"Lielākais gandarījums, kad izdevies kaut ko labi uzrakstīt", teic muzikoloģe, mūzikas vēsturniece un mūzikas žurnāliste Ligita Ašme, kura 26. martā svinēs apaļu jubileju.

Kaut arī pirms dažiem mēnešiem devusies pelnītā atpūtā, visu mūžu darbojusies profesijā - pētot un atklājot, rakstot un stāstot, veidojot latviešu mūzikas koncertus un ekspozīcijas. Darbavietas gan bijušas vairākas, bet sarunā īpaši akcentējam divas, kas atstājušas paliekošas pēdas - Latvijas Komponistu savienība un Rakstniecības un mūzikas muzejs.

Sarunā pieskaramies arī mūzikas un dzejas simbiozei, runājam par mūziķiem, kuri atradušies dažādās robežpusēs; par pārmaiņu laikiem un latviešu mūzikas īpatsvaru uz koncertskatuvēm un medijos; par muzikologa profesijas perspektīvu. Ligita Ašme atceras arī skolas laiku Liepājā, kādēļ Valdis Vikmanis vēlējies, lai viņa mācās čellu, runā par saviem vaļaspriekiem un patikšanu uz vizuālo mākslu.

 Vai pati sev esat noformulējusi, kas ir spējis Jūs aizraut šajā profesijā?

Taisnību sakot, grūti tā īsi pateikt, jo daudz ko nosaka personības veidols, intereses un apstākļi - kādi ir apstākļi, kuros ir iespēja strādāt. Protams, ja man viss jāpārskata, varu atzīties, ka tik tiešām vislielākais gandarījums dzīvē man ir bijis tad, ja ir izdevies kaut ko labi uzrakstīt. Interesanti, ka nemaz nav tā, ka tas būtu atkarīgs no ieguldītā darba.

Svarīgi, lai esi labā rakstīšanas formā, lai tēma tev patīk, lai ir apstākļi, kas ļauj rakstīt netraucēti.

Viens piemērs: kaut kad 2000. gados man bija jāuzraksta salīdzinoša neliela atsauksme par Tijas Auziņas rīkoto festivālu "Bildes". To uzrakstīju ātri un viegli, bet ļoti labi izdevās. Protams, apjomīgāki darbi prasa lielāku ieguldījumu. Tas vairāk atkarīgs no tā, kāds ir kopējais zināšanu un erudīcijas fundaments un laiks iegudīties. Tajā ziņā pētījums par dziesmām ar Eduarda Veidenbauma vārdiem ir tāds, kas zināmā mērā var dot gandarījumu, jo daudz ko pati biju spiesta meklēt, atrast un pētīt, un arī secināju, ka jautājums par teksta un mūzikas attiecībām latviešu mūzikā ir ļoti maz pētīts. Gundega Šmite mums ir tāda zvaigzne, viņai ir disertācija par šo tēmu, bet viņa to skata vēsturiskā un avangarda mūzikas griezumā. Bet, ja runā par vokālo mūziku, tad tur ir dziesmas, ir kormūzika. Jau 70. gados žurnālā "Latvju Mūzika" atradu nožēlas pilnu izteikumu: “Materiālu jau ir pietiekami daudz, dziesmu ir daudz, bet kādas ir attiecības starp mūziku un tekstu, tas diemžēl mums vēl nav apskatīts. Gaidīsim!” Tādā ziņā pētījumi, kas man bija, strādājot Rakstniecības un mūzikas muzejā, deva gandarījumu. Tādā veidā tiek aizpildīts neizzināts jautājums latviešu mūzikā. Protams, tādu vēl ir ļoti daudz."