Latvijas Nacionālās operas soliste Jūlija Vasiļjeva un pianists Māris Skuja 5. decembrī pulksten 15.00 Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē aicina uz programmu "Garūta. Rahmaņinovs". Koncerta programmā – Lūcijas Garūtas solodziesmas un Sergeja Rahmaņinova romances. 

Bet jau šobrīd ar Jūliju Vasiļjevu tiekamies "Klasikas" studijā.

"Lūciju Garūtu nākamgad pieminēsim simt divdesmitajā jubilejā, un par godu šim notikumam kopā ar Māri Skuju strādājam pie viņas solodziesmu albuma ieraksta," stāsta Jūlija Vasiļjeva. "Koncerta pirmajā daļā skanēs Lūcijas Garūtas solodziesmas – gan populārās "Svētā mīla", "Mēness laiva" un "Tu atkal te!", gan mazāk zināmas. Māris Skuja ir studējis polifoniju pie Lūcijas Garūtas, viņi bijuši sirsnīgās attiecībās. Daļa no komponistes radošā mantojuma saglabājusies rokrakstā, un arī šīs dziesmas esam iekļāvuši gan koncertā, gan albumā. Lūcija Garūta ir mācījusies Francijā, un viņas kompozīcijās jūtama liela franču mūzikas ietekme harmonijās, trauslumā un arī dziļumā. 

Šī programma ir izaicinājums gan dziedātājam, gan pianistam.

Lai programmu dažādotu un piešķirtu tai romantisku akcentu, koncerta otrajā daļā iekļāvām Sergeja Rahmaņinova romances." 

Jūlija Vasiļjeva ir Latvijas Nacionālās operas soliste kopš 2013. gada, viņa dzied vadošās soprāna partijas, kuru vidū ir Violeta Džuzepes Verdi operā "Traviata", Norīna Gaetāno Doniceti operā "Dons Paskvāle", Margarēta Šarla Guno "Faustā", Klorinda Džoakīno Rosīni "Pelnrušķītē", Lelde Imanta Kalniņa "Spēlēju, dancoju" un citas.

Sarunā pieminam arī "Pelnrušķītes" iestudējumu un nesen Latvijas Radio fondiem veiktos ierakstus.

(sarunas fragments)

Ilze Medne: Šis laiks jums ir ļoti piesātināts ar skaistiem notikumiem. Notiek Džoakīno Rosīni "Pelnrušķītes" izrādes un paralēli tam jūs šodien visus klausītājus aicināt uz skaistu notikumu Latvijas Nacionālās operas Beletāžas zālē, kur atkal tiksieties ar brīnišķīgo pianistu Māri Skuju. Pirms gada jums bija koncerts un tagad nākamais – un šoreiz programmā Rahmaņinovs un Garūta. Bet vispirms jums gribu vaicāt, vai esat no cilvēkiem, kuriem patīk paralēli darīt dažādas lietas, jo kamermūzika un loma operā – tas nebūt nav vienkārši.

Jūlija Vasiļjeva: Patiesībā plāni bija drusku savādāki -

"Pelnrušķītes" sērijai vajadzēja notikt oktobra beigās un novembra sākumā, tāpēc tagad būtu bijis laiks koncentrēties tikai uz kamermūzikas koncertu. Divas dažādas lietas kopā tik viegli neiet.

Bet līdz ar to, ka visi esam tādā situācijā, vajag apvienot. Jā, darba ir ļoti daudz, visu laiku vajag pārslēgties, bet tas uztur labā tonusā. Visu laiku jāstrādā ar prātu, arī vokālo formu  katru dienu jāuztur, jāvingrinās un viss jāatkārto. Bet es teikšu, ka jūtos ļoti labi. Neesmu pārgurusi, man priekšā vēl ir skaista izrāde, kas ir jubilejas izrāde Egilam Siliņam – tā būs "Traviata", kur viņš dziedās Žermonu. Priekšā ir ļoti daudz kas, un tā ir ļoti gaiša un laba perspektīva – tas dod spēku, mieru un iespējas to visu paveikt.

