27. jūlijā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā risinājās skaists notikums – monogrāfijas "Dziesmu svētkiem – 150. Vēsture. Versijas" atvēršana, ko par godu Dziesmu un deju svētku lieljubilejai klajā laidis Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts.

"Klasikā" tiekamies ar tās sastādītāju – muzikoloģi Ilzi Šarkovsku-Liepiņu.

Ilze Medne: Pasākumā izskanēja frāze, kuru mēs daudzkārt paši esam izrunājuši, lasījuši, dzirdējuši: "Vai ir dzīve pēc Dziesmu svētkiem"? Man to gribētos pārfrāzēt: Ilze, vai ir dzīve pēc grāmatas "Dziesmu svētkiem – 150"? Jo darbs ir monumentāls.

Ilze Šarkovska-Liepiņa: Dzīve patiešām IR, lai arī apgriezieni samazinājušies un viss kļuvis tā kā drusciņ rāmāks, bet gaisā jau virmo jaunas idejas un pēc kāda brītiņa tām noteikti varēs ķerties klāt, jo

sastādot Dziesmu svētku grāmatu, aiz kulisēm palika ļoti daudz neizmantotu vērtīgu materiālu, kas īsti negāja kopā ar grāmatas koncepciju, bet paši par sevi ir ļoti vērtīgi.

Bet atgriežoties pie sākotnējās idejas: vai tas, ko viss autoru kolektīvs sākotnēji bija iecerējis, un tas, kāds ir rezultāts, ir divas dažādas lietas, vai tomēr viens un tas pats?

Nē, nē, galīgi nav viens un tas pats! Lai arī nevarētu teikt, ka tās būtu radikāli dažādas lietas, procesa gaitā daudz kas mainījās – pieeja un mazliet arī satura aprises.

Jau sākotnēji bijām izdomājuši, ka grāmatas pamatā būs dziesma – respektīvi, mūzika, jo Dziesmu svētkus jau var aplūkot no ļoti dažādiem skatpunktiem – gan no socioloģijas skatpunkta, kā tas noticis pēdējā laikā pētījumos, gan no vēstures pētniecības skatpunkta, gan daudziem citiem. Bet mūsu redzeslokā tomēr bija un palika dziesma, respektīvi, mūzika, kas ir Dziesmu svētku saturiskais kodols.

Lai atklātu šo kodolu, [autoriem] lūdzu vēsturiskā griezumā palūkoties uz dažādiem periodiem. Ne uz visiem periodiem esam palūkojušies līdzvērtīgi vai vienādi, jo arī autoru loks ir daudzveidīgs: lai gan visi neesam ne muzikologi, ne atskaņotājmākslinieki, katram no mums ir kādas īpašas intereses mūzikas laukā, un tās, protams, izpaudās arī grāmatas rakstīšanā.

Cik sena ir grāmatas tapšanas ideja?

Tie būs trīsarpus gadi. Un tādam kārtīgam pētījumam tas nav nekas! Jo tāds fenomens kā Dziesmu svētki būtu jāpēta regulāri. Manuprāt, vajadzētu būt virknei fundamentālu pētījumu arī no mūzikas skatpunkta, kādu nu jau kādu laiku nav bijis. Pēdējie fundamentālie pētījumi – tieši muzikoloģiskie pētījumi – attiecas uz pagājušo gadsimtu un Valentīna Bērzkalna devumu, bet jaunākie laiki nav aplūkoti. Jāteic, mēs arī pašu pēdējo, jaunāko Dziesmu svētku periodu, esam iezīmējuši tikai fragmentāri, bet ir vajadzīga arī laika distance, lai pilnvērtīgi aplūkotu un izpētītu attiecīgo laika periodu. Savukārt diezgan plaši apskatīts Padomju Latvijas Dziesmu svētku laiks – jāatzīst, tas ir ārkārtīgi pretrunīgs laikposms svētku vēsturē. Bet – kā nu mēs mācējām, tā nu tas ir atspoguļots. 

Kas bija vispirms: uzstādījums, tēmu loks un tikai tad sākās autoru meklējumi, vai arī tika iets citāds ceļš?

Jā, lielā mērā atspēriena punkts bija tematisks – gan ne precīzi tēmu formulējumi. Lai gan dažos gadījumos tēma bija skaidra uzreiz, daudz ko noteica arī pašu autoru izvēle un vēlmes.

