"Ir laiks iet tālāk!" Baleta prīma Baiba Kokina atvadās no lielās skatuves

Latvijas Nacionālā baleta vadošā soliste BAIBA KOKINA mūsu opernamā svētdienas vakarā izrādē "Pie zilās Donavas" dejos Franciskas lomu, ar to no lielās skatuves atvadoties.

Par baleta mākslinieka īso, bet skaisto skatuves mūžu, atteikšanās mākslu, izaicinājumiem un jauniem ceļiem ar Baibu Kokinu runājam svētdienas Rīta intervijā.

Liene Jakovļeva: Kad 5. februāra izrādes afišā ar sarkaniem burtiem izlasīju, ka tā būs Baibas Kokinas benefice, sāku meklēt, vai tev nav kāda jubileja. Jubilejas nav, un soli pa solim uzzināju, ka šīs ir skaistas, bet tomēr atvadas no lielās skatuves. Kāda tev šobrīd ir sajūta – skumju apvīta vai tomēr esi apņēmības pilna – aizvien jauna, aizvien skaista – iet tālāk, bet kaut kādu punktu savā ceļā pielikt?

Baiba Kokina: Skaidrs, ka jauna un skaista – tas pats par sevi! (smejas) Un arī apņēmības pilna! Visu iepriekšējo mēnesi biju burtiski apsēsta ar to, lai sevi pilnveidotu un parādītu sevi no vislabākās puses savā izrādē. Negribas gluži teikt – pēdējā, jo dzīve rādīs, kā ies.

Bet uz operas skatuves – jā, tā būs mana noslēdzošā izrāde kā vadošajai solistei. Kādēļ? Varbūt tādēļ, ka man jau ir aptuveni skaidrs, ka ir laiks iet tālāk – man ir citi apvāršņi. Un, tā kā jau sen mācos arī daudz ko citu, tad mani interesē tālāk iešana, pilnveidošanās un attīstīšanās.

Lai cik skumji tas arī nebūtu, reizēm gluži vienkārši vienas durvis ir jāaizver ciet, lai kaut kur citur atvērtos nākamās.

Vai šis lēmums, ilgi apsvērts un pārdomāts, ir no tevis pašas nācis, vai tomēr bijuši kādi mājieni no augšas?

Pārdomāts tas ticis krietnu laiciņu. Jau pandēmijas laikā māksliniekiem bija tāda nojausma, kas nu būs, ko nu darīs. Jo mēs visi bijām atstumti, izstumti. Baleta māksliniekam svarīgi ir dejot, un varbūt nav tik svarīgi, kur. Es pati secināju, ka gūstu baudu arī dejojot pavisam kaut kur citur. Galvenais – dejot! Kāzās vai kādā citā ballītē man patīk izdejoties visu nakti. Labi, tas humoram... (smejas)

Bet es dejoju un dejošu, nebūs tā, ka svētdienas vakarā nodejošu un nākamajā rītā viss – jūs mani vairs kā dejotāju neredzēsiet! Nē, tā tas nebūs. Gan jau, ka es vēl šo to padejošu un sirdī jau nu dejošu visu laiku.

Viena tava šķautne ir klasiskais balets, un ar Franciskas lomu tu arī skaisti to punktu pieliksi. Bet otra tava stiprā puse ir arī laikmetīgā deja: šobrīd varam tevi sveikt ar nomināciju Dejas balvai, kurai izvirzīta tu esi tieši par laikmetīgajām izpausmēm tavā dejā.

Jā, tā nu sanāca, ka Milana Komarova mani uzrunāja tieši pandēmijas laikā, kad drīkstējām burtiski uz stundu atnākt uz teātri, lai trenētos ne tikai "zoom" platformā, bet arī teātrī.

Man vienmēr ir simpatizējusi laikmetīgā deja. Man šķiet, ka tieši tajā baleta ķermenis izskatās ļoti estētiski.

Milanas horeogrāfija ir ļoti interesanta, plastiska, izaicinoša, kas arī man simpatizēja, jo man visu mūžu patikuši izaicinājumi – jo grūtāk, jo labāk! Jo pēc tam gandarījums ir lielāks. Milana burtiski mani izvilka ja ne gluži no depresijas, tad no kovida: man gribējās dejot, kustēties, un nu tas man tika dots. 

Tā bija izrāde "Lauskas", kas tapa sadarbībā ar Georgiju Osokinu.

Tas bija brīnišķīgi. Tiešām brīnišķīgi! Projekts tapa ļoti ilgi un mans mērķis galīgi nebija tikt nominētai, par to pat neaizdomājos. Pie šī projekta ar Milanu strādājām pusotru gadu; vairākkārt to filmējām, jo skatītājiem to izrādīt netika ļauts. Tomēr divreiz atrādījām to publikai: tā tiešām bija laime, pavisam cita pieredze, turklāt ar tik izcilu mūziķi. Tas varbūt ir vēl viens mans sapnītis, ko gribētos īstenot – šādā struktūrā ar mūziķiem padejot. Bet nu – dzīve rādīs.

Nekas no tā, ko savulaik esmu plānojusi, īsti nav sanācis, un esmu sapratusi, ka dzīvei ir jāļaujas – tā sniedz tieši to, ko tev vajag. 

Droši vien varētu būt vairākas lomas, ar kurām tu gribētu atvadīties no lielās skatuves. Vai "Pie zilās Donavas" bija tava izvēle vai teātra piedāvājums, ka tieši Franciska būs tā, kuru tu izdejosi ar apziņu, ka šeit kaut kas tavā dzīvē noslēdzas?

Franciskas loma ir patiešām skaista, bet ne vienīgā, kura man ir ļoti patikusi. Visas, kuras esmu dejojusi, man tiešām patīk! Bet nu – tā ir sanācis, ka šobrīd šī ir viena no izrādēm, kurā vēl dejoju, un muļķīgi būtu ņemt pirms vairākiem gadiem dejoto "Riekstkodi", "Korsāru" vai "Kopēliju". "Pie zilās Donavas" pēdējā laikā dejota krietni daudz.

Ar ko tu kopā būsi uz skatuves šajā izrādē?

Man jau patīk visi mani partneri, bet dejošu ar Raimondu [Martinovu]. Kopš pirmizrādes sadejojāmies, un tā arī palika – mēs labi jūtamies partnerībā. Man liekas, ka Franciskas loma ir gan baudāma, gan arī ļoti eleganta. Ja balerīnai jāiet projām, tas ir ļoti liels gods... Jo arī Franciska ir balerīna, par kuru visi jūsmo, un man šķiet, ka vakars būs emocijām bagāts... Lai nu viss izdodas!

Saruna pilnā apjomā lasāma sabiedrisko mediju portālā lsm.lv.