No 17. jūlija līdz 3. septembrim Liepājā, koncertzālē "Lielais dzintars", apskatāma izstāde "Tactile Baltics". Tā veidota kā trīs Baltijas valstu kopdarbs un reprezentācija Milānas Dizaina nedēļā. Izstādē redzami 19 dizaineru darbi, Jaunākās Baltijas dizaina tendences, reģiona kopīgie un atšķirīgie virzieni.

Viesojoties Liepājā, Anetei Ašmanei-Vilsonei bija iespēja satikt un aprunāties ar divām no trim kuratorēm – Lietuvas pārstāvi Audroni Drungilaiti un Latvijas Dizaina centra vadītāju Ditu Danosu.

Anete Ašmane-Vilsone: Varbūt jūs no sākuma varat īsi ieskicēt to sadarbību starp trīs Baltijas valstīm tieši dizaina jomā, jo šis nebūt nav pirmais gads un pirmā reize, kad jūs sadarbojaties?

Dita Danosa: Jā, mūsu sadarbība sākās pirms pieciem gadiem - mums, Latvijas Dizaina centram, Lietuvas Dizaina forumam un no Igaunijas aģentūrai NID. Iniciatīva sadarbībai pašā sākumā nāca no igauņiem, jo viņiem šī aģentūra jau ir izvietota dažādās valstīs ar domu reprezentēt Igaunijas dizainu, un bija jau kaut kādas sagataves. Nodoms bija sadarboties primāri Londonā, Londonas dizaina festivālā, un mēs sākām.

Tas ceļš bija diezgan ilgs līdz pirmajai izstādei. Tas bija pandēmijas laiks, un mēs burtiski trāpījām 2021. gadā, kad kad kovida ierobežojumi tika atcelti, un varbūt arī tas kalpoja par tādu pozitīvu iezīmi, bet mēs Londonā piedzīvojām tiešām lielu interesi arī no medijiem un apmeklētājiem. Mums bija paveicies - mēs bijām ļoti pārdomāti gan izvēlējušies vietu, kur to darīt, gan arī mēs bijām noalgojuši britu PR aģentu, un tas

rezultējās patīkamā interesē no medijiem un viesiem, kuri atzīmēja, jo patiešām viņi bija pārsteigti, jo viņiem šķita, ka tas ir betons, bet patiesībā bija papīrs, kādam likās, ka tas ir akmens, bet tas bija mākslīgs materiāls. Sapratām, ka tas ir kas tāds, kas starptautisko publiku interesē.

Tad bija pārtraukums, jo katrs šis projekts ir ļoti, ļoti darbietilpīgs: ir ļoti daudz entuziasma, bet tas tiek salīdzinoši maz apmaksāts, prasa daudz virsstundu un savstarpējo tuvināšanos, jo šis ir trīs valstu līdzvērtīgs paritātes projekts, kur katra kuratore esam arī partneres: mēs vienojāmies par konceptu, un tad katra atlasa darbus. Un tad pirmām kārtām katrai ir savs skatījums uz savu valsti, kas tad būtu tas izceļamais, un tad vēl tas viss jārada kā kopums - tas tiešām ir darbietilpīgi.

Pāris gadu bija pauze, un likās, ka tas

"Tactile Blatic" ir tik precīzs nosaukums, ka tā tiek izcelti un atbilstoši Baltijas dizainam, ka jāturpina. Pirms gada sapratu - tagad vai nekad. Un Milāna radās tāpēc, ka britu aģentūra, pie kuras mēs toreiz aizgājām pēc Londonas pateikties, prasījām - ko tālāk? Viņi sacīja: Londonā jūs varat atgriezties, bet varbūt vajag soli tālāk - uz Milānu, kas ir pasaulē lielākais dizaina notikums?