Grāmata tapusi pēc Latvijas Nacionālā kultūras centra ierosmes un iniciatīvas, un mēs kā autoru grupa esam tam lielu pateicību parādā par to, ka mēs esam varējuši būt savās izvēlēs un pētnieciskajās interesēs diezgan brīvi: mums tika dota diezgan liela vaļa realizēt tādas lietas, kādas pašiem šķitušas būtiskas un interesantas.

Lielu daļu smadzeņu darba iznesa arī Latvijas Nacionālā kultūras centra redkolēģija, kura idejas ģenerēja kopā ar autoriem. Bet vēl, protams, jāpateicas arī Valsts Kultūrkapitāla fondam, ar kura finansiālo atbalstu grāmata ir izdota, kā arī uzņēmumam "Arctic Paper".

Vai ieskicēsi autorus un viņu pētījumu tēmu lokus?

Ar lielāko prieku! Sākšu ar savu vecāko kolēģi, brīnišķīgo Arnoldu Klotiņu, kurš grāmatai uzrakstījis nodaļu par latviešu tautas dziesmu Dziesmu svētkos. Savukārt mūsu iemīļotais diriģents Jānis Erenštreits mēģinājis ieskatīties Dziesmu svētku un vispār kormūzikas atskaņotājtradīcijas rakursā – proti, kā konkrētajā laikmetā diriģenti lūkojušies uz kori, kāds bijis iespējamais kora skanējums, kādas bijušas diriģentu prasības un uzstādījumi. Savukārt Ilze Dūmiņa-Kroja rakstījusi par manis jau pieminēto Padomju laiku, Ieva Ezeriete, kuru pazīstam kā Latvijas Radio kora brīnišķīgo lakstīgalu, rakstījusi par to, kā dažādi politiskie režīmi ietekmējuši repertuāra izvēli – mūziku, mūzikas matēriju. Savukārt Armands Znotiņš un es pati kopā esam rakstījuši par simfonisko un vokāli simfonisko mūziku Dziesmu svētkos, skarot arī pūtēju orķestru kustību  – tātad par orķestra mūziku un vokāli instrumentālu mūziku Dziesmu svētkos, ieskicējot pamata norises, aprises, procesus.

Orests Silabriedis ķērās klāt trimdas Dziesmu svētkiem, kas arī ir visai komplicēta tēma, jo Dziesmu svētki un Dziesmu dienas trimdā tikušas organizētas ārkārtīgi bieži, un robežas starp Dziesmu dienām un Dziesmu svētkiem novelkamas visai grūti, jo Austrālijā, piemēram, bija Kultūras dienas, nevis Dziesmu svētki. Bet Orests ar šo tēmu lieliski ticis galā, un rezultāts ir labi strukturēta un pārskatāma Dziesmu svētku aina trimdas apstākļos.

Savukārt es pati šo grāmatu iesāku ar Dziesmu svētku priekšvēstures aplūkojumu, un man bija divas galvenās domas, kuras gribēju atklāt un kuras man pašai šķita ļoti svarīgas un kas faktiski izriet no Latvijas mūzikas vēstures ritējuma un procesiem – proti, ka Dziesmu svētki un Dziesmu svētku mūzika un koru kultūra ir ļoti cieši saistīta ar profesionālo mūziku un tās dažādajiem uzstādījumiem, sākot jau ar to, kā tiek dziedāts – ar dažādiem vokalizācijas paņēmieniem, kas vairs neattiecas uz tradicionālo mūziku, bet attīstīti tieši Rietumeiropas mūzikas tradīcijas garā. Tā ir līnija, kas šodien novedusi līdz pat interesantajam skaņas fenomenam – Ziemeļu skaņai, kas tik raksturīga ne tikai Latvijas koriem, bet arī igauņu un Baltijas jūras reģiona muzikālajām vienībām. Un otra lieta, kas man šķita ļoti svarīga un

ko mēs esam tā kā aizmirsuši, dziedot dziesmu "Saule. Pērkons. Daugava" un tautasdziesmas – proti, to, ka Dziesmu svētku un arī koru kustība ir nesaraujami saistīta ar kristīgo baznīcu, un faktiski viena no Dziesmu svētku identitātēm ir piederība kristīgajai civilizācijai.

Ne velti svētkos ir arī garīgās mūzikas koncerti un garīgie sacerējumi vienmēr bijuši Dziesmu svētku repertuārā, izņemot, protams, sovjetisko periodu, kad tas vienkārši nebija iespējams. Šīs divas lietas caurvij manu pētījumu.

