"Es nevēlos piedāvāt vienkārši koncertu. Es vēlos piedāvāt ceļojumu cauri laikam, dziļu iegrimšanu kultūrā, kur mūzika ir vairāk kā skaņa – tā ir veltījums, stāstniecība un vēsture, kas atklājas noti pēc nots," intervijā Annai Martai Burvei saka Indijas prezidenta balvas laureāts, sitāras meistars Purbajans Čaterdžī (Purbayan Chatterjee), kurš 22. februāra vakarā Liepājas koncertzāles "Lielais dzintars" skatuvi dalīs ar saviem tautiešiem: inovatīvo tablas spēlētāju Pavanu Sidamu (Pavan Sidam), Dienvidindijas situminstrumentu pārzinātāju Ganešu Murali (Ganesh Murali) un prasmīgo flautistu Ninadu Mulaokaru (Ninad Mulaokar).

Indijas mūzikas vakarā izcilie indiešu instrumentālisti klausītājus iepazīstinās ar savas dzimtenes tradicionālajām rāgām, garīgo mūziku un folkmūziku. 

Indija plaši pazīstama ar savu daudzpusīgo un dzīvi apliecinošo garīgo kultūru, kurai šajos platuma grādos esam pieskārušies caur meditācijas praksi, vēdiskajiem rakstiem. Taču arī indiešu klasiskā mūzika ir nozīmīgs kultūras atzars, kurā atklājas Indijas sirds un dvēsele.

Anna Marta Burve: Ņemot vērā, ka Indijas klasiskā mūzika tiek uzskatīta par ceļojumu, nevis kompozīciju, kā jūs aprakstītu savu ceļojumu mūzikā?

Purbajans Čaterdžī: Indijas klasiskā mūzika būtībā ir improvizācijas māksla. Ja būtu jāatrod līdzība ar citiem žanriem, vistuvāk tai būtu džezs, jo arī tas ir ceļojums, kurā mūziķis veido un atklāj mūziku konkrētajā mirklī. Lai gan mēs to saucam par klasisko mūziku, tā atšķiras no Rietumu klasiskās mūzikas: Rietumos klasiskā apzīmē konkrētu vēsturisku laikmetu, bet mūsu tradīcijā tas nozīmē mūziku, kas ir izturējusi laika pārbaudi un pastāvējusi tūkstošiem gadu. Tāpēc man labāk patīk to saukt par rāgas mūziku.

Šīs tradīcijas pamatā viss izriet no rāgas, kas ir mūsu mūzikas pamatelements. To varētu salīdzināt ar gammu, līdzīgi kā Rietumu mūzikā ir līdiskā vai frīģiskā skaņkārta, taču rāga ir daudz sarežģītāka. Tā nav tikai skaņu gamma – tā ir izteiksmes struktūra, kas attīstās un atklājas gluži kā ceļojums.

Tieši improvizācija ir šī ceļojuma būtība. Kaut arī priekšnesums sākas ar fiksētu kompozīciju, pārējais tiek radīts reālajā laikā. Mūziķis auž frāzes, veido kompozīciju uz vietas. Tomēr šajā plūdumā pastāv stingra struktūra: rāgas ietvars paliek nemainīgs, pat ja paši muzikālie teikumi katrā atskaņojumā ir jauni.

Tāpēc Indijas klasiskās mūzikas apguve un atskaņošana ir dziļi introspektīvs un garīgs ceļojums. Kad mūziķis pēta rāgu, viņš vienlaikus atklāj arī kaut ko jaunu par sevi. Katru dienu dzimst jaunas frāzes, svaigi interpretējumi un dziļāka izpratne par tās būtību. Turklāt Indijas klasiskā mūzika ir melodiski un ornamentāli ārkārtīgi bagāta, ar daudziem smalkiem slāņiem, kas turpina atklāties laika gaitā.

Vai tas atbild uz jūsu jautājumu, vai jūs vēlējāties zināt vairāk par manu personīgo ceļu?

Man vienmēr ir šķitis aizraujoši, ka mūzika ir kā atsevišķa būtne, sava veida valoda. Un tomēr mēs nepārtraukti cenšamies to iztulkot – pārnest tās būtību citā valodā, cenšoties vārdos ietvert kaut ko tik plūstošu un nenotveramu. Ka patiesi labprāt dzirdētu arī par viņa personīgo ceļu – kā viņš nonāca pie mūzikas, kā tā viņu veidojusi un kā pats izvēlētos par to stāstīt.