Un tad man šķita - jā, nu ir laiks... Uzņēmos iniciatīvu, jo pirmā reize bija igauņu iniciatīva, bet  šosreiz būs Latvijas organizēts projekts ar viņu iesaisti. Uzrakstījām projektu, pateicoties Baltijas kultūrkapitālam, mūs atkal atbalstīja, iedeva bāzes finansējumu, un sākās ceļš uz Milānu, kas nebija viegls, jo tas ir pasaulē lielākais notikums, tur notiek brīnišķīgas, prātam neaptveramas inovatīvas lietas, un mums tiešām laimējās, ka mans patrtneris veido tādas kopizstādes. Bijām Litas pilī starp 26 izstādēm. Litas pils ir ārkārtīgi cildena vieta un mīļa arī pašiem milāniešiem, tā ir pašā centrā, un tas rezultējās ļoti lielā publicitātē  starptautiskajos un arī itāļu medijos, gan pateicoties vietai, gan mūsu aģentūrai. Un tiešām cilvēki stāvēja stundu rindā, lai tiktu iekšā, un, kad tika iekšā, tas nija ārprātīgi saviļņojoši - viņi labprāt būtu gribējuši mūsu izstādē pavadīt ilgāku lauku, bet bija jāiet plūstoši cauri. Viņi mūs mūsu izstādē pavadīja ilgāku laiku nekā citur. Jā, tas bija liels pārdzīvojums un piedzīvojums - mūsu izstādei septiņu dienu laikā caur izgāja 52 000 skatītāju.

Vēl pie tās Baltijas sadarbības atgriežoties, jo mēs "Klasikā" vairākkārt esam runājuši par to, ka arī mūzikas nozare sākusi saprast, ka starptautiski kopā iet varbūt ir vieglāk, spēcīgāk un jaudīgāk nevis katrai valstij atsevišķi. 

Jāstrādā noteikti, varbūt tagad pat vēl vairāk. Londonā tas nostrādāja, jo mēs sapratām, ka

briti ir ļoti izglītoti un zinoši, viņi zināja, kas ir Baltija, viņiem nebija jāstāsta, viņi arī īstenībā juta to politisko kontekstu pirms kara sākuma, un attiecīgi viņam viņam bija tādas siltas jūtas pret Baltiju kā reģionu.

Milānā jau mēs zinājām, ka būs savādāk, jo tur nebūs nekāda sentimenta. Milāna labā nozīmē ir viņu kaprīze, jo tā ir dizaina lielvalsts, kurā ar kaut ko jāpārsteidz. Mēs centāmies iet iedibināto tradīciju, likt uzsvaru taktilitāti, saprotot, kas tad strādā. Strādā tas, ka mūsu reģionā, ko paši īsti nenovērtējam, ir amatnieciskā cilme - mums tāda tradīcija ir ļoti, ļoti klātesoša. Un viņi pret dizaineru attiecas ar pietāti.

Var redzēt arī, ka šeit ir jaunās paaudzes dizaineru darbi, un, piemēram, mūsu Latvijas dizaineru "Gateris Works" tradicionāli ar savām metodēm izveidojis savu plauktu, kur ietverti Māras simboli, krēsls, kas ir kultūras kanona iedvesmots; citur redzam lietuviešu pinumus, sievietes aprišu formā izveidotas skulptūras,

ir gobelēni tradicionālās un netradicionālās metodēs, respektīvi, ļoti daudz kaut kā tāda, kas ir kaut kāda daļa mūsu mūsu koda, kas mums ir pats par sevi saprotams, bet Eiropā tā nav. Viņiem vairs nav tāda aroda. (..)

Nākamā lieta - stāstniecība, vienmēr visur aizmugurē stāsts, un tas nav acīm redzami. Respektīvi, ja tu redzi kaut kādu objektu, tev šķiet vienkāršs gaismeklis un tu neiedomājies - nu, krāsots vai ne, piemēram, Daces Sūnas Fraktāļiem ir stikla trubiņas, pildītas ar gāzhēliju, un tā hēlijgāze rada gaismu, cilvēki ir izbrīnīti, jo viņi nezina neko tādu.

Vai lietuviešu autora darbs, kurš visiem liekas, ka tur ir Mēness virsma un metāls, bet tas ir stikls.

