu vai atvērt Nabokova grāmatu, vai arī vakaros palasīt nedaudz Flobēru, Folkneru vai ko tamlīdzīgu. Proti, lasīšana var būt arī kaut kas tāds, kas cilvēkus padara labākus. Man negribētos teikt - daiļākus, bet, ja par piemēru ņemam sengrieķu saprašanu, tad skaistums un labais ir apmēram viens un tas pats. Tam pat ir viens un tas pats vārdu savienojums.

Tādēļ es esmu par lasīšanu, kas - atvainojos par tik šausmīgi patosīgu vārdu - izdaiļo dvēseli. Bet ziņu lasīšana to nedara nekādā gadījumā.

Saruna pilnā apjomā teksta formātā lasāma portālā lsm.lv.