Mūzika vienmēr ir jauna. Grāmata "Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes"

Svētdienas rītā tiekamies ar grāmatu redaktoru Ventu Zvaigzni, lai apspriestu dažādas ar mūziku saistītas domas britu muzikologa Maikla Spicera (Sptizer) grāmatas "Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes" kontekstā.

Pirms 165 miljoniem gadu radās ritms. Pirms 66 miljoniem gadu dzima pirmās melodijas. Pirms 40 000 gadu Homo sapiens izgatavoja pirmo mūzikas instrumentu.

Šodien mūsu dzīve ir pārpilna ar mūziku. Tas, kā vēstures gaitā esam to radījuši, atskaņojuši un klausījušies, ir noteicis mūsu sugas attīstību un izpratni par to, kas mēs esam. Tomēr mūsu izcelsmes stāstā mūzika nepelnīti palikusi ēnā.

Grāmata "Homo musicus. Dzīvības vēsture uz Zemes" aizved mūs aizraujošā ceļojumā cauri gadsimtiem, lai izpētītu mūzikas saikni ar sapiensiem.

Ar Ventu Zvaigzni sarunājamies par mūzikas nozīmi cilvēka dzīvē, mūzikas neatraujamību no laika, par redzamo un neredzamo pasaulē, kā arī to, ka ikviena mūzika ir pieejama cilvēkam, kas klausās.

Anna Marta Burve: Grāmata daudz un dažādi apcer to, ko nozīmē mūzika un ko tā nozīmē katram cilvēkam atsevišķi. Ko mūzika nozīmē Ventam Zvaigznem?

Vents Zvaigzne: Man uz to atbildēt ir ļoti viegli: piederu pie tiem cilvēkiem, kuriem mūzika ir dzīves daļa, neatraujama no visas pārējās dzīves. Mūzika ap mani, man un manī ir bijusi kopš visagrākās bērnības, cik vien sevi atceros, un es vienmēr esmu centies līdztekus tam, ko daru savā mācību, darba un profesionālajā dzīvē veikt arī kaut ko muzikālu. Neesmu kļuvis par profesionālu mūziķi, lai gan bija viens bērnības posms, kad mani rosināja, vai es varbūt gribētu izvēlēties šādu ceļu. Bet es tomēr izdomāju, ka ir daži iemesli, kuru dēļ varbūt nevarēšu sasniegt tādas virsotnes, kādas katram gribas sasniegt, ja viņš kaut ko izvēlas darīt profesionāli, bet pilnīgi noteikti varu saglabāt mūziku kā sev mīļu, tuvu lietu visu mūžu. To arī esmu centies darīt.

Kur apstājas mūzika?

Mūzika apstājas klusumā. Klusums ir tad, kad viss beidzas. Bet es tādā klusumā neesmu bijis. Visdīvainākais klusums, kādu esmu piedzīvojis, bija sagaidot 2005. gadu – tālu, tālu no Latvijas, zemē, ko kādreiz sauca par Baškīriju, bet tagad sauc par Baškortostānu. Tā bija sniegota stepe ar dziļiem sniegiem, ar mīnus 30 grādu salu, ko gan ir vieglāk paciest nekā Rīgā, jo gaiss ir sauss. Visneskartākās vietas sajūta, kādā esmu bijis. Turklāt bija klajš lauks un arī bezvējš.

Pirmajā brīdī šķita, ka esmu pilnīgā klusumā, bet tad es un arī tie, kas bija kopā ar mani, visi sākām klausīties šo klusumu. Un izrādījās, ka pat klusumā ir mūzika! Tā bija tāda dīvaina, pārpasaulīga skaņa, kas droši vien skanēja mūsu ausīs, bet ko var sadzirdēt tikai tad, ja cilvēks ir nonācis pilnīgā apkārtējā klusumā.

Un no tās reizes es varbūt teiktu, ka man ir grūti pateikt, kas ir aiz tās robežas, kur mūsu vairs nav. Bet vismaz tur, kur esam, arī visdziļākais klusums patiesībā ir mūzika.

