Svētdienas rīta sarunā tiekamies ar Kanādā dzīvojošo latviešu komponisti, mūzikas dzīves organizatori, pedagoģi, diriģenti un publicisti Daci Aperāni un Austrālijā dzimušo, bet šobrīd Vācijā mītošo latviešu altisti, galveno alta spēles profesori Štutgartes Mūzikas augstskolā Andru Dārziņu.

Sarunas tēmu loks ir plašs: runājam gan par XV Starptautiskajiem latviešu jauno mūziķu meistarkursiem "Jaunas balsis! Jauna mūzika!", kas noslēdzās 21. jūlijā, gan trimdas dzīvi...

Anete Ašmane-Vilsone: Jūs abas gana bieži viesojaties Latvijā. Nupat spraigi norisinājās Starptautiskie latviešu jauno mūziķu meistarkursi Siguldā: šī bija jau piecpadsmitā reize, kad jaunie mūziķi, komponisti un muzikologi satikās meistarklasēs, piedzīvoja koncertus, notikumus, sarunas un smieklus… Kā šī nedēļa aizritēja jūsu skatījumā?

Dace Aperāne: Mums tā aizritēja ļoti dinamiskā un radošā gaisotnē! Ļoti iedvesmojāmies no visiem jaunajiem dalībniekiem, kuri darbojās no rīta līdz vakaram: viņi ne tikai apmeklēja meistarklases, bet arī interesējās par kameransambļiem, vairāki jaunieši piedalījās pedagoģiskajās lekcijās un iepazinās ar saviem laikabiedriem no visas Latvijas, kā arī no ārvalstīm. Bija ļoti gaiša un iedvesmojoša gaisotne!

Andra, jūs šajos meistarkursos bijāt viena no pedagoģēm.

Andra Dārziņa: Varu tikai apstiprināt Daces teikto!

Rīta agrumā, kad iegājām mūzikas skolā, no visām telpām jau skanēja mūzika un darbība turpinājās līdz vēlam vakaram. Pēdējais dalībnieku koncerts sākās septiņos. Vispirms skanēja jaundarbi, kas tapuši nometnē – tos iemācījāmies uz vietas. Un pēc tam sākās pēdējais dalībnieku koncerts, kas beidzās vienos naktī...

Darbība bija ļoti, ļoti intensīva!

Dziesmu svētku noslēguma koncertam atbilstošs apjoms! 

Dace Aperāne: Mēs iedvesmojāmies arī no Dziesmu svētkiem, mums bija arī meistarkursu koris, ko vadīja Ivars Cinkuss un diriģēja arī Heather MacLaughlin Garbes no Vašingtonas universitātes.

Meistarkursiem šī bija jau piecpadsmitā reize. Un tieši Dace ir to izveidotāja. Kura pēc kārtas šī reize bija jums, Andra?

Andra Dārziņa: Jāatzīstas, ka neesmu skaitījusi, bet domāju, ka pēdējos piecus gadus vienmēr esmu bijusi klāt. Šie meistarkursi man bijuši neizsakāmi svarīgi, jo tieši meistarkursu ietvaros radušās daudzas muzikālas draudzības, kas vedušas uz interesantiem muzikāliem projektiem – koncertiem Latvijā vai koncertceļojumiem ārpus tās ar daudziem brīnišķīgiem mūziķiem – piemēram, ar profesoru Venti Zilbertu, Hertu Hansenu, Ilonu Meiju, Ēriku Kiršfeldu. Sadarbība starp diasporas un Latvijas latviešiem ir ļoti, ļoti ražīga un nes augļus. Tā ir brīnišķīga lieta, un es vienmēr šausmīgi priecājos, kad atkal drīkstu braukt uz meistarklasēm.

Dace Aperāne: Patiešām – kā jau Andra minēja,

mijiedarbība starp brīnišķīgajiem Latvijas un diasporas māksliniekiem šajos kursos ir ļoti nozīmīga; jaunieši paši ir teikuši, cik tas viņiem ir brīnišķīgi – ka katru dienu viņi var satikt kādu no meistarklašu vadītājiem gan pusdienās, gan gaiteņos, un pārrunāt dažādus jautājumus.

Mūsu pasniedzēji nāk gan no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, [gan citām mūzikas augstskolām – kā Andra Dārziņa], bet mums ir arī brīvmākslinieki – Reinis Zariņš, Lauma Skride. Un arī šīs personības strādā. Mijiedarbība ir ļoti nozīmīga. Jaunieši vēro, kā sadarbojas profesionālie mūziķi, un jau pēc kādas otrās, trešās dienas viņi arī sāk ļoti atvērti darboties. Tā ir tā skaistā lieta, un tamdēļ katri meistarkursi ir citādāki, bet savā ziņā līdzīgi – jo ir radošums, atvērtība. Ar katru dienu var just, cik ļoti jaunie mūziķi tiecas papildināt savas zināšanas, spodrināt savus talantus, un ir vienalga – vai viņi pirmo gadu mācās mūzikas vidusskolā vai jau studē Mūzikas akadēmijā – viņi pat trīsreiz pēc kārtas atgriežas šajos meistarkursos un stāsta jaunajiem, kā mums te viss notiek. Tāda gaiša, saulaina saime. Šogad mēs īpaši jutām, ka viss ritēja ļoti viegli, ar lielu gaišumu, un viss tiešām bija burvīgi! 

Andra Dārziņa: Mēs visi ļoti priecājamies, ka beidzot pēc pandēmijas mēs atkal varam satikties klātienē. Lai gan mums bija meistarkursi tiešsaistes formātā, ļoti priecājamies atkal satikties dzīvē. Alti mums bija no 13 līdz 23 gadu vecumam, un mēs pat spēlējām ansamblī četratā! Audzēkņus tieši tas arī uzrunāja – viņiem ļoti patīk, ja viņi var kāpt uz skatuves līdzās mācībspēkiem. Tas ir kaut kas brīnišķīgs!

