Pandēmijas mantojums. Intervija ar vijolnieci un pētnieci Tatjanu Ostrovsku

TATJANA OSTROVSKA ir aktīvi koncertējoša vijolniece, kuras uzmanības lokā ir arī pētniecība, šobrīd studējot doktorantūrā Gildholas Mūzikas un drāmas skolā (Guildhall School of Music and Drama).

Tatjanas pētījuma uzmanības centrā ir dzīvā priekšnesuma fenomens tiešsaistes vidē, kas ir viena no sarunas tēmām līdzās trio NYX jaunajam albumam, dalībai gaidāmajā konferencē-festivālā Londonā un pašas gūtajai koncertdzīves pieredzei.

Liene Jakovļeva: Interesi par pētniecību esi izrādījusi jau krietnu laiku. Vai vari atsaukt atmiņā to konkrēto brīdi vai impulsu, kad tu, aktīvi koncertējoša mūziķe gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sastāvā, gan kameransambļos, sāki mūziku arī pētīt?

Tatjana Ostrovska: Viena konkrēta brīža droši vien nebūs, bet

mani vienmēr interesējis, kas lācītim vēderā – turklāt par visām tēmām! Un tas pats arī droši vien ir saistībā ar mūziku – ne tikai tas, kā tas notiek, bet – kāpēc tas notiek, kāpēc procesi ir tādi, kādi tie ir tieši no atskaņotājmākslinieka viedokļa. Jo mēs bieži vien pieņemam, ka lietas vienkārši ir tādas, kādas tās ir: ka uz skatuves ir uztraukums, ka ir problēmas atcerēties no galvas, ka ir visādi citādi faktori – tas vienkārši tā ir, bet – KĀPĒC tā ir?

Par to mēs bieži vien neaizdomājamies, un šī laikam ir tā nianse, kas mani arī visvairāk interesē: kā citiem mūziķiem palīdzēt tikt pāri šīm problēmām.

Tu saki – citiem. Bet droši vien jau vispirms pašai sev?

Noteikti! Pirmās grāmatas, ko sāku lasīt, kad sāku interesēties par mūzikas pētniecību, bija tieši par atskaņotājmāksliniekiem saistībā ar skatuves uztraukumu, jo tā man pašai ir ļoti liela problēma, ar ko cīnos visu mūžu.

Jau vidusskolā biju ļoti pārsteigta, uzzinot, ka ir ārkārtīgi daudz un dažādu pētījumu un dažādas metodes, kas tiešām palīdz – nav tā, ka ir vienkārši jāsaņemas, bet patiešām ir veidi, kā mūziķis var pats sev palīdzēt un uzlabot savu sniegumu.

Vai šādā gadījumā palīdz tikai lasīšana? Ja tas ir tik traucējoši – varbūt tomēr vērsties pie psihoterapeita?

Katram ir savs paņēmiens, kā tikt ar to galā, bet man ļoti palīdzēja tas, ka es izpratu, kāpēc ķermenis stresa situācijā reaģē tā, kā tas reaģē, un spēlēšana publikas priekšā vienmēr ir stresa situācija... Līdz ar to man bija vieglāk saprast, kāds varētu būt tas risinājums manā gadījumā, jo

ne jau vienmēr problēma slēpjas psiholoģiskajā diskomfortā vai pagātnes traumās – vienkārši uztraukums ir normāla ķermeņa reakcija, un kā tāda tā arī jāuztver, jautājums tikai, ko ar to var darīt.

Redz, kā mēs aizpeldējām pagātnē un sākām runāt par gluži citu tēmu, jo šobrīd taču tavā uzmanības lokā ir pavisam cita tēma, ko arī nopietni studē. Kādā studiju pētniecības stadijā tu šobrīd esi?

Šobrīd esmu pēdējā gadā doktorantūras studijās Gildholas Mūzikas un drāmas skolā Londonā, kas nozīmē, ka man atlicis pavisam, pavisam nedaudz līdz brīdim, kad man būs jāaizstāv doktora disertācija.

