"Komiskajai operai nebūt nav vienmēr jābūt tikai smieklīgai – tai var būt arī savs vēstījums. Ja dziedi komiskās lomas, tad labākais veids, kā to darīt, ir nebūt smieklīgam. Ir jābūt nopietnam – tad apstākļu dēļ tas pats par sevi būs smieklīgi. Ja mēģini būt smieklīgs, tas nekad nav labi," uzskata Ungārijā dzimušais dziedātājs Pēters Kalmans (Peter Kálmán), kurš iejutīsies Dulkamāras lomā Gaetāno Doniceti operas "Mīlas dzēriens" jauniestudējumā Latvijas Nacionālajā operā.

Pēters Kalmans ir viens no mūsdienu dinamiskākajiem basbaritoniem ar plašu repertuāru. Augstu vērtēti tiek gan viņa itāļu bufo tradīcijās veidotie tēli, gan dramatiskās lomas Bartoka, Štrausa un Vāgnera darbos.

Režisora Svena Ērika Behtolfa veidotā "Mīlas dzēriena" jauniestudējuma pirmizrāde mūsu Baltajā namā notiks 23. maijā; izrādes būs arī 24. un 25. maijā, kā arī 8. jūnijā, bet ar Pēteru Kalmanu plašākā sarunā tiekamies jau šobrīd... 

Signe Lagzdiņa: Mūsu saruna notiek sestdienas rītā pirms mēģinājuma. Kura ir jūsu iecienītākā Gaetāno Doniceti opera?

Pēters Kalmans: Man ļoti patīk Doniceti, un man ļoti patīk Rosīni. Tie ir divi virzieni, kas man ļoti patīk. "Dons Paskvāle"  ir viena no manām mīļākajām operām. Bet man patīk arī "Mīlas dzēriens".  No Doniceti šīs divas ir manā repertuārā. Bet man ļoti patīk arī Rosīni.

Vispirms Cīrihē iestudētajā "Mīlas dzērienā" dziedāju Belkores lomu – tas bija 1997. Gadā, tātad diezgan sen. Pēc tam pārgāju uz Dulkamaru, jo kļuvu vecāks un mana balss kļuva zemāka. Man patīk jautras operas, kurās cilvēki izklaidējas, klausās patīkamu, jautru mūziku, ar jautriem koriem. Man ļoti patīk bufo operas. Šī ir viena no tām.

Vai ticat, ka arī dzīvē varētu atrast "mīlas dzērienu"?

Nē, es domāju, ka tev vienkārši jāsatiek īstais cilvēks. Ja ir īstā persona, tā ir puse no eliksīra.

Vai komiskā jeb bufo žanra opera sniedz kādu morālu vēstījumu par mīlestību vai dzīvi?

Jā. Es domāju, ka opera buffa ne vienmēr ir tikai smieklīga, tai var būt arī savs vēstījums. Tai nav obligāti jābūt smieklīgai. Ja jūs dziedat buffa lomas kā es, tad labākais veids, kā to darīt un būt smieklīgam, ir nebūt smieklīgam. Ir jābūt nopietnam – tad apstākļu dēļ tas pats par sevi būs smieklīgi. Ja tu mēģini būt smieklīgs, tas nekad nav labi.

Jā, operu sižeti var būt muļķīgi – viņš mīl mani, viņš nemīl mani, bet beigās visi ir laimīgi. To var uztvert gan tā, gan citādi. Visam jau patiesībā ir nozīme, lai ko jūs par to domātu. Jūs vienmēr operā varat ieraudzīt arī savu dzīves stāstu, projicēt to stāstā, un tad jūs varat izdzīvot savu dzīves sapni, skatoties operu.