Līdz ar to tie pārsteigumi materialitātē ir uz katra soļa. Un tas ir jāturpina. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka mums iznāca gan būt Viļņā, un tagad is tād ekspromtum projekts Liepājā, "Lielajā dzintarā", kas nāca pretī un piedalījās arī Liepājas pašvaldība. Tas ir brīnišķīgi - pirms Eiropas galvaspilsētas gada kaut kur tālu izdarīt.

Mūsu unikalitāte joprojām vēsturiskajā, tradicionālajā aspektā, kas mums joprojām ir jāatceras, jāceļ gaismā, un jārāda pasaulei.

Jā, noteikti tieši tas, ka ir tā cilme un jaunās paaudzes dizaineri - viņi ar visu pietāti pret tradīciju pieliek kaut ko jaunu: vai tas ir formas risinājums, vai kas cits. Piemērm,Ema Sofija ar savu gobelēnu runā ar spilgtām, dabīgām krāsām pat par tādām tēmām kā depresija, aizvainojums, iekāre.

Vai arī Sarmītes Poļakovas darbi, kur ir priedes miza, kas tiek vienkārši izmesta atkritumos, bet šeit ir pārstrādāta, un tur visur ir tradīcija - mums vienkārši ir vairāk pašiem sev jānotic.

Līdzīgi kā mums katram mājās ir senas mēbeles, skapji un galdi, un mums viņus patīk miksēt ar ar citām mēbelēm. Tieši tāpat arī jādod vieta dizainam, jo tas ir tāds kaut kas tāds, ko var mantot paaudzes. Katrā ziņā tas mums katru reizi atgādina par stiprību, par mūsu unikālo kultūras kodu, kas mums ir ļoti, ļoti dziļi.

Anete Ašmane-Vilsone: Un nu jautāšu Audronei Drungilaitei: varbūt jūs varētu aprakstīt līdzības un atšķirības Baltijas 

Audrone Drungilaite: Šis man ir otrais visbiežāk uzdotais jautājums, jo pirmais parasti ir, kā jūs raksturotu lietuviešu dizainu. Un es domāju, ka lietuviešu, latviešu un igauņu dizains – mēs joprojām esam diezgan līdzīgi, jo mēs joprojām esam no viena reģiona, mums ir līdzīga daba. Protams, ainava ir nedaudz atšķirīga un mums ir nedaudz atšķirīga vēsture. Bet tas, ko mūsu dizaineri patiešām novērtē, ir dabiskie materiāli. Otra lieta ir tā, ka

dizains ir patiešām godīgs, tas nav tik uzkrītošs kā austrumu dizains vai tas nav pārklāts ar zeltu kā arābu valstu dizains, tas nav tik krāsains kā franču dizains. Tātad tie ir patiešām pieticīgi, patiesi, dabiski materiāli.

Un tagad, kad ekonomikas līmenis pieaug, un mēs jūtamies arvien ērtāk strādāt ar dārgākiem materiāliem, es redzu, ka dizaineri var atļauties jaunas tehnikas, arvien vairāk strādāt ar metālu, ar dārgāku koku. Tāpēc es ļoti ceru, ka nākotnē tas pārtaps par kaut ko vēl nobriedušāku. Tajā pašā laikā visi Baltijas valstu dizaini ir patiešām taustāmi. Un tas, ko jūs redzat šajā izstādē – ka ir dažādi izejmateriāli. Un katram šeit izvēlētajam objektam ir kaut kāds taktilitātes aspekts, tāpēc tiem ir patīkami pieskarties.

Tajā pašā laikā es domāju, ka mums, lietuviešiem, ir spēcīgāka mēbeļu nozare, tāpēc mēs ejam uz nedaudz lielākiem objektiem nekā latvieši. Un igauņi vienmēr ir bijuši labi, manuprāt, modē, dizainā un tekstilizstrādājumos. Šeit jūs arī varat redzēt, ka viņiem varbūt bija vieglāk izvēlēties šāda veida objektus. Manuprāt, Igaunija patiešām ir digitāla valsts, tāpēc šeit mēs nevarējām demonstrēt visu igauņu digitalizāciju, bet var redzēt, ka objekti ir varbūt nedaudz mazāki, bet tajā pašā laikā ļoti jauki un ar ļoti skaistām detaļām. Tāpēc es domāju, ka igauņi, iespējams, ir precīzāki.