Akustiķi spēj izveidot telpu, kurā patiešām ir absolūts klusums. Un cilvēki, kas tādās pabijuši, saka, ka pēc kāda laika viņi sākuši dzirdēt, kādi procesi notiek viņu organismā... Un tad vienmēr ir tas aktuālais jautājums – vai klusums vispār var eksistēt, ja pat visklusākajā telpā uz planētas Zeme sadzirdam mūsu ķermeniskos procesus? 

Tas droši vien sniedz arī atbildi uz jautājumu, kas ir mūzika – vai mūzika ir kaut kas ārpus mums, vai arī mūzika ir kaut kas iekšpus mums? Jo ir pilnīgi skaidrs, ka, no vienas puses, jebkuru skaņu – tātad arī jebkuru mūziku – veido svārstības, ko mēs uztveram ar dzirdi, un tās ir izmērāmas neatkarīgi no cilvēka – tas ir fizikāli objektīvs fakts. Protams, var sadurties dažādi pasaules uzskati, bet es pieturos pie uzskata, ka tā patiešām ir realitāte – vismaz tas, kas attiecas uz dabu. Tā ir realitāte! Bet, no otras puses,

nav nekādas mūzikas, ja mūsos pašos iekšā nav šīs mūzikas uztvērēja. Jau senā pasaule apgalvoja, ka uztvert mēs spējam tikai līdzīgo: lai mēs kaut ko uztvertu, mūsos ir jābūt kaut kam, kas līdzīgs tam, ko mēs uztveram. Līdz ar to tas nozīmē, ka mums ir arī iekšējā mūzika, kas nav atkarīga no šīm svārstībām, un tikai mijiedarbībā starp šiem mehānismiem – ārējo un iekšējo – mūsos veidojas tas, ko parastā nozīmē mēs vispār saucam par mūziku.

Un, lūk, tad, ja mēs nonākam it kā pilnīgi klusā telpā, tas nozīmē tikai šī pirmā faktora novēršanu. Savukārt otrais faktors jau, visticamāk, turpina dzīvot mūsos un droši vien kaut kādā brīdī arī ir ar mūsu iekšējo dzirdi saklausāms skaidrāk. To ļoti labi zinām no tādiem hrestomātiskiem piemēriem kā Ludvigs van Bēthovens: mūža pēdējā posmā ārējās svārstības pie viņa nonāca, bet viņš tās vairs nevarēja uzņemt savas dzirdes slimības dēļ, taču tas nenozīmēja, ka iekšējā mūzika pārtrauca viņā dzīvot: iekšējo mūziku viņš dzirdēja tik labi un tik skaidri, ka mēs to varam klausīties vēl šodien, un tā mūs sajūsmina.

Man patīk tas, ka Spicers nemaz vairs neskaras klāt jautājumam, vai mūzika ir skaņu māksla. Jo bieži vien ir dzirdēts, ka – nē, nu, šitā jau nav mūzika! To nevar saukt par mūziku! Viņš pieņem, ka mūzika ir skaņu māksla un jebkura skaņa ir mūzika. Spicers arī raksta, ka senie cilvēki, sitot akmeni pret akmeni, ar mūziku aizbaidīja dzīvniekus. Tātad mūzika radīja vietu, kurā dzīvot ir droši. Tātad mūzika ir daba un daba ir mūzika?

Lūk, tas, manuprāt, ir atkarīgs no tā, vai mēs mūziku uzskatām par kaut ko neatkarīgu vai kaut ko tādu, kas veidojas tikai mijiedarbībā ar cilvēku. Es teiktu tā: skaņa pastāv neatkarīgi no cilvēka, bet mūzika – vismaz tas, ko mēs saucam par mūziku – var pastāvēt tikai mijiedarbībā ar cilvēku. Nav svarīgi, vai viens saka, ka tā ir mūzika, bet otrs – ka tas ir troksnis: mūzika ir tas, ko mēs spējam atpazīt kā mūziku un spējam kaut kādā veidā atkārtot vai vismaz uztvert, kad kāds cits to atkārto.

Piemēram, mēs varam klausīties ļoti sarežģītu, mūsdienīgu skaņdarbu, bet ja tas skaņdarbs ir jau tik izplūdušā pakāpē, ka mēs divas vai pat trīs reizes klausoties, nespējam pateikt, vai tas ir viens un tas pats, vai arī katru reizi skan kaut kas cits, tad jautājums par to, vai tā ir mūzika, ir apšaubāms.