Vai varat aprakstīt savus uzdevumus šajā operā? Jums jāizdzied teksts ātri, jāpārliecina pārējie, ka esat ārsts…

Patiesībā viņš ir krāpnieks, nevis ārsts. Viņš iet uz katru ciematu un saka, ka ir ļoti slavens ārsts. Viņam esot īpašs "mīlas dzēriens", kuru, kad cilvēks izdzer, pārējie viņā iemīlas. Bet patiesībā tas ir tikai vīns, lēts vīns. Eliksīrs nonāk tenora Nemorino rokās un visiem viņā būtu jāiemīlas. Manam tēlam vienīgais, kas rūp, ir pārdot savu dziru, nekas cits viņu neinteresē. Šajā uzvedumā viņš ir arī iemīlējies Adīnā... Taču kopumā viņš ir vienkārši krāpnieks, viņš nav ārsts. Viņš iet uz katru ciematu un grib nopelnīt naudu.

Skatoties uz vokālo tehniku, šī nebūt nav vienkārša partija…

Nav gan!

Problēma ir tā, ka komiskie tēli ir par zemu novērtēti, jo parasti šīs lomas saņem dziedātāji, kuri noveco. Taču es kopš bērnības esmu vēlējies izpildīt bufo partijas – tās man vienkārši patīk! Man patīk maniere, kādā tās jāizdzied, patīk, ka tajās ir daudz teksta, patīk paterni, kad jārunā ātri.

Dulkamaras pirmā ārija ir ļoti gara, nav laika atpūsties. Tu runā, runā, runā astoņas minūtes. Tā ir grūta ārija un arī tesitūras ziņā tā ir diezgan augsta. Tev ir labi jādzied, jābūt labai dikcijai, ir vēl arī jāspēlē un jākustas. Šīs lomas ir daudz grūtākas, nekā šķiet. Taču man patīk izaicinājumi un patīk spēlēt šīs lomas.

Vai varat aprakstīt darba procesu, iestudējot tieši šo "Mīlas dzērienu"? Kāda ir sadarbība ar pārējiem māksliniekiem?

Es šeit ierados divas nedēļas vēlāk nekā pārējie, kuri jau bija uzsākuši mēģinājumus, jo man bija cits projekts. Esmu šeit viesis. Nekad iepriekš nebiju šeit bijis, bet man patīk šī vieta.

Man patīk cilvēki šeit, Rīgā! Patiešām pārsteidza, cik viņi ir jauki. Es to godīgi saku. Katrā intervijā vienmēr arī atklāti saku, ja man kaut kas nepatīk…

Gandrīz visi runā angliski, tāpēc ir ļoti viegli saprasties. Šeit ir jauka atmosfēra. Daudz jaunu dziedātāju. Un man ļoti patīk, kā mēs strādājam. Līdz šim mēs bijām mēģinājumu zālē un tagad dodamies uz skatuves. Mūsu režisoram ir ļoti labas idejas. Tāpēc domāju, ka būs ļoti smieklīgi un svaigi. Par dziedātājiem, kori – tikai labākie vārdi. Savā dzīvē esmu daudz ceļojis, tāpēc zinu, ka ne vienmēr tā ir…

Vai jau zināt, kāds jums būs tērps?

Jā, taču es nezinu, cik daudz varu teikt... Tas ir ļoti elegants balts uzvalks.

Neesmu pārliecināts, vai varu teikt vairāk. Esmu vienīgais, kurš ir elegants. (smejas)

Teicāt, ka mīlat komiskos varoņus, taču dziedat arī dramatiskās lomas. Arī Vāgneru!

Man patīk abas puses. Man nepatīk būt pa vidu – piemēram, dziedāt mīlnieku. Man patīk būt ļaunajam, ļoti sliktajam – patīk dziedāt Skarpiju. Bet man patīk dziedāt arī "Hofmaņa stāstos". Patīk arī Vāgnera tēli.

Man patīk, ka varoņi ir vai nu ļoti smieklīgi, vai ļoti ļauni. Verdi operās es droši vien nebūtu ļoti labs – tur tiešām ir skaisti jādzied un jāstāv skatuves vidū. Man tas nepatiktu, man vajag vairāk. Man vajag aktierspēli. Es patiesībā gribēju būt aktieris!