Latvieši ir kaut kur pa vidu, viņiem ir patiešām laba modes un tekstila izjūta. Un mēs, lietuvieši, esam tādi dienvidnieki, kā ziemeļu itāļi, kas vienkārši dara nedaudz no visa un lielākā mērogā.

Kā jūs raksturotu citvalstu žurnālistu un profesionāļu interesi par mums starptautiskajos notikumos kā Londonā vai Milānā? Vai viņiem joprojām Baltija ir kā jauns reģions?

Es domāju, ka mēs viņiem esam diezgan jauns reģions, jo daudzi, kas ir no vecākās paaudzes, mācījās par Baltijas valstīm kā daļu no Padomju Savienības. Un daudzi no viņiem,

ja jūs jautātu, piemēram, vidusmēra itālim uz ielas, viņš knapi varētu pateikt, kur ir Latvija, Lietuva un Igaunija. Viņiem tas ir viens un tas pats. Tāpēc es domāju, ka tā ir patiešām laba ideja, kāpēc mēs izstādāmies kopā, jo mūs patiešām uztver kā vienu reģionu kaut kur ziemeļos, netālu no jūras. Un es domāju, ka tas ir pilnīgi normāli.

Bet tajā pašā laikā es domāju, ka mēs esam diezgan eksotiski, jo Ziemeļvalstu, skandināvu dizainu viņi zina diezgan labi, bet viņi redz, ka mūsējais ir nedaudz atšķirīgs. Mums ir šis roku darbs, varbūt esam nedaudz krāsaināki, varbūt nedaudz trakāki, varbūt nedaudz izsalkušāki, jo vēlamies izmēģināt visu, kas ir jauns. Un es domāju, ka mums joprojām ir pietiekami paškritikas, tāpēc dizaineri dažreiz pārspīlē, mēģina sasniegt izcilību, un tādā veidā sasniedz patiešām labus rezultātus.

Vai jūs mūsu dizainam redzat eksporta iespējas? Varbūt attīstībai nepieciešams finansiāls atbalsts no valsts, kādiem fondiem?

Es neteiktu, ka viņiem ir nepieciešama palīdzība. Es domāju, ka viņiem pašiem diezgan labi klājas ar savu radošumu.

Ar Baltijas dizaineriem viss ir kārtībā. Godīgi sakot, es ar viņiem lepojos. Dizains ir ļoti starptautiska joma, tāpēc viņi seko visām tendencēm. Viņi lasa tos pašus žurnālus kā citu valstu dizaineri. Bet es domāju, ka viņiem trūkst investīciju, jo viņi varētu būt daudz labāki un daudz konkurētspējīgāki, ja no valstīm būtu lielākas investīcijas arī no ekonomiskā viedokļa.

Un es domāju, ja valstis vairāk ieguldītu dizainā, tas patiešām ātri atmaksātos ne tikai finansiāli, bet arī reputācijas ziņā. Bet mēs bijām Milānā, tur bija daudz cilvēku, redzēsim, kāda būs atdeve. Bija vairāki cilvēki, kas jautāja vai teica: “Oo, es zinu Lietuvu, mans brālis tur dien armijā,” vai arī daži cilvēki nāca un jautāja: “Es zinu Baltijas valstis. Kā jums tur klājas, kad Ukrainā ir karš?”, jo daži cilvēki tiešām domāja, ka mēs dzīvojam kaut kur bunkuros, gaidot karu vai kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc, izrādot savu darbību ārzemēs, mēs patiešām demonstrējam, ka mums ir vara pār šo spēku. Mums ir sava identitāte. Mēs patiešām novērtējam savu brīvību un to, ka varam brīvi radīt.