Es esmu atvērts jebkuram jautājumam. Pie tam man ir svarīgi, lai cilvēki, kuri nāk uz koncertu, kuri ir gatavi piedzīvot to, ko es viņiem piedāvāju, patiesi saprastu šīs mūzikas būtību. Tāpēc es labprāt pastāstī\su, kas es esmu un kā es izjūtu šo mūziku.

Mūzikas uztvere ir dziļi personiska. Ja tu pajautātu mūziķim – jebkuram mūziķim – kā viņš jūtas par sevis izpildītu mūziku, viņš bieži vien nespētu to izteikt vārdos. Un kāpēc tā ir? Jo mūzika, tiem, kas to rada, nav kaut kas ārējs; tā ir viņu būtības neatņemama daļa. Tas ir gluži kā lūgt kādam aprakstīt pašam savu izskatu. Ja es tev jautātu, kāds ir tavs draugs Toms, tu, visticamāk, varētu to viegli izklāstīt – jo tu viņu redzi no malas, tev ir perspektīva. Bet, ja es tev lūgtu aprakstīt sevi, tas būtu daudz sarežģītāk, jo tev būtu jāsāk no iekšienes.

Manā dzīvē mūzika ir bijusi klātesoša jau no pašiem pirmsākumiem. Es augu, apgūstot Indijas klasiskās mūzikas tradīcijas, rāgas bija visa mana muzikālā pasaule. Un līdzīgi bija arī ar manu audzināšanu – tā bija stingri tradicionāla. Es piedzimu Indijas vidusšķiras ģimenē laikā, kad šī sabiedrības daļa jo īpaši pretojās pārmaiņām. Vidusšķira nesteidzās pieņemt jaunas kultūras, ēdienu vai mūzikas vēsmas.

Bet man paveicās – kad man bija pieci gadi, tēvs paņēma mani līdzi savos ceļojumos, un pēkšņi mana pasaule kļuva lielāka. Es nonācu Šveicē, iepazinu jaunus ēdienus, jaunus cilvēkus, jaunas skaņas. Es biju Vīnē, es apmeklēju operu – piecu gadu vecumā! Kad sasniedzu pusaudža gadus, ceļojumi turpinājās. Es atgriezos Eiropā, bet nu jau ne tikai kā ceļotājs, bet kā mūziķis. Es sāku uzstāties profesionāli, kad man bija tikai piecpadsmit gadu, un ar to atvērās vēl vairāk iespēju iepazīt dažādas kultūras, valodas un tradīcijas.

Katra vieta man kaut ko iemācīja. Pat vissīkākās detaļas – kā cilvēki ģērbās, kā viņi sarunājās, kā izturējās pret vecākiem cilvēkiem –kļuva par svarīgām atziņām. Indijā bija noteiktas tradīcijas: kā zēnam vajadzēja sarunāties ar meiteni, kā tika izrādīta cieņa vecākiem cilvēkiem. Un tad pēkšņi es nonācu pavisam citā pasaulē. Divus gadus dzīvoju Indonēzijā kopā ar saviem vecākiem, un kādu dienu es saderēju ar draugiem, ka dabūšu kādas britu meitenes, vārdā Sellija, telefona numuru. Tas šķita neiespējami manā kultūrā, taču es to izdarīju. Viņa bez vilcināšanās man iedeva savu numuru. Kad saņēmu viņas zvanu savās mājās, mani vecāki bija neizpratnē. Kāpēc viņa zvana? viņi jautāja. Es izdomāju ieganstu – ak, tas ir saistīts ar mājasdarbiem. Bet patiesībā es nekad nebūtu iedomājies, ka puisis un meitene var tik brīvi komunicēt.

Šie kultūras kontrasti mani reizēm šokēja, taču tie arī atvēra manī jaunus apvāršņus. Tie sagatavoja mani brīdim, kad es pirmo reizi sastapos ar džezu – žanru, kurā valda absolūta brīvība. Kur harmoniskās robežas ir plūstošas, kur tu vari spēlēt jebkuru noti pret jebkuru akordu, ja vien dari to ar izpratni.