Jā, lasīju, ka jums kāds tuvs radinieks ir aktieris…

Manas mātes tēvocis ir ļoti slavens aktieris Ungārijā. Un esmu vienmēr gribējis kļūt par aktieri. Kad man bija trīs gadi, tēvocis mani paņēma līdzi uz savu pirmo skolas izrādi… Tātad viņš mani no bērnudārza aizveda uz skatuves. Kopš tā laika esmu tuvu skatuvei.

Un kāpēc nekļuvāt par aktieri?

Jo gribēju ceļot. Un zināju, ka, būdams ungāru aktieris, ar ungāru valodu nevarētu daudz ceļot, tāpēc arī izvēlējos dziedāt.

Kad biju vidusskolā, man bija jāizvēlas – dziedāt korī vai spēlēt basketbolu. Izvēlējos kori un mūsu pirmais ārvalstu brauciens bija uz Dāniju. Kopš tā laika es dziedu.

Kuri ir galvenie centri pasaulē, kuros esat ko svarīgu iemācījies?

Daudz iemācījos Cīrihē. Cīrihes operā nostrādāju astoņus, deviņus gadus. Man bija daudz lomu, bet tās bija mazas. Jā, bija arī Papageno un Belkore, bet pārsvarā tās bija otrā plāna lomas. Tas ir ietekmīgs opernams, tam bija pietiekami daudz naudas, lai uzaicinātu visus pasaules labākos dziedātājus – tā laika vadošos baritonus un basus, soprānus un mecosoprānus. Tas bija laikā no 1997. gada līdz 2000. gadiem. Ikviens tur bija, patiešām. Katru vakaru es aizskatuvē vēroju, kā viņi izdzied savas lomas. Ļoti labi diriģenti un treneri. Tā bija laba skola.

Esmu mācījies Manhetenas Mūzikas skolā, kurp devos 1989. gadā, bet neabsolvēju šo skolu, jo man nepatika mans skolotājs – nejutu, ka iederējos šajā skolā. Patiesībā man nav grāda mūzikā. Devos mājās, mācījos angļu valodu un turpināju papildināties privāti.

Mans uznāciens bija 1993. gadā, kad uzvarēju konkursā un ieguvu savu pirmo lomu Ungārijas Valsts operā. Toreiz man bija divdesmit trīs, kad dziedāju savu pirmo Papageno.

Varbūt jūs arī jaunajiem dziedātājiem ieteiktu nebaidīties izvēlēties līdzīgu ceļu kā jums? Ja kaut kas nepatīk mūzikas augstskolā, doties citos virzienos?

Vai es to rekomendēju? Visticamāk, ka tas ir diezgan stulbi. Neieteiktu. Bet es esmu diezgan spītīgs. Kad biju Cīrihē, man bija problēma un nevēlējos tur vairs palikt. Tā laika intendantam teicu, ka došos prom. Viņš saprata – te ir daudz lielu vārdu, tu nevari te izpausties. Jā, tā bija mana problēma. 2003. gadā sāku darboties kā brīvmākslinieks. Tad arī sākās mana karjera.

Vismaz manā prātā ir mīts, ka basbaritona balss spēcīgāka – ne tik trausla kā tenoriem vai soprāniem, piemēram.  Kā jūs rūpējaties par savu balsi?

Es to nedaru. Nedomāju, ka ir liela atšķirība, vai tas ir tenors, bass vai baritons.

Cenšos neuzsvērt savas balss nozīmību, pārāk daudz par to rūpējoties… Nenēsāju šalles, ēdu saldējumu, riekstus. Mani tas neuztrauc. Manuprāt, jo vairāk centies rūpēties par balsi, jo sliktāk kļūst. Gribu izbaudīt dzīvi. Dzeru daudz kafijas – nezinu, vai tas ir slikti vai labi. Cenšos nebūt piesardzīgs. Bez tā visa jau šis darbs ir stresa pilns!