Kā jūs varat raksturot dizaina situāciju Lietuvā? Jo Latvijā mums joprojām, manuprāt, pastāv kādi stereotipi, ka dizaina produkti ir dārgi, tie nav paredzēti visai sabiedrībai, tos katrs nevar nopirkt un tā tālāk. Kā tas ir jūsu valstī?

Es domāju, ka

dizains ir dārgs, bet dārgāk ir neizmantot dizainu vai izmantot sliktu dizainu. Piemēram, ja jums ir patiešām neērts dīvāns – tas ir slikts dizains, tāpēc, iespējams, jums tas būs ātri jāmaina. Tātad ilgtermiņā tas jums izmaksās vairāk.

Ja jums ir briesmīgs logotips, ko izveidojis kāds amatieris vai arī jūs to nejauši iegādājāties internetā, iespējams, jums būs nepieciešams jauns, tātad jūs maksāsiet papildus. Tāpēc, manuprāt, investīcijas dizainā, produkta izveidē ilgtermiņā patiešām palīdz ietaupīt naudu. Protams, tas var izskatīties dārgāk. Ir diezgan grūti konkurēt ar dažām lētākām valstīm, kas piedāvā Ķīnas produktus. Bet labi dizaina risinājumi kļūst arvien vērtīgāki. Un Lietuvas jaunuzņēmumi patiešām meklē Lietuvas dizainerus. Viņiem ir savas dizaina komandas, mēbeļu ražotāji. Arvien vairāk viņi lepojas ar ražošanu Lietuvā un sadarbību ar Lietuvas dizaineriem. Tāpēc es jūtos visai optimistiski, jo, manuprāt, mums, latviešiem un arī igauņiem patiešām labi sanāk sūdzēties, tā ir mūsu nacionālā prasme un talants. Taču es vēlētos saglabāt optimismu un ieraudzīt, cik daudz skaistu transformāciju ar vizuālo identitāti mums ir uzņēmumos un pašvaldībās. Dizaina aina kļūst arvien dinamiskāka, pat ja mums, iespējams, nav tādu dizaina tradīciju kā Ziemeļvalstīs, tomēr arvien vairāk cilvēku to sāk novērtēt.

Un mēs esam ilgtspējīgi. Mēs nekad nebūtu varējuši nebūt ilgtspējīgi savas vēstures dēļ, tāpēc ilgtspējība ir galvenais. Ilgtspējīgi materiāli. Daudzi cilvēki vēlas īstu koku, stiklu, manuprāt, viņiem ir laba gaume. Tāpēc tas ir tikai laika jautājums.

Protams, daži priekšmeti šobrīd var šķist dārgi, bet, kad ekonomika aug un cilvēki domā par pirkšanu mazāk, bet labākas kvalitātes produktu iegādi, es redzu lielu potenciālu un saglabāju optimismu.

Vai jūs joprojām redzat nepieciešamību izglītot sabiedrību par šiem jautājumiem un dizainu, ilgtspējību?

Godīgi sakot, es nedomāju, ka cilvēki ir stulbi. Viņi daudz ceļo, viņi skatās filmas, žurnālos viņi redz, kā cilvēki dzīvo, un restorāni – paskatieties uz restorāniem. Ja jums ir laba ēdienkarte, ar to nepietiek, jums ir jābūt arī labam interjeram. Tāpēc es teiktu, ka, protams, mēs vienmēr varam būt gudrāki un mums vienmēr var būt labāk trenēta acs, bet es neteiktu, ka Baltijas iedzīvotāji nav labi izglītoti dizaina jautājumos. Kaut kā man šķiet, ka,

pat skatoties šeit, koncertzālē, mēs redzam, ka cilvēki ir ļoti skaisti ģērbušies, ar brīnišķīgiem aksesuāriem, skaistām frizūrām. Es nedomāju, ka mums nav gaumes vai ka mums tiešām kāds būtu jāizglīto. Varbūt dažreiz mums ir jāparāda pareizais virziens, jo es redzu, ka dažreiz cilvēki jūtas apmulsuši, piemēram, pērkot mēbeles – vai to tiešām ir izgatavojuši vietējie dizaineri?