Gadu gaitā man ir bijusi privilēģija muzicēt ar dažiem no izcilākajiem māksliniekiem – Grammy balvas ieguvējiem, tādiem kā Bela Fleks, Antonio Sančess, Maikls Līgs, spēlēt ar grupām, piemēram, Snarky Puppy. Un šajā ceļojumā – no dziļām tradīcijām līdz nebeidzamai inovācijai – es esmu apguvis ko būtisku: mūzika, tāpat kā jebkura cita māksla, galu galā ir mūsu primārais instinkts izpaust to, kas mājo sirdī.

Nav patiesu robežu. Nav īstas atšķirības starp žanriem, starp kultūrām. Mūzika ir mīlestība. Tā ir empātija, saikne, izpratne. Kad tu spēlē noti, veido frāzi, tu neradi tikai skaņu – tu atklāj sava gara skaistumu attiecībās ar visām citām dvēselēm šajā pasaulē.

Tā es uztveru mūziku. Tas ir tas, ko tā man nozīmē.

Kad biju pavisam maza un pirmo reizi dzirdēju Bali gamelāna orķestra mūziku, tā mani absolūti apbūra, neko tādu iepriekš neebiju dzirdējusi. Daudzus gadus domāju, ka mūzika ir par to, kā tā skan – par tās tonalitāti, harmonijām, tekstūrām. Bet jo dziļāk iepazinu dažādas muzikālās tradīcijas, jo vairāk es sāku sev jautāt: Vai tā tiešām ir skaņa? Vai tomēr interpretācija? Vai saprotat, ko ar to domāju?

Es saprotu, ko jūs domājat. Es uzskatu, ka, empīriskā līmenī, mūzika ir skaņa, bet tā ir skaņa, kas tiek izstiepta laikā. Laiks pats par sevi ir kā audekls, un mūziķis ir gleznotājs, kurš veido skaņu šajā plūstošajā telpā. Ritms, forma – tie rada struktūru, rāmi, uz kura veidojas kompozīcija.

Mūzika pastāv kā skaņa un forma, kā struktūra un plūdums. Mūziķis ir kā gleznotājs – viņa otas un krāsas ir skaņas, bet audekls nav statisks; tas ir laiks. Un rezultāts? Tas ir pilnībā netaustāms, abstrakts, līdzīgs gleznai, kas mīt starp galīgumu un bezgalību.

Un tomēr šajā abstrakcijā ir simetrija. Ir forma. Ir līdzsvars, kustība, gandrīz vizuāls tēls mūziķa prātā – kompozīcija, kuru nevar redzēt, tikai sajust.

Mūzika ir gaistoša, bet tieši šajā gaistošumā tā kļūst mūžīga.

Vai Indijas rāgas jebkad ir iespējams atskaņot tāpat kā tas ticis darīts tūkstošiem gadu? Vai arī katrs izpildījums, katrs brīdis ir neatkārtojams?

Indijas mūzika, kā jau minēju, ir dziļi sakņota improvizācijā. Taču pat šajā brīvībā rāgā dažas frāzes atkārtojas – un tieši tajā atkārtojumā slēpjas sava veida skaistums, mierinoša paredzamība.

Neparedzamība ir aizraujoša. Mēs visi mīlam pārsteigumus – negaidītu dāvanu, pēkšņu atklāsmi. Bet tikpat ļoti mēs alkstam stabilitātes, kaut kā, uz ko varam paļauties. Brīnišķīgs dzimšanas dienas pārsteigums ir lieliski, taču tikpat svarīgi ir zināt, ka mums blakus ir cilvēki, kas paliek nemainīgi, uzticami.

Arī mūzikai vajag abus. Kad spēlē rāgu vai jebkuru citu skaņdarbu, ir jābūt atkārtojošiem elementiem – enkuriem, kas ļauj atpazīt melodiju, sajust tās identitāti. Un tad ir jābūt arī brīžiem, kad mūzika paceļas lidojumā – kad frāze pēkšņi aizved negaidītā virzienā, aizraujot gan mūziķi, gan klausītāju neiepazītās teritorijās.