Iedomājieties, ka jūsu alga ir atkarīga no tām trim līdz astoņām izrādēm, kurām jānotiek... Vienā izrādē, kurā piedalījos, mūsu soprāns pēkšņi saslima pēc pirmās izrādes. No astoņām izrādēm viņa varēja nospēlēt tikai vienu. Tas nozīmē, ka zaudējat arī visu savu naudu, jo parasti mums nemaksā par mēģinājumiem. Iedomājieties, ka pavadāt divus mēnešus ārzemēs, bet tad, kad jums jāgūst ienākumi, jūs saslimstat. Tas ir ļoti liels stresa faktors... Tāpēc es tiešām cenšos pārlieku nesatraukties. Kad bija pandēmija, diemžēl mums visiem bija ļoti slikti. Bet cilvēki saprata, ka jebkurš klepus tev blakus liek piesargāties, ir bail saslimt, un uzreiz uzvelc masku. Dziedātāji tā jūtas visu laiku!

Ja kāds strādā birojā un viņam ir neliela saaukstēšanās, tas nav nekas liels. Bet ja tu izmanto savu balsi, lai pelnītu naudu un iepriecinātu cilvēkus, tad tā ir problēma. Tāpēc – jo mazāk par to domāsiet, jo labāk. Pēc trīsdesmit gadu dziedāšanas to varu teikt visiem jaunajiem dziedātājiem.

Daudziem pieredzējušiem dziedātājiem aizvien ir kādi skolotāji vai cilvēki, pie kuriem doties pēc padoma. Vai jums arī ir kāds mentors, pie kā doties, kad nezināt, ko darīt?

Man ir ļoti laba trenere, pie kā doties. Taču, ja godīgi, man nekad nav bijis laba dziedāšanas skolotāja. Pēdējos trīsdesmit gadus neesmu bijis pie balss skolotāja! Varbūt tas nav labi, bet jūtos labi, un joprojām dziedu. Taču es vēlētos atrast kādu, kas varētu man pateikt – Pēter, dari to, dari to, un tas notiks! Daudz vēroju, ko un kā dara labi dziedātāji. Bet uzskatu, ka ne vienmēr labs dziedātājs ir arī labs skolotājs. Taču esmu pārliecināts, ka ir ļoti labi skolotāji. Vēlētos, kaut būtu tādu saticis... Bet es ticu labam trenerim, kurš zina tavu balsi, zina tavas problēmas un ļoti labi pārzina mūziku. Man ir paveicies, jo sākotnēji man nebija ne zemo nošu, tāpat cīnījos ar augšām, bet, laikam ejot un vecākam kļūstot, kļuva labāk.

Šis var skanēt kā atvieglojums jaunajiem dziedātājiem. Ka ar laiku kļūs labāk…

Man paveicās, jā. Bet labāk jau nokļūt pie skolotāja, lai ir kāda auss no malas, kas dzird un zina tevi labi.

Manuprāt, tā ir arī dāvana – spēt mācīties, klausoties citos. Varbūt ne kopējot, bet – atrodot sev svarīgo… Ne visi to var.

Jā, bet man patīk arī kopēt. Es tiešām neiebilstu…

Ja man kaut kas patīk, ar prieku to kopēju. Es tiešām skatos visus labos dziedātājus. Ko viņi dara, kā viņi dara, kā viņi izrunā tekstu, kā viņi dzied. Šī augstā nots, šī zemā nots, šī vidējā nots, kur viņi iet, kā viņi pārvietojas, ko viņi dara ar rokām.

Viens no maniem favorītiem ir Alesandro Korbelli – esmu daudz dziedājis kopā ar viņu. Komiskajās operās daudz izsaka pareizais brīdis. Es dievinu, ko dara Korbelli! Daudz mācos arī no vecākajām paaudzēm.

