Vadims Žuravļovs ir starptautiski pazīstams operkritiķis, žurnālists un mākslas zinātnieks. Plašu popularitāti izpelnījies viņa izveidotais videokanāls "Dievu mijkrēslis" tīmekļa vietnē "YouTube". Uz sarunu viņu aicinājusi mūzikas žurnāliste Lauma Mellēna.

Lauma Mellēna: Kādēļ jūsu kanāla nosaukums “YouTube” vietnē ir “Dievu mijkrēslis”, kas jēdzieniski norāda uz krīzi? Kā tas viss sākās?

Vadims Žuravļovs: Kanāls izveidojās pirms diviem gadiem – vienkārši kā draugu pamudinājums atvērt kaut ko “YouTube” vietnē. Biju pārsteigts par pašu ideju, ka vispār kādam tas varētu interesēt. Man aiz muguras ir daudzu gadu pieredze žurnālistikā, esmu bijis mākslinieciskais menedžeris Lielajā teātrī, tā kā zināma pieredze man šajā jomā ir, un tas pārliecināja kanālu atvērt. Kad domāju par nosaukumu, atcerējos “Dievu mijkrēsli”, jo mūsdienās krievu valodā Vāgnera operas nosaukums ir “Dievu bojāeja”.

Mijkrēslis ar mums notiek šodien, kad par normu kļuvis tas, ka mākslinieki piedalās sliktos mēģinājumos, uzstājas nesagatavoti, dzied neatbilstošu repertuāru un tamlīdzīgi.

Bet par nosaukumu runājot – tā ir atsauce uz senākiem laikiem: savulaik avīzei uzrakstīju rakstu, kurā salīdzināju divas izcilas krievu dziedātājas – mecosoprānus Irinu Arhipovu un Jeļenu Obrazcovu. Reakcija labi raksturoja sabiedrības pastāvēšanas principus.

Lasītāji zvanīja uz avīzes redakciju – vieni sūdzējās par to, kā raksturoju Arhipovu un priecājās par Obrazcovu, citi atkal aizstāvēja Arhipovu un noniecināja Obarzcovu.

Sapratu, ka nevaru izpatikt ne vienai, ne otrai pusei, un veicu statistiku – izrādījās, ka 50% bija par vienu, un 50% par otru. Šo rakstu biju nosaucis par “Dieviešu mijkrēsli”. Kad izveidoju “YouTube” kanālu, atcerējos šo notikumu un nolēmu to saukt par “Dievu mijkrēsli”.

Kāda ir jūsu kanāla misija, un vai auditorija ir mūziķi vai klausītāji? Vai sekojat arī atgriezeniskajai saitei?

Man nebija nekādas misijas apziņas! Vienkārši sāku ievietot stāstus par saviem koncertu un izrāžu iespaidiem. Un nejauši izrādījās, ka mans kanāls kļuva opozicionārs attiecībā pret vispārējo operas meinstrīmu! Es nesaredzu tur nekā slikta. No otras puses, es neizvēlos savu auditoriju, tas domāts jebkuram – gan tam, kurš domā līdzīgi, gan tam, kurš ir pretējās domās. Es daudz ceļoju un bieži viesojos pasaules operteātros – Ņujorkas Metropolē, Londonas Koventgārdenā, Parīzes un Vīnes operā, Milānas “La Scala”. Mani var izmantot arī kā informācijas avotu un pēc tam jau katrs var veikt izvēli. Protams, sekoju savai auditorijai, jo “YouTube” to piedāvā. Pēc komentāriem redzu, ka ir daudz mūziķu, ir arī cilvēki, kuri ar mūziku profesionāli nenodarbojas, bet ir apjukuši, jo

šodien kritiskā doma nepastāv – eksistē PR, kurā koncertrīkotāju un festivālu pieteikumos katrs dziedātājs pieteikts kā izcils, bet iztrūkst kritiskās domas.

Es turpinu attīstīt savu kritisko domāšanu un skaļi saku to, kas nepatīk, un ar daudziem mani uzskati nesakrīt. Atgriezenisko saiti no dziedātājiem saņemu daudz, jo liela daļa ir arī paziņu lokā. Īpaša atsaucība ir jauno dziedātāju vidū, un tas arī man pašam šķiet visnozīmīgāk, jo apzinos, ka jaunajiem ļoti svarīgs ir atbalsts. Dziedāšanas pamats ir mēģināt, pulēt, attīstīties, mācīties – bez tā mākslinieks neko nevar panākt. Diemžēl panākumus nereti gūst ne gluži tie, kas labi dzied, daudz mācās un strauji attīstās... Tā ir mūsu laika galvenā disonanse tiem, kuri nolēmuši ar mūziku nodarboties profesionālā līmenī. Šajā ziņā esmu viņu atbalsts un no viņiem saņemu pateicību un aicinājumu turpināt.

Savulaik operas žanru pārvaldīja diriģents, dziedātāji-zvaigznes, režisors. Kas valda šodien? Menedžeris?

Mūsdienās pastāv konglomerāts, kurā ietilpst teātra producenti, aģenti, mākslinieciskais menedžeris, režisors, diriģents – sava veida cilvēku klubs, kurš lemj par solistu izvēli, domājot arī par to, ar kuru varēs labāk nopelnīt.

Tas nav viens cilvēks, bet gan vesels “holdings”, kurā aģentūras saplūst ar teātriem, bet dziedātāji tiek piedāvāti paketēs.

Kaut kāda ietekme ir arī teātra galvenajam režisoram. Tik lielā organizācijā kā opera ar ļoti daudz cilvēkiem ir svarīga s cilvēciskās attiecības. Režisori izvēlas dziedātājus, ar kuriem var sastrādāties. Līdzīgi izvēlas arī diriģenti, bet

vēsture rāda, ka diriģenti izvēlas sliktus dziedātājus, jo ar viņiem ērtāk strādāt...

Vairāk un plašāk - ierakstā!