Jau sesto reizi Rīgā notiks "Punctum festivāls" – literatūras interneta žurnāla "Punctum" rīkotā literāru pasākumu programma, kas šogad pievēršas pārmaiņu procesiem, uzsverot arī kopīgu ieguldījumu labākas nākotnes veidošanā.

No 22. līdz 31. augustam festivāla dalībnieki risinās dažādus nākotnes scenārijus – literārās utopijas un antiutopijas, kā arī literatūras terapeitisko, transformējošo nozīmi. Festivālā notiks dzejas un prozas lasījumi, darbnīcas, lekcijas par biblioterapiju un diskusijas par iekļaujošu literatūru.

Par festivāla tēmām, par iekļaujošu literatūras vidi un attieksmi, par gaidāmajiem notikumiem un to aktualitāti sabiedrībā sarunājamies ar festivāla kuratori – redaktori un rakstnieci Lauru Brokāni un dzejnieci Katrīnu Rudzīti.

Anete Ašmane-Vilsone: Skatoties festivāla programmā un izlasot notikumu aprakstus, redzam, ka šogad festivāls pieskaras īpaši nopietnām tēmām, kas tiks izpaustas dažādos veidos: gan caur prozas lasījumiem, gan caur diskusiju un dzejas lasījumiem. Arī festivāla atklāšana būs īpaša performance. Kā nonācāt pie festivāla virstēmas un notikumiem, kas virza mūs ne tikai baudīt literatūru, bet liek arī daudz ko pārdomāt?

Laura Brokāne: Jūs ļoti precīzi formulējat, ka

festivāla pamatdoma ir mazliet paplašināt literatūras robežas – tāpēc arī šogad runājam par pārmaiņu jēdzienu vismaz trijos virzienos.

Pirmkārt, domājot par to, kā literatūra var ietekmēt sabiedriskos procesus – piemēram, ar to ļoti sasaucas Katrīnas rosinātais pasākums. Otrkārt, domājot par to, kā mēs literatūru varam padarīt pieejamāku, iekļaujot arvien vairāk lasītāju, kuriem šobrīd tā ir grūtāk pieejama teritorija: šai ziņā mazliet eksperimentējam ar to, jo līdz šim pasākumos neesam aicinājuši zīmju valodas tulkotāju, kam būs jātiek galā ar sarežģītākiem literārajiem tekstiem. Skatīsimies, kā šī translēšana un saslēgšanās varēs notikt. Treškārt – jā, arī pārkāpjot robežas, domājot par to, kā literatūra sasaucas ar citām kultūras sfērām, ar performances mākslu – te domāju tieši atklāšanas pasākumu. Šādā veidā tad arī festivāls apskatīs pārmaiņu jēdzienu.

Katrīna, kā jūs skatāties uz šo pārmaiņu procesu, uz literatūras spēju pievērsties tematiem, kas ļauj ne tikai baudīt mākslu, bet arī pārdomāt sabiedrībā nozīmīgus, svarīgus jautājumus, pievēršot tiem lielāku uzmanību?

Katrīna Rudzīte: Tas ir jautājums jeb aspekts, ko mēģināsim risināt manis rīkotajā diskusijā Teksts  un slimības pieredze. Tas būs pasākums divās daļās: vispirms būs diskusija, kurai sekos dzejas lasījumi, kuros [kopā ar mani] piedalīsies četras dzejnieces: Evelīna Andžāne, Evelīna Mūrniece, Elīna Vendija Rībena un Linda Gabarajeva.  

Viens no jautājumiem, ko diskusijas daļā mēs gribētu parisināt, ir saistīts ar to, kā mūsdienu literatūra un arī dzeja risina jautājumus, kas saistīti ar slimību, nespēju, kādiem fiziskiem vai garīgiem stāvokļiem, kas neatbilst sabiedrības priekšstatiem par normalitāti. Tas pats par sevi jau ir gana diskutabls jēdziens... Vai mēs vispār par to rakstām mūsdienu literatūrā, un, ja rakstām, tad – kā?

Vai tas veids, kā par to tiek runāts, ir pirmās personas pieredzes vēstījums, vai drīzāk tā ir žēlošana no malas? Varbūt vēstījums ir augstprātīgs? Vai par slimu personu runājam kā par varoni, kas ar visu tiks galā, vai mēģinām šo pieredzi kaut kā romantizēt vai tieši pretēji – kaut kādā veidā rādīt niansētāk? Man tas pašai ir diezgan interesanti, jo esmu studējusi sociālantropoloģiju, tālāk gan neveidojot akadēmisku karjeru, bet slimība un citādības konstruēšana ir viens no tiem jautājumiem, kas mani savulaik ir ļoti interesējis. Bet kaut kādā mērā es arī pati apzinos, ka ir kaut kādas problēmas vai aspekti, par kuriem varu runāt drīzāk no teorētiska skatpunkta.

Bet pēdējos gados manis pašas rakstītajā mani aizvien vairāk interesē paskatīties uz to, kā varu par šīm pieredzēm runāt tieši caur dzejas tekstu. Tas arī ir viens no aspektiem, ko šajā pasākumā gribētu pašķetināt – kā tieši dzejas valoda, kuras izteiksmes līdzekļi ir netiešāki, dod iespējas runāt par šīm pieredzēm caur metaforām, caur dažādām pārnestajam nozīmēm, un vai tas šos mēģinājumus runāt padara vieglākus, vai tieši pretēji – kaut kā apgrūtina vai izaicina?

Bet kopumā es domāju, ka literatūrai, tekstam un mākslai vispār ir milzīgs potenciāls – runāt un apskatīt tēmas, par kurām Latvijas sabiedrībā pārāk daudz līdz šim neesam runājuši. Domāju, ka slimību pieredze noteikti ir viena no visnoklusētākajām un mazāk aplūkotajām tēmām dažādos žanros, dažādos kontekstos un rakursos. Jo tur ir virkne dažādu lietu un iemeslu, kas to padara ļoti grūtu – kauns, dažādi stereotipi, priekšstati un tamlīdzīgi. Manuprāt, literatūrai ir iespējams sasniegt zināmu brīvību šajā visā.

Vairāk – audioierakstā. 

"Punctum festivāla" programma