Viņi nezina, varbūt tā ir kāda Ziemeļvalstu dizaina kopija vai kaut kas tamlīdzīgs? Tāpēc varbūt mums ir nepieciešama izglītība par to. Par īstu, nevis viltotu produktu iegādi. Bet es uzskatu, ka latviešiem, lietuviešiem, igauņiem ir diezgan laba gaume.

Vai redzat, ka mums Baltijā ir arī zināms patriotisms, lai pirktu vietējās preces, nevis Skandināvijas, Francijas, Itālijas vai vēl kādas citas lielvalsts ražojumu?

Tas ir sarežģīts temats. Tas ir atkarīgs no personības, bet es domāju, ka noteiktā līmenī mums joprojām ir vēlme pēc kaut kā eksotiskāka, piemēram, dīvāna no Itālijas vai tamlīdzīgi. Pat ja Baltijas dizains tiek arvien vairāk novērtēts arī vietējā līmenī, šī ir viena no lietām, kur mēs patiešām varam kaut kā vairāk pārliecināt savu auditoriju, ka mūsu vietējie produkti ir pietiekami labi vai dažreiz pat labāki. Un dažreiz, ja jūs pērkat dīvānu no itāļu zīmola, tas var būt ražots kādā Lietuvas ciematā, tā ka beigās var sanākt, ka jūs maksājat arī par tā dīvāna pārvadāšanu šurp un turp. Tās ir sava veida zināšanas, bet es domāju, ka mums vēl jāpiestrādā pie patriotisma un naudas paturēšanas valsts iekšienē. No otras puses, es neredzu neko sliktu vēlēties lietas no citām valstīm.

Un, ja jums kaut kas tiešām patīk, jums nav jāskatās, no kurienes ir šī prece un kas to ir dizainējis. Ja jums tas tiešām patīk, pērciet, ja grasāties to lietot ilgu laiku, saglabāt un varbūt pat nodot nākamajām paaudzēm. Tas ir labi. Ja jums tas patiešām patīk, ja šī lieta jūs dara laimīgus, tai nav obligāti jābūt no Lietuvas.

Tā varētu būt itāļu, tā varētu būt franču vai ziemeļvalstu. Galvenais nav par lietas iegūšanu, bet par pieredzes iegūšanu, kas jūs dara laimīgus, kas rada atmiņas vai paliek vairākām paaudzēm, lai tā nebūtu tikai vienas nakts izklaide vai apģērbs, ko uzvelkat tikai vienu reizi, vai mēbele, ko izmetat pēc vienas vasaras.

Nu atkal jautājums Ditai. Bija Londona, bija Milāna, bija Viļņa, tagad Liepāja un, cerams, arī Igaunija. Kā jūs tālāk redzat? Sadarbība starp trīs Baltijas valstu dizaina jomas profesionāļiem?

Laikam tās idejas jāpalaiž visumā.. Milānā visas kuratores sēdējām un skatījāmies uz lietuviešu kuratori Audroni Rungilaiti, un es teicu: nu, tagad ir tava kārta to stafeti pārņemt! Jāskatās pāri okeānam, jo ir Āzija, ir Austrumi, ir Koreja, Japāna, un pašreiz notiek Expo, mēs redzam ļoti daudz līdzību ziemeļu dizainā ar japāņu askētisko filozofiju. Es teiktu - jā, jāskatās pēc iespējām, un, protams, mums ļoti, ļoti ir vajadzīgs arī regulārs līdzfinansējums, jo projektveidīgi to darīt ir ļoti grūti, jo no vienas puses tu kaut ko atrodi, un tad tu nesaproti - tev būs tas finansējums vai nē. Bet es ceru, ka Milāna ir pozitīvu rezonansi radījusi visās Baltijas valstīs un arvien vairāk laikmetīgais dizains tiek līdzās statīts mākslai, kurai vēsturiski tomēr ir vairāk uzmanības, un tā pamazām, jāpamazām mestos pasaules skatuves iekarosim.

