Svētdienas Rīta intervijā tiekamies ar mākslas zinātnieci, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja vadītāja Natāliju Jevsejevu, kuras grāmata par gleznotāju Aleksandru Beļcovu, kas nupat iznākusi izdevniecībā "Neputns", solās būt aizraujoša lasāmviela ne vien mākslas profesionāļiem, bet ikvienam.

Runājam par mākslinieces vietu Latvijas glezniecībā, par viņas kāri izaicināt likteni, par attiecībām ar dzīvesbiedru Romanu Sutu, par aizraušanos ar azartspēlēm, gleznošanu, mākslinieces personību un ģimenes leģendām…

***

Līdz 12. janvārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē skatāma izstāde "Aleksandra Beļcova. Glezniecība, grafika, darbnīcas "Baltars" porcelāns". Tās kuratore ir tieši Natālija, un tas nebūt nav viss, kas šobrīd notiek ar Aleksandras Beļcovas vārdu, jo izdevniecībā "Neputns" laista klajā apmēram 500 lappušu bieza smaga, gleznu un foto reprodukcijām bagāta grāmata "Aleksandra Beļcova".

Kāpēc tieši šobrīd tik liela uzmanība Aleksandras Beļcovas personībai?

"Viņa to ir pelnījusi un gaidījusi pietiekoši ilgi," uzsver mākslas zinātniece Natālija Jevsejeva.

"Doma par izstādi jau radās pirms vairākiem gadiem, un šis projekts, kas iet roku rokā ar grāmatas izdošanu, prasīja divus gadus - teksts, kas izmantots grāmatai, ir mana doktora disertācija, ko aizstāvēju 2013. gadā. Protams, kopš 2013. gada nākuši klāt jauni materiāli un atklājumi, ko veicu, strādājot muzejā, apstrādājot mākslinieces arhīvu, un faktiski bez Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja nedz izstāde, nedz grāmata nebūtu iespējama," stāsta grāmatas autore. "Kolekcija, kas ir muzejā - ne tikai mākslas darbi, bet arī dokumentālais materiāls - parāda starpkaru laiku un arī 20. gadsimtu griezumā, kur iesaistīti ne tikai Beļcova un Suta paši, bet arī Rīgas grupas mākslinieki, viss viņu draugu loks. Beļcovas dzīve ilustrē visu gadsimtu."

Natālija atzīmē - Beļcovu faktiski nevar saukt par emigrācijas mākslinieci. "Viņa no dzimtās Krievijas uz Rīgu atbrauca 1919. gadā, bet viņa nodzīvoja šeit lielāko mūža daļu - ne tikai tādēļ mēs viņu pieskaitām Latvijas mākslas klasiķiem. Viņa bija arī Rīgas mākslinieku grupas biedri, viņa piedalījās viņu kopīgajos projektos, izstādēs, un viņu nevar atdalīt no mūsu klasiskā modernisma vēstures, viņa ir daļa no tās."

Interesanti, ka māksliniece, kura nodzīvoja garu mūžu līdz pat 89 gadu vecumam, kopš jaunības dzīvojusi nāves gaidās.

Likteņa izaicināšana bija galvenais faktors, kas noteica mākslinieces profesijas izvēli. "Jā, to viņa pati piemin savā autobiogrāfijā," atzīmē grāmatas autore. "Mamma viņai saslima ar plaušu tuberkulozi un aizgāja, kad Beļcovai bija kādi 13 gadi. Tikpat ātri - burtiski dažu mēnešu laikā - sadega arī viena no māsām, arī no tās pašas slimības, un tad, kad Aleksandra atbrauca uz Rīgu, no tās pašas plaušu tuberkulozes nomira Jēkabs Kazāks un aktieris Kārlis Hamsters, ar kuru viņa bija draudzīgās attiecībās. Arī tad, kad viņa bija spiesta ārstēties klīnikā, slimība vienu pēc otra ātri paņēma viņas paziņas, tāpēc viņai nebija iemesla cerēt, ka nodzīvs tik garu mūžu..."

Vairāk un plašāk - ierakstā!