Šobrīd arī notiek "Pelnrušķītes" izrādes. Kā jūs jūtaties šajā iestudējumā? Vai tur ir gana daudz prieka arī jums, tajā piedaloties, ne tikai publikai skatoties šo dzirkstošo uzvedumu?

Jā, tagad tā ir tiešām bauda. Iestudējuma procesā bija grūti, jo

neviens no mums nebija pieradis strādāt tādā režīmā, kuru režisors mums bija uzstādījis jau no paša sākuma. Viņš atbrauca ar pilnīgi izrakstītu klavieru izvilkumu, kur bija paskaidrota katra pauze, katrs solis, sakārtota visa horeogrāfija.

Viņam bija tik precīza koncepcija, ka to visu iemācīties kopā ar nošu tekstu, dziedājumu un vēl ar dejām bija gana sarežģīti, bet tas deva ļoti labu struktūru. Tas ir arī tas, kas satur visu izrādi kopā, neskatoties uz to, ka pirmizrāde tika pārcelta trīs reizes. Beigu beigās tagad katrs zina, ko viņš dara. Viss ir ļoti precīzi un tajā visā var tiešām gūt ļoti lielu baudu, tur arī sākas spēle, jo uz visa, ko izveidojis režisors, var likt savas emocijas, kādus žestus un vēl kaut ko. Tādējādi šī izrāde ir tiešām nobriedusi.

Vai Rosīni mūzika ir jūsu balsij ērta?

Es teiktu, ka

tā ir kā eliksīrs un tāda kā profilakse, kura balsij dara ļoti labas lietas – iztīra lieko, palīdz neforsēt, pārbaudīt, kā ir ar katru tesitūras posmu, kas kur notiek. Es teikšu, ka man ir ļoti ērti Rosīni mūziku dziedāt,

neskatoties uz to, ka manai lomai ir diezgan sarežģīti ansambļi – ļoti daudz ilgstoši jādzied augstā tesitūrā, jātur kopā visus solistus un vēl vīru kori. Tādā ziņā man tas ļoti patīk, tur ir ļoti daudz teksta, ātri jārunā, tas prasa spraigu domāšanu, labu formu, nedrīkst ne uz brīdi atslābt. Bet tas ir ļoti labs treniņš tam, kas būs tālāk.

Un kas būs tālāk?

Jā, dalīšos ar skaisto notikumu, kas plānots uz marta sākumu: tas būs Verdi operas "Luīze Millere" koncertuzvedums ar lielisko diriģentu Džordžo Morandi.

Kuru mēs atceramies pēc fantastiskā Verdi Rekviēma šeit, Rīgā, gan arī pēc viņa viesošanās operā.

Jā, tagad ir plānotas trīs "Aīdas" izrādes, kurās dziedāšu Virspriesterienes lomu. Bet "Luīze Millere" ir reti izpildīta opera, jo tā ir sarežģīta balss salikumu ziņā – tur ir ļoti liels a cappella kvartets otrajā cēlienā, kas uzliek sarežģītus uzdevumus arī lieliem un pasaulē zināmiem solistiem. Šeit mēs būsim kopā ar Rinaldu Kandalincevu, būs viessolists – tenors, un tik slavens diriģents, ko mēs visi ļoti gaidām.

(..)

Par sadarbību ar Māri Skuju: nu jau ir otrā programma, kas tapusi jums abiem kopā. Vai ir kādi padomi, kurus jūs no viņa mutes dzirdat kā pirmoreiz?