Nevaru teikt, ka līdz Londonai nonācu nejauši. Sākotnēji ļoti gribēju sagaidīt profesionālo doktorantūru Latvijā, bet diemžēl nesagaidīju, un gadu pirms tam, kad Latvijā šī doktorantūra tika atvērta, iestājos Gildholas skolā, kas sakrita ar pandēmiju…

Sākotnēji mana tēma bija ieplānota līdzīga tai, kāda tā ir šobrīd – klasiskā un akadēmiskā mūzika tiešsaistē: kā mums tur iet, kā mēs tur dzīvojam. Kāpēc tieši tiešsaistes koncerti? Tāpēc, ka pirms tam – laikā, kad mācījos maģistrantūrā un pēc tam arī doktorantūrā Rīgā, mana tēma bija par situāciju skaņu ierakstu kontekstā: kā mūziķi jūtas studijas ierakstos, kā skaņu ierakstu tehnoloģijas ietekmē atskaņotājmākslu un visus dzīvos procesus – proti, kāda ir atšķirība no spēles dzīvā koncertā un ierakstu studijā, un kā tas vispār notiek. Bet kovids manai tēmai iedeva mazliet citu krāsu un šo tēmu ļoti aktualizēja. Līdz tam nebija īpaši daudz pētījumu par akadēmisko mūziku tiešsaistes vidē, jo ļoti maz jau arī bija tieši tādu tiešraides koncertu – bija gan atsevišķi precedenti lielajās koncertzālēs, Berlīnes filharmoniķiem vai Metropoles operai, bet tas drīzāk bija kā papildlīdzeklis, nevis patstāvīga joma. Un kovidlaikā tas viss pagriezās par 180 grādiem…

Kā tev šķiet – ja tu nebūtu aktīvi koncertējoša mūziķe, bet teorētiķe – tavs pētījums būtu savādāks?

Tas īstenībā ir ļoti, ļoti labs jautājums! Jo es atceros, ka tad,

kad iestājos ar šo tēmu Gilholas Mūzikas un drāmas skolā, doktorantūras vadītāja man teica – ar šo tēmu tu esi trāpījusi desmitniekā, uz ko es atbildēju, ka tas nebija mērķis… Bet tieši tas jau dod vērtību manam pētījumam, ka tas labā nozīmē ir subjektīvs.

Protams,  es nerunāju par literatūras bāzi, pētījumiem un metodiku, kā tas tiek pētīts, tāpat intervijas un aptaujas – tas viss ir vajadzīgs. Bet to visu uz savas ādas esmu pārbaudījusi, un tā ir tā virsvērtība, ar kuru mēs kā mūziķi varam padarīt šos pētījumus vērtīgus – ar to, ka tā ir mūsu personīgā pieredze. Jo mūzikā ir neiespējami uztaisīt tādu aptauju, kāda iespējama, piemēram, eksaktajās zinātnēs, kur visu var smalki procentuāli izmērīt. Mūzikā tas nav iespējams. Līdz ar to subjektīvais faktors, no kā zinātne parasti baidās, mūsu gadījumā ir pluss.

Kas ir tie paņēmieni, kas palīdz tev veikt šo pētījumu? Pirmkārt jau droši vien cilvēki tev līdzās kaut vai simfoniskajā orķestrī – ļoti daudzas personības, no kurām katrai ir savs viedoklis par visiem šiem notikušajiem un gan jau vēl priekšā arī stāvošajiem tiešsaistes koncertiem.

Es tiešām

gribu pateikt ļoti, ļoti lielu paldies visiem cilvēkiem, kas iesaistījās manā pētījumā, jo tieši tad, kad pandēmija bija pašā plaukumā un notika tikai tiešsaistes koncerti, man bija iespēja intervēt mūziķus, kuri tiešām reāli to dara konkrētajā brīdī – nevis ar laika nobīdi pēc pieciem vai desmit gadiem, bet tieši tajā mirklī, kad tas bija aktuāli, kad visas emocijas un sajūtas bija tādas, kādas tās mums toreiz bija.