Savukārt ja mēs pēc trešās vai ceturtās reizes sakām – jā, šo es jau esmu dzirdējis, šo jau esmu klausījies, tad visdrīzāk mēs kaut kādā nozīmē varam runāt par mūziku kaut vai tādā veidā – un to raksta arī Spicers –, kā mēs runājam par putnu dziesmām, par dzīvnieku kliedzieniem, par dažāda veida saucieniem, un pie tā piederēja arī vissenāko cilvēku noteikta veida rituāla skandēšana. Arī akmeņu sišana, arī koku sišana. To ir vērts eksperimentēt un izmēģināt katram, ja vien cilvēks patrāpās pie dažādiem kokiem, plāksnītēm vai tamlīdzīgi – pasist kociņu pret kociņu. No šīm darbībām dzimuši vienkāršākiem mūzikas instrumenti, no vienkāršākajiem – sarežģītākie, un tā mēs varam nonākt līdz pat elektroniskajiem instrumentiem vai varbūt vēl kaut kam jaunākam, par ko pašreiz vēl tikai tehnoloģijas domā.

Tātad mūzikas izprašanai mēs varētu pietuvoties, pieņemot, ka tai ir liela sasaiste ar simetriju un atkārtošanos?

Pilnīgi noteikti! Ne tikai mūzikas, bet jebkurai citai uztverei – laika, telpas uztverei, visai citai uztverei –

simetrija un atkārtošanās ir viens no fundamentālākajiem jēdzieniem, turklāt patiesībā ļoti grūti definējams, kas nosaka mūsu spēju dzīvot sev pazīstamā pasaulē, nevis biedējošā, svešā haosā. Haosu no kaut kā pazīstama atšķir spēja atkārtoties. Spēja atkārtoties nozīmē arī simetriju.

Dažāda veida vizuālā simetrija izpaužas gan ģeometrijā, gan matemātikā, gan mākslā, patiesībā tā izpaužas visdažādākā veida zinātnes nozarēs; savā laikā esmu mācījies fiziku, un zinu vairākus fundamentālus zinātniskus atklājumus, kuru sākotnējo tapšanu noteikuši tieši simetrijas apsvērumi un zinātnieka priekšstati par to, ka pasaulē ir jāvalda simetrijai. Viņš ir paredzējis tādas lietas, ko viņa laika eksperimenti vēl pat neļāva īsti prognozēt. Tā jau, varētu teikt, ir loģiskā simetrija. Ir telpas jeb vizuālā simetrija, loģiskā simetrija. Mūzika lielā mērā ir saistīta ar laika simetriju. Kā kādreiz teica – mūzika ir laika māksla, mūziku mēs tveram laikā. Tāpat kā pulksteņa tikšķos mēs spējam izprast laika ritējumu, tāpat arī mūzikā saskatām dažādus laika sprīžus un redzam tajos vai nu atkārtošanos vai atkārtošanos ar kaut kādām pārmaiņām: ir sekvences, ir kanoni, ir polifonija. Šādā veidā mūsos dzimst mūzika un patiesībā tā vienmēr ir tāda lieta: mēs sākam ar vienkāršāko, un tad virzāmies uz sarežģītāko. Jo vairāk vienkāršu lietu apgūstam, pēc tam klāt nāk arī sarežģītākas.

Tas bēdīgais stāvoklis, par ko reizēm mēdz runāt, ir tas, ka cilvēks kaut kādā savā dzīves posmā ir klausījies viena noteikta veida mūziku, kas skan viņam apkārt, viņš ir pieradis, ka tā viņam sniedz kaut kādu estētisku baudījumu – ritmisku vai melodisku, un viņš tajā punktā arī paliek. Viņš klausās vienmēr vienu un to pašu, vienu un to pašu.