Kad spēlēju, es apzināti meklēju tos mirkļus, kad varu ļauties brīvībai, atvērt durvis jaunam atklājumam. Un tad, ar tikpat lielu apzinātību, es atgriežos – atpakaļ pie pamatiem, pie pazīstamā, lai atgādinātu gan klausītājiem, gan sev pašam, ko tieši es vēlos izteikt.

Kuru dziesmu, kuru emociju, kuru rāgu?

Ja jums būtu jāizvēlas tikai viena emocija, viens simbols – viena vienīga ideja, ko caur savu mūziku izteikt visu atlikušo dzīvi – kas tas būtu?

Es jau to pieminēju iepriekš, bet, gadiem ejot un man kļūstot vecākam, es arvien vairāk nonāku pie tās pašas atziņas – mūzika ir mīlestība.

Un, kad es saku mīlestība, es nedomāju tikai romantisku mīlestību. Es runāju par kaut ko daudz dziļāku, plašāku, visaptverošu. Man mīlestība nozīmē spēju just – uztvert pasaules emocijas un pārvērst tās skaņā.

Kad caur mūziku izsaki sāpes, tu ne tikai izdzīvo savu personīgo skumju pieredzi – tu sniedzies tālāk, tu uzņemies visas pasaules sāpes un ielieci tās vienā notī, vienā frāzē. Kad spēlē ar varonību, ar spēku, ar neapturamu enerģiju, tu iemieso kaut ko daudz lielāku par sevi pašu – dzīvības spēku. Manuprāt, būt godīgam mūziķim nozīmē tieši to.

Mīlestība šādā nozīmē ir mēģinājums sajust to, ko jūt citi, un piešķirt tam formu. Rakstnieks to ietērpj vārdos. Gleznotājs izpauž caur krāsām. Bet es to atdzīvinu notīs un frāzēs. Un tas ir universāli.

Tev nav jāzina nekas par Indijas mūziku, lai sajustu Raga Sohini romantiku – tās rotaļīgo, pavedinošo, gandrīz erotisko noskaņu. Tev nav nepieciešamas priekšzināšanas, lai sajustu Raga Malkauns varonību – tās diženumu, spēku, neatlaidību. Šīs emocijas pārsniedz valodu, kultūru un robežas. Jo, kad mūzika tiek spēlēta ar patiesām jūtām, tā uzrunā klausītāja sirdi tieši un nepastarpināti.

Tu jūti to tāpēc, ka es to jūtu.

Ja es to nejutīšu, nejutīsi arī tu.

Latvijā mums ir savas tautas mūzikas tradīcijas – dziļi sakņotas vēsturē, cieši savijušās ar mūsu kultūru. Un tas liek man aizdomāties – kad runa ir par mūziku, par tās patiesu izdzīvošanu un iemiesošanu, vai, jūsuprāt, cilvēks, kurš nav audzis konkrētā tradīcijā, jelkad var tai piekļūt tādā pašā dziļumā kā tie, kuri ar to ir uzauguši?

Ja tu esi uzaudzis noteiktā kultūrā, protams, tas palīdz ar izpratni – jo tik daudz kas ir savstarpēji saistīts, veidojot bagātīgu un sarežģītu audeklu.

Piemēram, Japāna. Tai ir sena kultūra, kuras tradīcijas dzīvo gadsimtiem ilgi. Viņiem ir sava mūzika, viņiem ir taiko bungas – bet, lai patiesi saprastu taiko, ir jāsaprot arī viņu cīņas mākslas, džiu-džitsu disciplīna, tai-či plūdums. Un, lai izprastu to, ir jāredz viņu tempļi, jāiegrimst viņu pasaules uztverē, viņu dzīves ritmā. Tas viss ir saistīts un tas viss ir svarīgi.

Bet vairāk par visu tas ir jautājums par to, cik plaši tu spēj atvērt savu sirdi.

Ja es vēlētos apgūt latviešu tautas mūziku, es tai netuvotos virspusēji. Es tai atdotu sevi pilnībā. Es dotos uz Latviju, dzīvotu starp tās ļaudīm, elpotu viņu tradīcijas – ne tikai viņu melodijas, bet visu viņu dzīves veidu. Kultūru, tērpus, valodu – jo mūzika nekad nav tikai viena lieta. Tā ir pilnīga vīzija, 360 grādu atspulgs par tautu, par cilvēkiem, par tūkstošiem gadu vēsturi, kas tos ir veidojusi.

