Valsts svētku nedēļā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfisti Ievu Šablovsku un viņas dzīvesbiedru, saksofonistu, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas direktoru, JVLMA docētāju un Rīgas Saksofonu kvarteta dalībnieku Ainaru Šablovski runājam par motivāciju doties Zemessardzē, par to, kas līdzīgs Zemessardzes mācībām un mūziķu ikdienai, par to, ko sniedz Zemessardze un ko no šīm mācībām var pielietot jau šodien.

Inga Žilinska: Vai brīdis, kad kļuvāt par zemessargiem un izgājāt apmācību, ir kādā veidā mainījis jūsu attieksmi un sajūtu par Latviju kā valsti un mūsu valsts dibināšanas dienu?

Ieva Šablovska: Attieksmi pret Valsts svētkiem tas laikam nav mainījis, bet tas noteikti man ir devis drošības sajūtu, drosmes sajūtu un arī sapratni par to, ka mēs esam tik stipri, cik esam. Tas tiešām ir katram individuāli, bet – cik mēs būsim stipri, tik stipra būs arī valsts.

Ainars Šablovskis: Droši vien attieksme nav mainījusies, bet

iekšēji mūsos ir kaut kas mainījies, jo brīdī, kad pieņēmām šo lēmumu… Tas bija laiks, kurā diezgan daudzi pieņēma šo lēmumu, un mums gadījās tieši tāpat: skatījos ziņu sižetus un sapratu, ka mans pacifisms sāk svārstīties. Sapratu arī, ka mums jābūt stipriem un nevaram gaidīt brīnumus.

Esam ļoti daudz ko ieguvuši šajās mācībās un joprojām turpinām aktīvi tajās piedalīties: esam ieguvēji un uzskatām, ka tā būtu jārīkojas visiem.

Vai šis pagrieziena punkts bija Krievijas iebrukums Ukrainā?

Ainars: Precīzi! Raudzījos ziņu sižetus.

Tobrīd risinājās notikumi Bučā. Un tāda ainiņa: sēžu siltā sofā, pie vienas kājas kuras kamīns, pie otras – lielais televizors ar ziņu virsrakstiem. Silta, jauka istabiņa, bet saprotu, ka tieši tāpat daudzi sēž Ukrainā, tikai pāri lauciņam pie viņiem brien zaļi zābaki…

Sapratu, ka nebūtu gatavs noraudzīties uz šiem zābakiem un gaidīt, kas nu tagad notiks: sapratu, ka gribu kaut ko iemācīties un gribu būt gatavāks šādiem pavērsieniem.

Un es biju ārkārtīgi iepriecināts par Ievu: viņa mani pārsteidza, sakot – tad ejam abi! Jo tas ir milzīgs spēks – divi!

Arī šīs iemaņas ir ļoti svarīgas. Esam tiešām ļoti daudz iemācījušies. Laiks bijis ļoti interesants! Esmu priecīgs par šo lēmumu un to, ko esam apguvuši.

Kā šis lēmums ietekmējis jūsu ikdienu un jūsu profesionālo darbību? Ieva ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra arfiste, savukārt Ainars vada Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolu un spēlē Rīgas saksofonu kvartetā.

Ieva: Laikam vislielākās izmaiņas ir tās, ka esam kļuvuši par vairākām brīvdienām nabagāki, jo tas ir ļoti sarežģīti – sabalansēt darba slodzi un Zemessardzi. Atzīšos, ka šogad esmu "slikts" zemessargs, jo Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim ir diezgan daudz programmu sestdienā. Bet mums, brīvprātīgajiem zemessargiem, visas mācības un darbošanās notiek tieši brīvdienās. Tā ka esmu izmantojusi savu atvaļinājumu un devusies Zemessardzē, un zinu arī, ka Ainars speciāli ņems atvaļinājumu, lai dotos Zemessardzes mācībās. Bet jebkurā gadījumā uzskatu tā: ja tu ļoti vēlies, tad vari atrast mazās spraudziņas, izmantot savu brīvo laiku un iet uz Zemessardzi.

Kas vēl ir mainījies? Esmu uzstājusies Zemessardzes orķestrī kā zemessargs. Ja iesākumā teicu, ka kategoriski nevēlos Zemessardzē būt arī mūziķe, tad diezgan ātri, man liekas, nepilna gada laikā, tiku piekomandēta arī Zemessardzes orķestrim,

un tā bija brīnišķīga jauna pieredze – spēlēt militārajā orķestrī un redzēt, ko šie mūziķi reāli dara ikdienā, kāda ir viņu attieksme.