Vai nav tā, ka vecākajām paaudzēm šķiet, ka tieši balss operā ir daudz izšķirošāka, bet mūsdienās mēs ļoti lielu nozīmi piešķiram arī aktiermākslai?

Jā, tas ir muzikālais teātris.

Mūsdienās ir nepieciešamas daudzas lietas. Uz skatuves bieži jāizģērbjas, tāpēc vajag skaistu figūru – ne jau man, jaunajiem dziedātājiem! (smejas) Senāk tu varēji būt liels, stāvēt skatuves vidū un dziedāt. Man nepatīk teikt, ka mūsdienas ir atšķirīgas, bet tās ir atšķirīgas.

Pasaule ir mainījusies. Balsis vairs nav tik svarīgas kā agrāk. Es domāju – tādas balsis, ka varēja vienkārši stāvēt skatuves vidū un dziedāt. Mums vairs nav tādu balsu. Tāpēc mēs to nedaudz aizstājam ar aktiermākslu. Tagad būtu grūti pārdot iestudējumu, kurā tu vienkārši stāvi skatuves centrā un dziedi vai duetā vienkārši turi otra plecu un tad abi dziedat… Bet tas ir mans personīgais viedoklis – iespējams, man nav taisnība.

Nākamā sezona jūs sagaida ar vairākām debijām opernamos.

Došos un Koventgārdenu, kur dziedāšu Bartolo lomu operā "Figaro kāzas", bet Metropoles operā atveidošu Bartolo lomu operā "Seviļas bārddzinis". Tas ir viens no maniem favorītiem, un priecājos, ka šo izrādi translēs arī uz ekrāniem visā pasaulē. Esmu jau bijis Glaindbornā, un atkal atgriezīšos tur, priecājos dziedāt arī Zalcburgā. Esam daudz dziedājuši kopā ar Čečiliju Bartoli – esam labi draugi. Un man ļoti žēl, ka pandēmijas laiks izjauca mūsu ieceres kopā uzstāties Zalcburgas festivālā operā "Dons Paskvāle". Iestudējums tika atcelts.

Vai šis vilciens aizgājis pavisam?

Jā, tas ir garām. Vairs tam nav laika.

Uzstāties uz Metropoles operas skatuves – varētu domāt, ka tas ir lielu sapņu piepildījums!

Jā, varētu domāt, ka "Mets" ir kā virsotne, uz kuru doties. Jā, no ietekmīgajiem teātriem manā sarakstā trūkst Milānas "La Scala": uzaicinājums ir bijis, taču toreiz bija jābūt Parīzē. Varbūt nākotnē tas notiks.

Vienmēr ir labi doties uz labiem opernamiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka mazāki nami nav labi. Bet kaut kā ir šīs prestižās mājas, kurās vajadzētu dziedāt, lai gan nedomāju, ka tas ir ļoti nepieciešams. Ir labi dziedātāji, kas tur dzied, un ir ne tik labi dziedātāji, kas tur dzied. Tātad tas nebūt nenozīmē, ka esat noteiktā līmenī. Iespējams, ka vienkārši jūsu aģentūra ir laba.

Cik bieži dziedat Ungārijā?

Ne tik bieži, jo lielāko daļu laika esmu citviet. Bet esmu priecīgs atgriezties. Piedalīšos "Falstafa" iestudējumā, kas jau ir uzvests. Dziedāšu arī Mefistofeli Guno "Faustā". Esmu dziedājis vairākas lomas, bet maksimāli varu būt tur uz vienu vai diviem iestudējumiem gadā.

Kā jūtaties uz skatuves mājās? Latviešu mākslinieki nereti saka, ka mājās uzstāties ir visgrūtāk.