Kad tu nosauc visas tēmas, šķiet, katra no tām būtu pelnījusi atsevišķu grāmatu... 

Pilnīgi piekrītu! Jo pirmskara Latvijā – jau Otrā pasaules kara laikā – tika nolemts radītvairāksējumu pētījumu par Dziesmu svētkiem: tapa jau manuskripti, tika vākts ilustratīvais materiāls, taču šie materiāli šobrīd diemžēl nav pieejami. Bet ir pagājis laiks, bijis Padomju periods un periods pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, tāpat no jauna jāpārvērtē starpkaru periods. Līdz ar to darba būtu ārkārtīgi daudz un arī problēmu loks ir milzīgs un neizsakāmi interesants. 

Vairāk – audioierakstā.

Par grāmatu 

Kolektīvā monogrāfija "Dziesmu svētkiem – 150. Vēsture. Versijas" sper soli tālāk dziesmu svētku tradīcijas pētniecībā. Lūkojoties uz svētkiem no vairākiem skatpunktiem, grāmatas autori uzmanības centrā likuši DZIESMU, tātad – repertuāru un svētku muzikālo sadaļu, mūzikas vēsturiskās norises un kolīzijas, bet notikumi mūzikā skatīti kultūras un ideju kontekstā.

Grāmatas struktūras mugurkaulu veido dziesmu svētku vispārpieņemtā periodizācija (priekšvēsture, 1873–1918; 1918–1940; 1945–1990; no 1990. gada līdz mūsdienām). Uz šīs laika skalas tad liktas atziņas par dažādajiem dziesmu svētku tapšanas un rašanās avotiem (Ilze Šarkovska-Liepiņa), iezīmēta dziesmu svētku etniskā ass, kas tautasdziesmas veidolā satur kopā svētku repertuāra pamatus (Arnolds Klotiņš).

Izsekots kordiriģēšanas tendencēm, vokālāsskaņveides metodoloģijas attīstībai līdz pat tā dēvētās ziemeļu skaņas fenomenam (Jānis Erenštreits) un ieskicētas mūzikas un varas attiecības, mēģinot apzināt, kā dažādi politiskie režīmi ietekmējuši mūzikas izvēli, stilistiku, žanriskumu (Ieva Ezeriete, Ilze Dūmiņa-Kroja). Notikusi došanās klaidā, lai uzzinātu par dziesmu svētkiem svešumā (Orests Silabriedis), kā arī iedziļināšanās simfoniskās, vokālsimfoniskās un pūtējmūzikas plašumos (Armands Znotiņš un Ilze Šarkovska-Liepiņa). Pētījumu autori ir muzikologi, profesionāli atskaņotājmākslinieki, mūzikas žurnālisti, tāpēc

grāmatas stilistika nebūt nav viengabalaina – katram no autoriem ir redzējums no sava profesionālā skatpunkta, savs literārais stils un sava attieksme. Sava versija. Grāmata veltīta gan Latvijas kultūras profesionāļiem, gan koru kustības dalībniekiem un vienkārši interesentiem, lai tās lappusēs apzinātu dziesmu svētku muzikālās vēstures līkločus.

Izdevuma māksliniecisko ietērpu veidojusi "Aģentūra Raugs", vizuālās koncepcijas pamatā liekot tādus jēdzienus kā pieredze, tradīcija, asinsrite, spēks un iedvesma – tik dziļa kā jūra, tik sena kā ozola stumbra gadskārtas un pieredzes līnijas, tik personīga kā pirkstu nospiedumi.

Grāmatas dizains veidots, iedvesmojoties no šo līniju neatkārtojamā raksta, paturot prātā, ka katra grāmatas nodaļa ir tikai viena autora redzējums, tikai kadrējums no vēstures. Grāmatas vizuālie kodi citē dziesmu svētku vizuālās komunikācijas valodu gadu gaitā, bet formāts izvēlēts, lai raisītu pamatīgumu sajūtu līmenī.

Grāmata tapusi pēc Latvijas Nacionālās kultūras centra iniciatīvas un pasūtījuma. Izdevējs: Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts sadarbībā ar Latvijas Nacionālo kultūras centru un Rakstniecības un mūzikas muzeju. Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds un uzņēmums "Arctic Paper".