Ir speciāla mūzika, kas tiek rakstīta šādām vajadzībām – dažos gadījumos mēs runājam par vienkārši banālu mūziku, citos – par šlāgeriem sliktā nozīmē, jo vārds "šlāgeris" jau obligāti nenozīmē, ka tam jābūt sliktai mūzikai! Tas nozīmē – dažādos veidos tiek reproducēts viens un tas pats tiem cilvēkiem, kuri nevēlas iet nekur tālāk. Un savukārt tā, ko mēs saucam par nopietno mūziku vai akadēmisko mūziku...

…vai arī augsto mūziku. Arī šāds termins ir dzirdēts. 

Jā, bet man tas vārds ne pārāk patīk, jo tas nozīmētu, ka šī augstā mūzika ir pieejama tikai cilvēkiem ar īpašu izglītību, talantu, sevišķām dotībām. Es apgalvoju – ikviena mūzika ir pieejama cilvēkam, kas klausās.

Pirmais nosacījums mūzikai ir nevis mācīties, kā top mūzika – to var izdarīt, un tas ir svarīgi – bet gan klausīties mūziku.

Vai esat kādreiz aizdomājies par smadzenēm, kas visu pārtulko? Mēs runājam par simetriju, par to, kā mēs to uztveram, par to, kas mums jāsaskata. Tā ķēdīte ir tāda: mēs kaut ko ieraugām, un tad signāls par to, ko mēs ieraugām, aiziet uz smadzenēm, kas liek mums saprast, kā uz to reaģēt. Bet nesen dzirdēju, kā viens zinātnieks runāja par to, ka mums acīs ir tā sauktie aklie plankumi...

Jā, tā ir sen zināma lieta, ar to pat var visādi spēlēties – var uzzīmēt kaut ko uz papīra, piemēram, krustiņu, tad likt cilvēkam skatīties kādā citā punktā, un tas krustiņš vienā brīdī pazūd. 

Tātad šis akluma punkts mums liedz kaut ko redzēt, un smadzenes to nesaskatīto itin kā izpilda? Proti, tās saprot, ka šī ir balta lapa, un pieņem, ka tajā punktā, kur krustiņš, varētu būt arī baltums? 

Tieši tā! Tā ir sen zināma ilūzija, ko, šķiet, izmantoja jau Senajā Indijā, lai radītu dažāda veida ilūzijas – piemēram, smīdinot augstmaņus: baroka laikmeta galmā kāds augstmanis tiek nostādīts tādā vietā, kur ir aklais plankums, bet karalis tiek nostādīts citā vietā. Karalis skatās citā punktā, un tad tam augstmanim pēkšņi pazūd galva... Protams, kādam niknākam monarham patika šādi izklaidēties, noliekot tur tādu augstmani, kuram viņš arī dzīvē labprāt gribētu to galvu nocirst. Tā bija tāda spēļmantiņa. Tolaik cilvēki nezināja, kādēļ tas tā ir, tas tapa skaidrs tikai tad, kad mēs uzzinājām par acs uzbūvi. Tas atkal ir ļoti interesants fakts: tā ir vieta, kur acij piestiprināts redzes nervs – tātad tieši tā daļa, kura uztver un noraida tālāk informāciju, bet pati neko neredz – proti, tā apstrādā redzes signālu, bet pati neredz… (..) 

Runājot par mūziku, gan būtu jādomā – kas ir tas, ko mēs nedzirdam? Ko mēs nezinām? Es teiktu, ka tas zināmā mērā ir noslēpumus, un ļoti labi, ka mūzikā tāds ir. Jo tas arī ir tas, kura dēļ, piemēram, vienam un tam pašam slavenam skaņdarbam cilvēki klausās dažādas interpretācijas. Varētu domāt – ko un cik daudz tur var izdomāt?