Jā, tas ir liels spiediens, jo tiec vērtēts kā Metropoles dziedātājs… Bet man liekas, ka es labi ar to tieku galā.  Cenšos nejust spiedienu. Turklāt, kad mums ir mēģinājumu periods, es tiešām cenšos saglabāt mieru, jo esmu redzējis tik daudz. Un vienmēr ir labi būt šajā miera pozīcijā.

Man patīk, kad kolēģi nāk pie manis un saka: "Pēter, apskauj mani, jo tu esi miera piemineklis!" (smejas) Stress un spriedze neko nedod. Spriedzē jūs nevarat veikt savu darbu tik labi kā vajadzētu. Tāpēc mans padoms ikvienam ir censties palikt relaksētiem: tas ļoti palīdz.

Zinu, ka tas ir grūti, bet var taču to mēģināt…

Kad domāju par Ungāriju, prātā nāk vairāki laikmetīgās mūzikas komponisti. Piemēram, Ligeti, Pēters Etvešs. Vai dziedat arī laikmetīgo mūziku?

Nē, nē, tas nav manā gaumē. Es tajā neatrodu prieku. Cenšos dziedāt mūziku, kas man patīk, taču laikmetīgā sagādā pārāk daudz darba, tas ir par grūtu. Nejūtos arī ērti, to dziedot. Esmu dažas reizes mēģinājis. Esmu dziedājis Etvešu, Ligeti. Taču cenšos vairs nepieņemt nevienu piedāvājumu, jo tagad esmu tajā vecumā, kad varu jau izvēlēties, ko dziedāt. Lielākoties ar dziedāšanu cenšos radīt prieku arī sev, ne tikai publikai.

Taču arī Vāgners nav tas vieglākais dziedātājiem.

Man viņu dziedāt ir daudz vienkāršāk nekā laikmetīgo mūziku. Manuprāt, viņš ir ļoti labi rakstījis balsij, un arī vācu valodu viņa mūzikā ir ērti deklamēt. Man vienmēr svarīgs ir arī teksts. Bet neesmu nemaz tik daudz Vāgneru nemaz dziedājis – domāju, ko jaunu apgūt.

Vai jums ir iecienītākā valoda, kurā dziedāt?

Man patīk dziedāt itāļu valodā – tā ir visērtākā. Arī vācu.

Un franču?

Diezgan labi runāju vācu, angļu un itāļu valodā. Taču franču valodā ne tik labi. Esmu gan diezgan daudz tajā dziedājis, bet runājot man neiet tik labi – nezinu, kāpēc. Dziedāt ir ērti. Esmu dziedājis krieviski, čehiski, taču nerunāju šajās valodās. Kad mēs, dziedātāji, apgūstam savas lomas, mums vienmēr ir labi valodu treneri, kas palīdz. Bet dziedāt ungāru valodā man ļoti nepatīk. Bartoka "Hercogā Zilbārža pils" ir vienīgā, ko dziedu no ungāru operām.

Nejūtos ērti dziedāt ungāru valodā, kaut tā ir dzimtā! Nav svarīgi, kurā valodā dziedi, ja ir laba tehnika. Vārdi man ir svarīgāki par skaņu. 

Ja Latvijas Nacionālās operas direktors Egils Siliņš jūs aicinātu dziedāt latviešu operā – vai piekristu?

Ja man būtu laiks to iemācīties un ja tā nebūtu pārāk laikmetīga opera, tad – jā!

Vai jums ir kādi ceļa vārdi, ko teikt klausītājiem, kuri domā apmeklēt jaunāko Latvijas Nacionālās operas iestudējumu – Doniceti operu "Mīlas dzēriens"?

Manuprāt, šī ir laba opera, ar kuru sākt operas pieredzi, ja neesat neko daudz redzējuši. Tā ir jauka mūzika, svaiga. Uzskatu, ka šī opera ir ļoti gaiša. Kaut kas līdzīgs "Pelnrušķītei", kurā patiesībā man arī bija plāns piedalīties šeit, taču pandēmijas laiks to izjauca. Es jau biju ceļā, sēdēju mašīnā, kad Egils Siliņš zvanīja un teica, ka opernams ir slēgts. Tas bija pirms trim gadiem.

