Jubilārs Ivars Cinkuss: Tu nevari būt virsdiriģents, ja nemīli savus dziedātājus

Virsdiriģents un dziedātājs Ivars Cinkuss dzimšanas dienas neesot svinējis jau gadus divdesmit, un arī savu 50. dzimšanas dienu, kas gaidāma 15. jūlijā, aizvadīs darbā – paša dibinātajā diriģēšanas skolā Austrālijā, kurp devies jau reizi divpadsmito.

"Dzimšanas dienas ir absolūti parastas dienas – nesaskatu tajās neko tādu, kāpēc tās kaut kā būtu jāsvin! Man gan gadījies aizmirst savu vecumu – tas gan. Pirms gadiem pieciem, sešiem domāju, ka esmu gadu vecāks, un izrādījās, ka esmu gadu jaunāks. Tā ka savā apaļajā jubilejā arī būšu darbos ārpus Latvijas un reāli strādāšu. Man dzimšanas dienas ir darba svētki – kā padomju laikā,” smej diriģents.

Ja Cinkuss rīkotu jubilejas koncertu, uz afišām būtu rakstīts tā: "Ivaram Cinkusam – 50 mūža un 47 darba gadu jubileja!" Uz skatuves viņš patiesi ir jau kopš triju gadu vecuma – kopš VEF Kultūras pils ansambļa "Saulīte" laikiem. "No trīsgadnieka laikiem man ir atmiņas, ka mamma mani sapucē un uzliek uz skatuves dēļiem. Pirmo koncertu gan neatceros, taču atminos tos, kuros bija jādzied arī solo – reiz kā solists izgāju ansamblīša priekšā, sajaucu vārdus un sāku raudāt...

Biju tradicionāls bērns – kā jau visi tolaik, un zeķītes ar bumbuļiem man arī bija.

Tiesa gan, jau daudz vēlāk, dziedot seno mūziku, spēlējot un diriģējot, mana brīnišķīgā draudzene kostīmu māksliniece uzšuva man atbilstošu kreklu ar žabo un aprocēm. Beidzot jutos kā īsts vecās mūzikas spēlētājs," pasmaida mūziķis un piekrīt, ka tērpam un tā stilam ir nozīme gan Dziesmu svētku tribīnē, gan senajā mūzikā. "Ja tas būtu nesvarīgi, neviens par to nedomātu. Tas iedod noskaņu. Dziesmu svētkiem vislabāk atbilst fraka, kas ir skaistākais un augstākais apģērbu līmenis, ko vīrietim varu iedomāties, un Dziesmu svētki to ir pelnījuši. Tāpēc esmu priecīgs, ka pagājušajos svētkos mums, virsdiriģentiem, tika uzšūti nedaudz stilizēti, tomēr frakveidīgi tērpi. Ļoti labi tajā jutos!"

Virsdiriģenta tribīnē Ivars Cinkuss kāpis ne jau tikai Mežaparkā. Arī Austrālijā, Amerikā, Kanādā. Tikai Brazīlijā vēl neesot bijis. Tiesa, vairākkārt viņš izteicies, ka virsdiriģenta gods nebūt nav bijis viņa mērķis, mācoties Dārziņskolā un Mūzikas akadēmijā. "Tā ir pilnīga taisnība!

Biju un arī tagad esmu pilnīgi pārliecināts, ka Dziesmu svētku estrāde domāta tiem diriģentiem, kuri ļoti aktīvi iesaistās amatieru koru kustībā.

Tolaik, kad pats vēl nebiju ļoti aktīvi ar to saistīts, lai gan sāku jau strādāt ar vīru kori "Gaudeamus", nejutu sevi kā aktīvu šīs kustības dalībnieku. Bet – dzīve mainās, un process mani ievilka. Kļuvu par Ventspils novada virsdiriģentu, un pakāpeniski savas domas par sevi esmu mainījis. Taču neesmu mainījis uzskatu, kam jāatrodas virsdiriģenta tribīnē – tikai tiem, kuri absolūti un galīgi iesaistīti amatierkoru kustībā, kuri ir reģionālie virsvadītāji. Ja es par tādu nebūtu kļuvis, arī pats par sevi domātu, ka man tur nav vietas. Tagad esmu līdz ausīm šajā procesā jau gadiem!

Galvenā lieta, ko vairākkārt intervijās esmu uzsvēris, ir mīlestība. Mīlestība pret dziedātājiem.

Tu nevari būt virsdiriģents, ja nemīli savus dziedātājus; tev ir jāmīl, jo šie cilvēki ir tev, un tu esi viņiem – tā ir tā ķīmija, kas stāv pāri visam. Vismaz man nav zināms neviens virsdiriģents, kurš nemīlētu dziedātājus!

Tāpat kā dzīvnieki sajūt briesmu tuvošanos, tā dziedātāji sajūt virsdiriģentu, kurš viņus nemīl, un viņu emocionāli atstumj.

Nacionālais kultūras centrs var iecelt viņu par virsdiriģentu, bet dziedātāji viņu nemīlēs, ja viņš nemīlēs dziedātājus. Tā ir abpusēja uzticēšanās, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Ja ir mīlestība, lielajā estrādē var notikt brīnumi! Tā ir maģija, kurai jānotiek, un absolūti skaistākais, kas var būt iespējams. Tas ir pilnīgi fenomenāls brīnums, ka ar kopkori vari darīt brīnumainas lietas – nevis tikai vienkārši plātīties lieliem žestiem un dziedāt skaļi: ar kopkori vari "manipulēt" kā ar mazu kori, ja vien māki to darīt. Ar kopkori jānodibina mīlestības attiecības."

Vairāk un plašāk šeit!