Tas pats attiecas uz Indijas mūziku. Ja vēlies patiesi izprast tās būtību – ne tikai atsevišķu frāzi vai ritmu, bet garu, kas caur to elpo – tev jāsaprot pati Indija. Tev jāsaprot joga, ajūrvēda, Indijas garīgā pasaule. Tev jāsaprot Bhagavadgīta, jāiedziļinās sufismā, jāseko veselas civilizācijas ceļojumam cauri laikam.

Tas pats attiecas uz operu. Lai to sajustu, ir jāsaprot tās stāsti – mīlestība, zaudējums, sāpes, ilgas. Jāsaprot tās vēsture, jāstaigā pa Eiropas pilsētām, jālasa par tās pagātni, jāieklausās skaņās, kurās atbalsojas gadsimti.

Tas ir iespējams.

Bet tikai tad, ja esi gatavs atvērties tam pilnībā.

Tas mazliet atgādina iemīlēšanās procesu.

Tev ir jāļauj tai ienākt tevī.

Vai mīlestība būs vadošā tēma jūsu koncertā Liepājā? Un, ja tā, kā jūs raksturotu ceļojumu, kurā vēlaties aizvest klausītājus?

Mīlestība vienmēr būs spēcīga tēma – ne tikai manā mūzikā, bet visā Indijas mūzikā. Galu galā mēs esam Krišnas un Rādhas zeme, zeme, kur pat romantiskā, seksuālā mīlestība ir kļuvusi par garīgu pieredzi.

Krišnas un Rādhas mīlestība nebija saistīta ar miesu – tā pārspēja fizisko un sasniedza kaut ko daudz lielāku. Mūsu tradīcijā pastāv leģenda: Rādha, sēžot tālākajā pils istabā, sajuta Krišnas sāpes tajā pašā brīdī, kad viņu sakoda kukainis. Viņu dvēseles bija tik dziļi savijušās, ka pat sāpes, pat vissīkākā sajūta kļuva par kopīgu pieredzi. Šāda mīlestība plūst cauri mūsu mūzikai –mīlestība kā enerģija, kas vieno, satuvina un divus pārvērš par vienu.

Hinduistu filozofija – Bhagavadgīta, Advaita Vedanta – uzdod fundamentālu jautājumu: Kas mēs esam attiecībā pret pārējo Visumu? Un šeit es nerunāju par hinduismu kā reliģiju, bet gan kā par veidu, kā izprast pašu eksistenci. Savā veidā arī kvantu fizika uzdod šo pašu jautājumu. Zinātne un filozofija satiekas savos meklējumos pēc atbildes uz būtiskāko – kas mēs esam.

Bet, lai no filozofijas atgrieztos pie notīm un frāzēm – šis koncerts ir ceļojums cauri laikam. Es sākšu ar senākajām rāgām, tām, kas nes sevī gadsimtu smagumu, kuru struktūra sakņojas pirmatnējās enerģijās. No turienes mūzika plūdīs tālāk, vijoties cauri laikam, caur improvizāciju, caur mākslu radīt konkrētā brīdī, tieši skatītāju priekšā.

Šī koncerta sirdī ir saiknes veidošana. Mīlestība šeit nozīmē radīt vienotību starp klausītāju un mani, starp mūziķiem, ieaust visu telpu vienā enerģijas plūsmā. Tas ir pavediens, kas visu sasaista kopā.

Tad mūzika virzīsies uz jaunākām kompozīcijām – rotaļīgām, straujām, nesot sevī Indijas tautas mūzikas motīvus. Ceļojums cauri tautas melodijām, līdz bhajan dziedājumiem – Indijas sakrālajai mūzikai – tad tālāk uz hipnotisko sufisma un qawwali skaņu pasauli.

Es nevēlos piedāvāt vienkārši koncertu. Es vēlos piedāvāt ceļojumu cauri laikam, dziļu iegrimšanu kultūrā, kur mūzika ir vairāk kā skaņa – tā ir veltījums, stāstniecība un vēsture, kas atklājas noti pēc nots.