Novēlu jums visu to labāko un – varbūt redzēsim jūs vēl nākamajās sezonās?

Es ceru, ka man būs laiks atgriezties, jo man tiešām patīk šī vieta.

 

Vizītkarte

Pēters Kalmans sadarbojies ar pasaules prestižākajiem diriģentiem: tādiem kā Alēns Antinoglu, Kristofs fon Dohnāņi, Ādams Fišers, Valērijs Gergijevs, Nikolauss Harnonkūrs, Enrike Macola, Nello Santi, Stefans Šoltēss, Francs Velsers-Mests un Jāps van Zvīdens.

Mākslinieka daudzveidīgajā repertuārā ietilpst dona Maņifiko loma operā "Pelnrušķīte", titulloma operā "Dons Paskvāle", Mustafa operā "Itāliete Alžīrā", Alberihs "Nībelunga gredzenā", Leporello "Donā Žuanā", loma operā "Ariodante", doktors Bartolo "Seviļas bārddzinī", Skarpija "Toskā", Klingzors "Parsifālā".

Dzimtās Ungārijas Valsts operā, kur Kalmans ir regulārs viesis, viņš interpretējis dona Alfonso lomu operā "Così fan tutte", Niku "Izvirtības hronikā", Dulkamaru "Mīlas dzērienā", Faninalu "Rožu kavalierī", Sikstus Bekmeseru "Nirnbergas meistardziedoņos" un lomas operās "Dons Paskvāle" un "Džanni Skiki". Dziedātāja māksliniecisko daudzveidību var novērtēt arī dažādos Vāgnera "Dievu mijkrēšļa", Šūberta "Fierabrasa", Bellīni "Normas", Rosīni "Otello" un "Grāfa Orī" un Mocarta "Figaro kāzu" iestudējumos.

2023./2024. gada sezonā mākslinieka skatuves aktivitātes bijušas ļoti daudzveidīgas. Viņš piedalījies režisora Martina Kušeja iestudētajā operā "Figaro kāzas" Zalcburgas festivālā ar Rafaelu Pišonu pie diriģenta pults, ar lomu operā "Pelnrušķīte" debitējis Drēzdenes "Semperoper", kā arī piedalījies Damjāno Mikjeleto veidotajā šīs operas jauniestudējumā "Théâtre des Champs-Élysées", operā "Jūlijs Cēzars" Vīnes Valsts operā, operā "Mīlas dzēriens" Latvijas Nacionālajā operā, operās "Zemnieka gods" un "Jūlijs Cēzars" Montekarlo operā, kā arī "Nībelunga gredzens" un "Toska" Ungārijas Valsts operā.

Kalmans ir biežs viesis uz pasaules opernamu skatuvēm, to vidū Théâtre des Champs-Élysées Parīzē, Ženēvas Grand Théâtre, Montekarlo operā, Zalcburgas festivālā, Skotu operā, Luksemburgas Les Théâtres de la Ville, Marseļas operā, Honkongas filharmonijā, Zalcburgas festivālā, Cīrihes operā, Bergenas Nacionālajā operā, Theater an der Wien, Flāmu operā un citviet.

2024./2025. gada sezonā ieplānota Pētera Kalmana debija Londonas Karaliskajā operā, kur viņš interpretēs Bartolo lomu operā "Figaro kāzas", un Metropoles operā, kur viņš atveidos Bartolo lomu operā "Seviļas bārdzinis". Ungārijas Valsts operā viņš dziedās titullomu operā "Falstafs" un Mefistofeli Šarla Guno operā "Fausts". Atveidojot Alberiha lomu, viņš piedalīsies arī Deivida Livermora veidotajā operas "Reinas zelts" jauniestudējumā Montekarlo operā.