Jo tagad jau daudz kas ir aizmirsies un daudz kas izklausās un izskatās savādāk. Tobrīd cilvēki nesaprata, kas notiek, līdz ar to visas maņas un sajūtas bija ļoti saasinātas, un tas arī atspoguļojās intervijās ar mūziķiem. Bija ļoti interesanti pēc tam tās analizēt – kam mēs pievēršam uzmanību šāda veida stresa situācijā. Kāpēc es sākotnēji teicu par to stresu: tas bija cita veida stress – tas nebija parastais skatuves stress, bet gan stress par to, ka ir pilnīgi citi spēles noteikumi un kā mēs ar to tiksim galā.

Vai ir kaut kas būtiski mainījies tavos priekšstatos un tavās sajūtās par šiem tiešsaistes koncertiem pirms pandēmijas un šobrīd?

Man tagad ir vieglāk spēlēt publikai! Tas noteikti skanēs mazliet dīvaini… Kaut arī es ļoti mīlu publiku, man ļoti patīk publika un publikai jau mēs, mūziķi, arī visu darām, turklāt publika jau savā ziņā arī bija – tikai tā nebija klātesoša, pandēmijas laiks man lika saprast, ka publika ir mums un mēs esam publikai, bet tas nenozīmē, ka mums visu laiku vajag mijiedarboties! Jau no bērnības mums māca, ka mums jābūt attiecībās ar publiku: kad esam uz skatuves, mums ir jākomunicē ar klausītājiem, jābūt atgriezeniskajai saiknei, bet… Varbūt, ka nevajag? Tas ir tas, kas man palīdzēja tikt galā arī ar skatuves uztraukumu, jo man vairs nav sajūtas, ka man ir kādam jāpierāda, ka es varu nospēlēt...

Tas varbūt skan mazliet augstprātīgi – taču tas noteikti nav tā domāts –, bet šobrīd man ir sajūta, ka es spēlēju to, ko es jūtu, ko es gribu pateikt, un es vienkārši šo vēstuli nododu tālāk. Un publika dara ar to, ko tā vēlas.

Pieņemu, ka ne visi tavi kolēģi domā tieši tā, kā tu.

Noteikti nē! Jau sākotnēji teicu, ka tāda ir mana domu ķēdīte, kas izriet no tā, ka man pirms tam bija problēmas un ka es tās tagad redzu savādāk. Protams, ka vairums kolēģu ir priecīgi un laimīgi būt atkal situācijā, kāda tā bija pirms kovida, un nemaz negrib atcerēties to, kā bija pandēmijas laikā! Tas ir tas, ko mans disertācijas vadītājs man vienmēr, vienmēr atgādina jau no pirmā kursa – nekoncentrējies uz negatīvo! Protams, ir ļoti grūti atrast pozitīvo tādā situācijā, kāda bija mums – koncertā publikas nav, un mēs nezinām – būs, nebūs... 

Un pēc koncerta jāpaklanās klusumam un kamerām.

Un pēc tam vēl jālasa komentāri – ne vienmēr tie labākie! Un tu nemaz nezini, vai tas cilvēks ir dzirdējis to, ko mēs uz vietas tur spēlējam, jo tas taču ir atkarīgs no tik daudziem faktoriem. Tas nav tā – pa tiešo: uzgāju uz skatuves un publika mani redzēja un dzirdēja. Tas bija pilnīgi savādāk! Līdz ar to it kā bija grūti atrast pozitīvo, jo likās – viss ir slikti. Bet ja meklējam pozitīvo, tad šis ir viens no tiem faktoriem:

domāju, ka ļoti daudziem mūziķiem tagad ir vieglāk spēlēt publikai kaut vai tāpēc, ka publika to novērtē daudz vairāk! Koncerts vairs nav tik pašsaprotams – tas tagad ir notikums, ka klausītāji var atrasties zālē!

Vai tu biji orķestrantu rindās Mālera Piektās simfonijas atskaņojumā pirmajā koncertā, kad nebija publikas?

Diemžēl nebiju, bet biju uzreiz nākošajā. Protams, no sākuma likās – kam mēs to darām... Pagāja laiks, kamēr sapratām, ka publika jau ir, tikai mēs to neredzam. Ļoti labi atceros arī tos koncertus, kas mums bija ar Trio Nyx, kas man bija kā eksāmeni skolā. Visspilgtāk laikam palicis atmiņā koncerts, kas notika Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē. 

