"Latviešu tautas gaišais ģēnijs", "Īsts pučīnists", "Tautas iemīļotākais dziedonis", "Patiess mākslinieks un brīnišķīgs dziedātājs" – šie ir tikai daži no apzīmējumiem, kādus savā īsajā mūžā izpelnījies Jānis Zābers. Izcilais latviešu dziedātājs bija spožs itāļu, krievu un latviešu operu varoņu atveidotājs, kā arī kamerdziedonis.

Svētdien, 11. augustā, plkst. 14.00 Madonas novada Meirānos, estrādē pie memoriālā muzeja "Vecais Ceplis" notiks latviešu tautas "gaišā ģēnija", izcilā operdziedoņa Jāņa Zābera piemiņai veltīti, jau par tradīciju kļuvušie Mūzikas svētki. Koncertā šajā gadā skanēs populāras operu un operešu melodijas no leģendārā tenora repertuāra, ko izpildīs Trīs Latvijas tenori – Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs, kā arī operdziedātāji Andris Ludvigs, Inga Šļubovska-Kancēviča, Dainis Skutelis, pianists Māris Žagars, ģitārists Mārcis Auziņš un citi mākslinieki. 

Par koncertu plašāk stāsta viens no trim tenoriem – Nauris Puntulis.

Ilze Medne: Četri gadi aizvadīti kultūras ministra nozīmīgajā amatā. Vai varētu būt, ka šī pēc ilgāka laika ir īsta vasara ar brīvu laiku, mūziku, sauli, Usmas ezeru un visiem citiem vasaras labumiem?

Nauris Puntulis: Jā, jā, protams! Bez Usmas ezera mana vasara nav iedomājama. Droši vien nedaudz liekuļotu, ja teiktu, ka četru gadu laikā, kad biju ministrs, nav bijis nevienas brīvas dienas, ko pavadīt vasarā pie Usmas ezera, bet tā ka pilnīgi brīvs… Bija telefona zvani un situācijas, kurās jāreaģē momentā – tā īsti atbrīvoties nevarēju.

Šī beidzot man ir brīva vasara, un arī kā Saeimas deputātam atvaļinājums pienākas likumīgi. Un vēl labāka ziņa ir tā, ka apbrīnojamā kārtā man pēkšņi šovasar ir ļoti daudz radošā darba, kas manu vasaru padara vēl krāšņāku.

Un kāda ir šī atgriešanās pilnasinīgā mūziķa dzīvē?

Ir daudz muzikālu projektu, kuros šobrīd atkal piedalos: ir gan mans soloprojekts, gan esmu atgriezies grupas "Pērkons" pamatsastāvā: pēc Jura [Kulakova] aiziešanas mans pienākums ir darīt visu, lai "Pērkonu" darītu spēcīgāku. Un daru to ar neviltotu un patiesu prieku. Ir manas soloprogrammas, daudz citu projektu, kurā esmu iesaistīts joprojām, dažkārt uzdziedu ar saviem kolēģiem – Trīs tenoriem, tā kā vasara ir ļoti piepildīta.

11. augusts Madonas pusē ritēs Jāņa Zābera zīmē. Viņš ir dziedonis, kurš ir unikāla parādība gan kā mākslinieks, gan kā dziedātājs, gan kā personība, kura pēdas ļoti pamanāmi stiepjas līdz šodienai – Madonā ļaudis ļoti uzcītīgi kopj viņa piemiņu: gan viņa mājvietā, gan katru vasaru svinot Jāņa Zābera svētkus.

Kopš šī tradīcija ir atjaunojusies, būšu klātesošs arī šogad. Protams, nedaudz

žēl, ka šīs tradīcijas atjaunošanas iniciators ir privāts producents – Jānis Kļaviņš, protams, lai arī sadarbībā ar Madonas novada domi, taču, manuprāt, no Jāņa Zābera vārds būtu pelnījis atbalstu valstiskā mērogā.

Tas, ar ko Kļaviņa kungs vērsies Kultūrkapitāla fondā un vai kur citur, īsti nav guvis atbalstu, bet viss vēl priekšā. Domāju, ka tiešām – ja nu mums ir viens mākslinieks, kurš ir leģenda – un nebaidos šī vārda, tad tas ir Jānis Zābers.

Laikam bijāt vēl puikas gados, kad viņš dziedāja?

Jā gan, biju vēl puikas gados, un tiešā viņa klātbūtnē nav nācies būt. Bet mani vecākie operas kolēģi bezgala daudz stāstu stāstījuši – Jāņa Zābera vārds ļoti bieži skandināts operas kolēģu vidū ir joprojām.

Un kāds jums uzbūries viņa tēls? Kāds, jūsuprāt, sešdesmitajos gados bija šis neparastais talants, kuram ļāva mazdrusciņ paelpot pasaules gaisu?

Te nu atkal kārtējo reizi pierādās, ka māksla un politika nav nemaz tik tālu stāvošas… Tās ir cieši blakus esošas.

Un man tik ļoti žēl, ka politiskā situācija Jānim Zāberam neļāva kļūt par to, par ko viņš tik ļoti bija pelnījis kļūt pasaules kontekstā. Aizliegumam piedalīties "Bohēmas" izrādē operteātrī "La Scala" bija tikai un vienīgi politiski motīvi.

Kas ir īpašais, ko sadzirdat viņa balsī? Tā krāsa, kas nav nevienam citam?

Vienā vārdā izsakoties – tas ir etalons. Ja vaicāsit jebkuram latviešu tenoram, viņš jums atbildēs, ka Zābera dziedājums ir etalons. Taču atbildei, manuprāt, ir divas sadaļas. Pirmkārt, vokālais skanējums, varēšana, emocionalitāte un degsme, kas atspoguļojas viņa dziedājumā. Bet ir arī otra puse, ko varbūt mentāli sajūtam tikai mēs, latvieši. Un šī ir tā unikālā kombinācija – ka vienlaikus tā ir pasaules mūzika, ko Jānis Zābers dzied – operārijas, neapoliešu dziesmas vai ko citu, un tajā pašā laikā mēs viņa balsī sajūtam kaut ko tik ļoti, ļoti mentāli tuvu...

Tas ir fascinējoši. Būtu grūti šodien iedomāties situāciju, ka, kādu mākslinieku izvadot, Rīgā tiktu slēgta satiksme un pavadītāju pulkā būtu 40 000 cilvēku...

Lai arī Jānis Zābers mazliet pievērsās populārajai mūzikai – Elgai Igenbergai un citiem komponistiem, pamatā viņš tautā bija iemīļots kā operdziedātājs, akadēmiskās mūzikas pārstāvis – jā, var teikt, ka tie bija citi laiki un attieksme pret māksliniekiem un arī teātra aktieriem bija pilnīgi savādāka nekā tagad, bet vienalga – nespēju iedomāties līdzīgu situāciju...

Sarunas gaitā – atskats uz ikgadējo koncertu "Usmas ezera saulrieta sonāte", kā arī mazliet par to, kas rada bažas un prieku kultūrdzīvē.

Vairāk un plašāk – ierakstā.