Protams, ir interpretācijas, kuras nāk ar kaut ko pilnīgi jaunu un par kurām visi sākumā saķer galvu – piemēram, kaut kas tiek atskaņots divreiz ātrākā tempā vai tiek uztaisīta pilnīgi citāda dinamika, apgalvojot, ka to jau autors tā pats ir iecerējis. Tad tur ir gana daudz strīdu. Tas savā ziņā ir interesanti, bet, iespējams, nav svarīgākais. Taču ir gana daudz tādu interpretāciju, kuras principā atšķiras tikai ar kaut kādām niansēm: tur ir stingri ievērotas autora remarkas, tur ir gan ierastais temps, gan kaut kas cits, tomēr atskaņojumā ir kas tāds, kas cilvēkā rada milzīgu pārdzīvojumu, kas liek teikt – tas bija pilnīgi neaizmirstami, to klausoties, šķita, ka pacēlos virs zemes – tā bija pilnīgi ārkārtēja sajūta! Šāda sajūta atsevišķos izpildījumos mēdz būt gan koristiem, gan orķestrantiem, kuri daudz ko ir pieredzējuši. Profesionālajos orķestros lielākoties strādā cilvēki, kuri tīri teorētiski sarežģītu skaņdarbu varētu nospēlēt vispār bez diriģenta. Tomēr diriģents stāv priekšā ar savu interpretāciju, ko nodod cilvēkiem, kuri ir ļoti profesionāli – kuri zina šo skaņdarbu no A līdz Z, un

ir gadījumi, kad pēc atskaņojuma mūziķi skatās cits uz citu, tāpat arī skatītāji, un domā – kas tas bija par brīnumu, kas notika? Ļoti iespējams, to nosaka kaut kādi ļoti nelieli tempa, tembra, instrumentu salikuma vai balsu skanējuma maiņa, vēl kaut kādi faktori. (..) Un pilnīgi noteikti svarīga ir arī vienas daļas attiecība pret citu: piemēram, tad, ja viena takts vai viens motīvs tiek nospēlēts vienā veidā, tas loģiski ved sev līdzi nākamo, kuru vairs nevar atskaņot kā līdz šim, jo tas jāatskaņo loģiskā sakarībā ar iepriekšējo.

Tā ir iekšējā loģika, kas ir pilnīgi netverama jeb tverama intuitīvi. Tur vajadzētu ārkārtīgi precīzus mēraparātus, lai vispār saprastu, kas rada konkrēto atšķirību, kāpēc mūsos rodas ārkārtējais estētiskais pārdzīvojums un Notikuma izjūta. 

Es arī domāju par to, cik daudz mēs varam klausīties, piemēram, to pašu Bēthovena Piekto simfoniju. Un kā var neapnikt! Bet tas jau ir tas, par ko jūs runājat un par ko arī Maikls Spicers savā grāmatā runā – ka nekad neviena interpretācija nebūs kā ūdens lāse kādai citai. Pat tad, ja vienu un to pašu klavieru skaņdarbu ierakstīs divi atšķirīgi pianisti un abiem šis ieraksts būs piecas minūtes un trīs sekundes garš, vienalga – tas nekad neskanēs vienādi.

Nekad! Tas nav iespējams! Tas būtu iespējams tikai diviem datoriem ar vienu un to pašu programmu. 

Un tāpēc arī cilvēkiem ir interesanti klausīties mūziku, jo tā vienmēr ir jauna.

Tā vienmēr ir jauna! Protams, jautājums – cik daudz var klausīties… Tas ir ļoti atkarīgs no autora, no stila un žanra, arī no katra cilvēka individuālās gaumes. Tas nekādā ziņā nenozīmē noniecināšanu, jo ir diži, slaveni muziķi ar dižiem skaņdarbiem, kuri pilnīgi noteikti nav klausāmi katru gadu. Vismaz man tā ir.

Zinu pilnīgi skaidri, ka ir tādi autori un tādi darbi, pie kuriem vēlos atgriezties pēc desmit gadiem, un ir autori, kurus varu klausīties bieži, zinot, ka atkārtojas, zinot, ka tas ir viens un tas pats skaņdarbs, taču mani tas netraucē vai nerada sajūtu, ka nu jau nu gan es klausos vienu un to pašu. Nebūšu oriģināls – viens no šādiem autoriem ir Johans Sebastiāns Bahs. Viņš neapnīk.