Un to var atsaukt atmiņā tavā mājaslapā!

Tā ir viena no pētniecības metodēm, ko es izmantoju – es rakstīju dienasgrāmatu. 

Gan rakstīji, gan arī ierunāji – vismaz šī koncerta aizkulisēs tu komentē šo notikumu.

Jā, tā tas bija plānots, jo, kā jau teicu, laiks nodzēš daudz ko un ir ļoti svarīgi dokumentēt lietas konkrētajā mirklī. Protams, spēlējot koncertu, tieši tajā mirklī nevaru, bet varu pirms un varu tūlīt pēc. Izjūtas bija ļoti divējādas, jo arī visiem tehniskajiem darbiniekiem tas bija kas jauns. Pirms tam jau akadēmisko mūziku Latvijā salīdzinoši reti filmēja tiešraidē. Pandēmijas laika ļoti bieži diemžēl bija situācijas, kad tiešsaistei nebija piesaistīti tie profesionālākie cilvēki, jo Latvijas Televīzijas profesionāļi taču nevarēja vienmēr visu paspēt...

Un vai atceries pirmo koncertu pēc tiešsaistes koncertiem un vispār pēc pandēmijas, kad atkal satikies ar publiku? Vai bija gaidītais emocionālais sprādziens?

Mans pirmais koncerts ar publiku bija kamermūzikas koncerts Limbažu baznīcā. Atzīšos, man nebija sajūtas, uz kādu cerēju… Arī publika bija it kā priecīga tur atrasties, bet tai pašā laikā klausītājiem tā bija arī neierasta situācija, pie kuras bija atkal jāpierod.

Tas bija brīdis, kas man lika aizdomāties – kāpēc, redzot publiku, man pēkšņi ir diskomforts, nevis prieks un atvieglojuma sajūta? Un tas ir tas, ko arī iepriekš minēju – sapratu, ka publiku savā ziņā mazliet uztveru kā vērtētāju, un tas man rada stresu – ka mani tagad vērtēs...

Tiklīdz publika man nav redzama, tā es par to nevis aizmirstu, bet tā vairs nav [manas uzmanības] pirmajā lokā. Kad ieraudzīju publiku, man kļuva skaidrs, kāpēc man ir tas skatuves uztraukums!

Sapratu, ka tā ir lieta, kas man jāiemācās – pozitīvā veidā jāmācās norobežoties no publikas. Nevis to ignorēt, bet norobežoties un darīt savu darbu. Spēlēt būtībā sev – ar kolēģiem mēs radām, mēs muzicējam, tas ir dzīvs izpildījums, kas notiek konkrētajā mirklī.

Domāju, ka publika savā ziņā pat ir ieguvēja no tā, ka esam savā universā un vēstījumu varam nodot daudz pārliecinošāk. Mūsu gadījumā. Katram droši vien ir savādāk.

Katram ir savādāk... Jo tas, kas dzirdēts visvairāk, atceroties pandēmijas laiku, ir tas, ka tiešsaistes koncertos nav bijis tiešās enerģētikas, tiešās enerģijas apmaiņas, aplausu, elpas – nav bijis dzīvības. Daudzi to min kā vislielāko trūkumu.

Nesaku, ka es nepiekrītu visam tam.

Protams, publika mums ir svēta lieta, un es arī ļoti priecājos spēlēt publikai. To enerģētisko mijiedarbību, kas notiek starp izpildītājmākslinieku un publiku dzīvā koncertā, kad visas iesaistītās personas ir klātienē, vienā telpā, nevar aizvietot ne ar ko. Es tikai mēģinu skatīties uz šo jautājumu mazliet plašāk.

Protams, pamats ir tas, ka mēs gribam spēlēt publikai. Bet ir vēl kaut kādi aspekti, kas uz šo lietu ļauj paskatīties savādāk. Un tas ir tas, ko es mēģinu darīt.

Vairāk – audioierakstā.