Viens ir pasaules skatuve, otrs - Latvijas situācija, kur mēs arī ik pa laikam dzirdam no dizaina un arhitektūras nozares, ka cilvēku interese vai izpratne par mākslu, dizainu un arhitektūru bieži vien atšķiras. Tiek citādi uztverts un ar medijos par to tiek mazāk runāts. Kā jūs redzat attīstības iespējas Latvijā? Kā uzrunāt cilvēkus, izglītot un informēt par šo nozari, lai tas neliktos tikai kā dārgas, elitāras lietas, kas daudziem nav pieejamas?

Jā, jūs ļoti precīzi pateicāt. Tas ir ilgstošs pasākums. Es pati dizainā strādāju vairāk nekā 10 gadus, un iepriekšējā lielā izstāde, ko mēs veidojām Latvijā, bija "Dizaina manifestācija". Tā bija ļoti jaudīga, apjomīga, Kultūras ministrijas finansēta. Tas bija tieši pirsms desmit gadiem.

No cilvēku skatpunkta es to pilnīgi sapratu, ka viņam no atmiņas tas izkrīt ārā. Līdz ar to regularitāte ir nozīmīga. Es ļoti pārdzīvoju, ka arī medijos maz tiek rakstīts par dizainu. Vienmēr ar kaut ko jāsāk. Es vienmēr saku, ka es varu sākt tikai no sevis - es izstādi aizvedu vai radu to notikumu Milānā, un attiecīgi tad, ja mēs katrs tālāk kaut ko ieinteresēsimies par kādu no darbiem, mums kaut kur atmiņā radīsies vairāk interese un es ceru, ka tas ies roku rokā. Ja ne mediji sāks pirmie to darīt un "100 grami kultūras" joprojām neparādās dizains un arhitektūras nominācijas, tad kaut kā no pareizās vai nepareizās puses tas sāksies. Jo katrs zinām, ka mēs darām darbu labi, un, ja mēs darām labi, mēs esam Eiropā, nevis Vjetnamā vai Ķīnā, kur tiek nelegāli lietots darbs. Tas maksā. Labs risinājums maksā, un mums jāsāk saprast, ka, tāpat kā mēs gribam saņemt adekvātu atalgojumu, arī tam dizainera, kas ir kaut ko radījis ar amatnieka, galdnieka vai jebkāda cita profesionāļa palīdzību, šis risinājums maksā, bet tas kalpos ilgi. Un tā vietā, lai mēs pirktu katru sezonu no švaku krēslu, mums derētu nopirkt vienu pamatīgu krēslu, vai ne?

Bet kāds jums teiks - tādas iespējas man nav. 

Jā, es piekrītu, tā arī var teikt. Bet ja mēs paņemam keramiku vai

Mālkalnu materiālu - mums ir brīnišķīgs zīmols "Vaidava ceramics" - viņi taisa māla podus, kas ir pieejami. Sava krūzīte. Tās tās ir pieejamākas un iepretim parastām citām krūzītēm varbūt viena šāda jūs iepriecinās noteikti emocionāli vairāk. 

Šobrīd lielākā Baltijas dizaina manifestācija ir šeit un pašreiz tuvākā pusgada, gada periodā, visticamāk, neplānojas. Protams, pārsteigumi būs, jo šis ir tāds ekpsotms "Lielajā dzintara" izstāde skatāma līdz 3. septembrim. Es tiešām aicinu cilvēkus, tos, kas dodas atpūtā, ieplānot laiku un ienāk šeit. Ja tas neizdodas, gaidām no mūsu igauņu kolēģiem, kā viņiem risināsies ar vietas atrašanu, kas arī ekspromtum, visticamāk, notiks Tallinā. Es ceru, ka šī izstāde un visa šī notikumu virtene būs rezonējusi.

Latvijas Dizaina centrs vienmēr ir atvērts, un spēsim organizēties tā, lai aizvestu kaut ko varbūt mazākā formātā ne tikai uz Latvijas, bet arī uz tām vietām, kas vēlas iepazīstināt savu auditoriju ar laikmetīgo dizainu.