Protams, nepiedalos militārajās parādēs – mani neiesēdina smagā auto piekabē ar arfu un es nespēlēju, bet patiešām: šie mūziķi piedalās ne tikai militārajās parādēs un veic militārus pienākumus, bet spēlē arī reālus mākslinieciskus koncertus. Un šajos koncertos, ja arfa ir partitūrā, spēlēju arī es.

Ainars: Kas mainījies… Viens ir tas, ka zināms laiks jāvelta mācībām un treniņiem, un tas nemaz nav tik daudz – viens mēnesis gadā. Tā arī aptuveni man ir – viens mēnesis šogad veltīts Zemessardzes mācībām un pilnveidei.

Bet ir vēl viena lieta, kas mainījusies – esam ieguvuši kaudzi ar foršiem draugiem; mūsu bataljonā mums ir kolosāla komanda. Nesaukšu numurus un vietas, bet esam tiešām ļoti priecīgi par cilvēkiem, ar kuriem esam satikušies.

Tas ir vesels pulks ar inteliģentiem, jaukiem, izglītotiem cilvēkiem, ar kuriem mums nebūtu nekādu šaubu doties jebkādos uzdevumos.

Kas vēl ir mainījies? Mediņskolā tieši pēdējo divu laikā ieviesta valsts aizsardzības mācība. Protams, ka man kā zemessargam ir ļoti daudz informācijas – daudzas lietas, kas tiek piedāvātas jauniešiem, labi saprotu un izprotu, un man šis process bijis saprotamāks, nekā gadījumā, ja es vispār nebūtu bijis tuvumā šai jomai. Tagad es ļoti labi saprotu, kas notiek un kas tiek piedāvāts.

Un tomēr: kas ir tas dzinulis, kas liek piedalīties Zemessardzē? Kur slēpjas tā vilkme? Jūs jau minējāt, ka tās ir jūsu brīvdienas, pat atvaļinājuma dienas. Kas ir tā motivācija, kas liek savus ikdienas ieradumus mainīt pret mācībām un savā ziņā arī pret tādu kā kalpošanu?

Ieva: Laikam jau tas, ka tas ir tik ļoti atšķirīgi no tā, ko darām ikdienā. Mēs ļoti daudz nodarbojamies ar intelektuālo darbu: muzicējam, mācām, plānojam koncertus, audzinām bērnus. Un šeit ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs! Arī tas, ko Ainars minēja – ka esam ieguvuši ļoti daudz draugu, kurus mēs nekad dzīvē nebūtu satikuši kaut kur citur! Jā, tā gribēšana viņus satikt un gribēšana iemācīties kaut ko jaunu – arī tas. Jo patiesi: katru reizi mēs apgūstam ko jaunu. Un kas ir tas visinteresantākais? To var pielietot arī dzīvē!

Viena no situācijām: kad atbraucu no pirmās palīdzības mācībām, pavisam netīšām sanāca, ka biju spiesta glābt cilvēku. Man tas likās tik ļoti interesanti! Citos apstākļos, redzot nelaimi, es kā sieviete nebūtu gājusi klāt vīrietim, kas paklupis un nokritis no velosipēda.

Es nebūtu gājusi klāt un vaicājusi, vai nav nepieciešam palīdzība. Bet es jutos ļoti spēcīga un stipra – tobrīd biju kopā ar visiem saviem trīs bērniem, pateicu tikai viņiem – stāviet malā, es šim kungam palīdzēšu! Redzēju, cik daudzi gāja viņam garām un neiesaistījās, kamēr nesāku saukt: nāciet, lūdzu, man palīdzēt, mēs varam visi kopā palīdzēt šim vīrietim piecelties! Likās – esmu sieviete, pietiekoši trausla. Bet izrādās, ka manī ir šis gara spēks, ka varu to reāli pielietot!

Kas vēl mums liek iet uz Zemessardzi?

Atzīšos, šad tad esmu greizsirdīga, kad Ainars no rīta ģērbj formu, lai dotos uz Zemessardzi, bet man jādodas savās darba gaitās. Tāpat esmu redzējusi, ka arī viņš ir greizsirdīgs, ja es velku formu.

Jo patiešām – tās dienas un stundas, ko mēs tur pavadām, ir brīnišķīgas un lietderīgas; mazliet ir arī fiziskas aktivitātes, kas ir pilnīgi pretējas tam, ko darām ikdienā. Tas arī ir tas, kas mūs velk. Zinu, ka ir vēl daži mūziķi, arī zemessargi, kuri ļoti labprāt dodas šajos piedzīvojumos. 

Vairāk – ierakstā.