To ir ļoti daudz. Runājot par šo konkrēto programmu, kas tiks atskaņota 5. decembrī - tā ir pirmā daļa, kurā iekļautas Lūcijas Garūtas dziesmas – tās mēs plānojam arī ierakstīt. Nākamgad būs Lūcijas Garūtas 120. jubileja, un tai ir veltīts albums, kurā būs viņas 22 solodziesmas ar klavierēm. Māris Skuja pats mācījies polifoniju pie Lūcijas Garūtas, tāpēc viņš no pirmavota zina, kāds ir viņas stils, kā vajag izpildīt šīs dziesmas, un tiešām – tas ir tik vērtīgi, ka mēs to kopā varam darīt ar visām niansēm, ko viņš zina. Domāju, tas būs kas vērtīgs ne tikai man, bet arī klausītājiem.

Vai Lūcijas Garūtas mūzika un viņas īpatnā mūzikas valoda jums bija atklājums?

Absolūti! Sākumā, atzīšos, dziesmas likās ļoti grūtas ne tikai vokāli, bet arī tēlu ziņā. Ļoti daudz mēs to pārrunājām ar Māri. Viņš skaidroja tēlus, kuri caur dzeju ienāk mūzikā, skaidroja mūzikas valodu, no kurienes tā nāk, jo Lūcija Garūta mācījusies Francijā un daudz iespaidojusies no franču komponistiem.

Viņas mūzikas valoda ir īpatnēja, kopā ar trauslumu tur ir tādi harmoniskie salikumi, tādas vadtēmas… To visu saklausīt un sataustīt... Tā ir kā jūra, kur peldēt.

Bet tagad, kad jau tūliņ sāksiet darbu pie ieraksta un koncerts ir klāt – vai šīs dziesmas joprojām liekas ļoti sarežģītas, jeb atslēga ir atrasta?

Man šķiet, ka atslēga ir atrasta, un tā slēpjas mierā, kuru vajag panākt, lai dziedātu šīs dziesmas. Mieru balsī. Ne forsēšana, ne tremolēšana, arī lielas skaņas tur nav – tur ir ļoti daudz nianšu un liela līnija.

Un arī brīvība, saskaņa ar pianistu, jo šeit jau ļoti daudz ir sajušanā, vibrācijā, te varbūt ir gana daudz arī rubato un brīvas jušanas mirkļu.

Absolūti! Māris ir ļoti prasīgs koncertmeistars, viņam pašam ir daudz ko darīt šajā repertuārā, tāpēc mēs saskaņojam burtiski katru pauzi, katru frāzi, bet mums ir ļoti viegli muzicēt kopā. Un arī tā ir atslēga, kāpēc mums top kopīgās programmas.

Jo mēs abi divi uzskatām, ka mums ir kopīga uztakts...

Vai tā ir kāda iekšēja sajūta? Kā mēs to varētu klausītājiem paskaidrot?

Redziet, mūziķiem ir tāda lieta, ka mēs nevaram uzreiz paņemt skaņu – mums ir nepieciešama tā dēvētā sagatavošanās fāze, tāpat kā diriģentam. Ir vajadzīga kopīga elpa. 

Kāds teiks – jā, dziedātājs elpo, bet pianists taču neelpo...

Arī pianistam ir ļoti daudz krāsu un spēju, kā mainīt skanējumu klavierēm. Šķiet, kas tur var mainīties – ir baltie un melnie taustiņi, liec tikai pirkstus virsū un būs. Bet nē, ir tiešām ļoti svarīgi, kā cilvēks to dara, kā viņš vada labo roku, kā viņš spēlē vienu vai citu akordu, kur izceļas augšējā balss vai zemā.

Vai palīdz arī tas, ka Mārim Skujam ir milzīga pieredze darbā tieši ar dziedātājiem? Šīs iemaņas noteikti ir sevišķa kvalitāte. Ne katrs pianists spēj strādāt kopā ar dziedātāju. Kas ir tas, kas jāprot ideālam dziedoņu pavadītājam?

Domāju, ka galvenā īpašība ir laba dzirde. Vokālā dzirde. Svarīgi ir ne tikai dzirdēt, vai intonācija kaut kur slīd, vai ir kopā ritmiski. Bet to, kā vokālists veido skaņu un tas ir tas, kas arī piemīt Mārim – ļoti laba vokālā dzirde.