Reiz runāju ar savu Austrālijā dzīvojošo  paziņu, kura ir profesionāla vijolniece un vijolspēles skolotāja, un viņa par sevi teica ko līdzīgu. Dažādus komponistus viņa salīdzināja ar ēdieniem: ka ir tādi brīnumgardi ēdieni, kuri, ja tos galdā cels katru svētdienu, pēc kāda pusgada būs pilnīgi apnikuši un cilvēks vairs tos nekad negribēs redzēt. Un ir maize, kuru cilvēks ēd katru dienu, un arī pēc pieciem vai desmit gadiem tā neapnīk. Viņas personiskajās izjūtās Bahs esot līdzīgs maizei.

Un ko jūs izjūtat brīdī, kad klausāties Bahu?

No vienas puses, Bahs manā skatījumā iemieso tādu pāri cilvēkam, pāri emocijām stāvošu Visuma kārtību un harmoniju un līdzsvaru, kurā vienmērīgi sadalītas gan negatīvās un tumšās, gan gaišās un pozitīvās izjūtas. Tā ir viena lieta. Un otra – atsevišķos skaņdarbos ir ārkārtīgi dziļa emocionalitāte, ārkārtīgi dziļa izpratne par cilvēka priekiem un sāpēm. Tikai

Bahs, atšķirībā no daudziem romantisma laikmeta autoriem, nekad nav bezcerīgs. Viņa sāpes vienmēr ir tādas, kurām ir kaut kāds līdzsvarojošs spēks. Pieļauju, ka to ietekmē Baha dziļā reliģiozitāte. Bēthovena mūzikā izteikta fatālisma reizēm ir vairāk. Tur var būt arī tā, ka muzikālais varonis ļoti varonīgi un skaisti cīnās, bet galu galā aiziet bojā. Baham nē. 

Jo Baham ir skaistā simetrija un līdzsvars.

Jā, simetrija un līdzsvars – pilnīgi noteikti! Un esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas gan viņam nav intuitīvs! Viņš pārstāv tā laikmeta mūziku, kuru prata izrēķināt gluži matemātiski. Nu, labi, viņi varbūt nelietoja matemātiskus aprēķinus, taču bija noteikta veida kārtulas, kas savos pamatos ir matemātiskas un kas noteica tālaika izpratni par skaistumu. Ja salīdzinām mūziku ar tā laika vizuālo mākslu – tā kādā brīdī kļuva pārlieku sakārtota, pārblīvēta ar dažādiem simboliem, un tā bija arī ļoti ģeometriska: visa kompozīcija allaž veidota ar stingri ģeometriskiem parametriem pat tajos gadījumos, kad tā izskatās haotiska, salīdzinot ar 19. gadsimta mākslu, kur daudz biežāk, īpaši jau 19. gadsimta beigās, sāk parādīties cita veida mēģinājumi skaistumu atrast arī nekārtībā.

Kad ķērāties klāt Spicera grāmatai – kas bija interesantākais? Vai kāda Maikla Spicera doma aizķēra īpaši?

Grāmatai ir ļoti blīvs teksts – tajā ir ļoti dāsns un bagātīgs izvērsums par visiem iespējamiem mūzikas aspektiem. Ir ļoti labi, ka latviešu valodā kas tāds ir parādījies, jo tā tiešām sasaista mūziku ar visām cilvēka esamības sfērām. Ka mūzika nevis ir tikai kaut kāda viena jauka lieta papildus vēl citām jaukām lietām, bet tā ir lieta, kas caurvij visu cilvēka dzīvi, bez kā mēs neeksistējam. Grāmata ietver ārkārtīgi daudz dažādu faktu, arī pa kādai vairāk vai mazāk apstrīdamai teorijai, un tā nav tāda, kas runā absolūtās patiesībās – ka viss bija tieši tā. Ir diezgan daudz dažādu hipotēžu. Tāpēc negribētu izcelt kaut ko vienu. Bet tas, kas mani uzrunāja, ir konsekventā pieeja –

līdz šim vēl nebiju lasījis tik lielu mūzikas slavinājumu no šāda aspekta: ka mūzika skar visu cilvēku no galvas līdz kājām. Ka visur ir mūzika. Un mēs tiešām esam Homo musicus. Tie, kuri vēlas uzzināt vairāk, kāpēc esam Homo musicus, lai lasa grāmatu, bet tie, kuri vēlas izdzīvot sevi kā Homo musicus, lai klausās mūziku un, protams, arī Latvijas Radio 3!