Dace Aperāne: Tas mums šoreiz bija kas jauns – ka pasniedzēji uzstājās kopā ar jaunajiem dalībniekiem. Lauma Skride šoreiz ne tikai pasniedza klavieru meistarklasi, bet arī aktīvi darbojās kameransambļos. Un tas tiešām bija tik skaisti – vērot šo sadarbību. Par kameransambļiem bija ļoti liela interese! Tos vadīja Agnese Egliņa, Herta Hansena, Ventis Zilberts, Ēriks Kiršfelds, Andra Dārziņa un vēl arī citi pasniedzēji. Bija liela interese par to. Mūzika tika iestudēta uz vietas. Daudz skanēja arī latviešu mūzika – mums vienmēr ir ļoti svarīgi, lai daudz skanētu latviešu autoru darbi. Šoreiz mūsu tēma bija "Jaunas balsis, jauna mūzika", un mums tiešām bija skaņdarbi, kas bija ļoti atbilstoši šai tēmai. Platons Buravickis uzrakstīja jaundarbu Aigaram Raumanim un Guntaram Freibergam. Un tad vēl Gundegas Šmites jaundarbs skanēja Paula Berkolda un Jura Žvikova tēlainajā izpildījumā. Un kur nu vēl tas, ka astoņi komponisti un vairāki muzikologi piedalījās, radot jaunus skaņdarbus!

Andra Dārziņa: Tā patiešām ir jaunrade un tā jaunajiem autoriem bija brīnišķīga iespēja – ka profesionāli mūziķi iestudē viņu darbus. Tādas iespējas arī pasaulē nemaz nav tik daudz!

Arī tas raksturīgs tieši šiem kursiem – ka kompozīcijas tiek iestudētas uz vietas un tiek publiski atskaņotas, ir žūrija, kas vērtē jaunos skaņdarbus, un arī publika drīkst vērtēt. Tas ir labi izdomāts – brīnišķīga kombinācija!

Piecpadsmit reizes – tā nav īsa aizraušanās uz pāris gadiem, tā tomēr ir jau nostabilizējusies tradīcija mūsu kultūras dzīvē. Kā aizritējis šis laiks un kāds ir skats nākotnē?

Dace Aperāne: Pirmie jauno mūziķu meistarkursi Latvijā norisinājās 1994. gadā Jaungulbenē, divus gadus vēlāk tie notika Ogrē, bet tagad jau vairākus gadus – Siguldā. Agrāk tie notika katru otro gadu, tātad drīz būs jau 30 gadu jubileja! Tagad bija pagājuši pieci gadi kopš iepriekšējiem klātienes meistarkursiem, un tā bija neizsakāma, fantastiska sajūta – atkal satikties.

Jaunajiem mūziķiem šeit, Latvijā, un arī diasporā šie kursi ir vajadzīgi. Kad tie beidzās, tik daudzi prasīja, vai mēs varētu tikties jau nākamgad, un tad es stāstīju, ka mums diemžēl jāgaida divi gadi, jo pa to laiku meklēju finansējumu ārzemēs – tas ir lielas summas.

Divi gadi arī vajadzīgi, lai izveidotu programmu, jo vienmēr to veidoju kopā ar visiem pasniedzējiem, individuāli cenšos sazināties, uzzināt, kāda tēma viņiem interesētu. Tā nu tagad plānojam, ka nākamie meistarkursi būs 2025. gadā, cerams, atkal jūlijā. Meistarkursu idejas autors bija mans tēvs, un man tiešām sirds ir pilna šonedēļ ar to, ka šī tradīcija dzīvo, tā dzīvo jaunās krāsās. Ēriks Ešenvalds nesen mūsu avīzē rakstīja, ka šie meistarkursi pierādījuši, ka tie norit profesionāli augstā līmenī, tie ir starptautiski, un tiem arī būtu jāturpinās šādā formātā. Iedvesmojos no Ērika vārdiem un mācībspēku vārdiem un esmu gatava turpināt savu darbu kopā ar mūsu brīnišķīgo administratīvo komandu.

Meistarkursi notiek Siguldas Mākslu skolā "Baltais flīģelis", un mums tiešām ir labākā komanda, kādu vien varam iedomāties – viss notiek mūsu administratores Jolantas Bimberes vadībā. Siguldas vide arī ir tik gaiša un perfekti sakļaujas ar brīvības domu – ka jaunieši izpaužas tā, kā viņi jūt: viņi šajā procesā var augt un kaut ko jaunu iegūt.

Šoreiz meistarkursi notika ļoti īpašā gadā – uzreiz pēc Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem, kam šogad svinējām 150. gadskārtu. Kādās sajūtās jums tie aizritēja?

Dace Aperāne: Uz pašu sākumu nebiju – biju no 6. jūlija, un mani ļoti aizkustināja un iedvesmoja tas, ka piedalījās tik daudzi no jaunās paaudzes! Arī noslēguma koncertā man ļoti, ļoti patika tas, ka bija iesaistīti bērnu korīši. Kad redzēju, kā viņu acis mirdzēja… Viņi jutās tiešām saviļņoti! Tā ir mūsu nākotne. Latvijā ir tik spējīgi jaunie koristi, jaunie dejotāji – tas ir tas skaistākais! Un arī tas, ka kopkora koncertā piedalījās visas paaudzes, bija cildināti arī senioru kori un deju kopas. Piemēram, mani ļoti aizkustināja uzvedums "Mūžīgais dzinējs" – tas, ka piedalījās arī Skaidrīte Dariusa no Austrālijas un leģendārie tautas deju vadītāji – ka viņi bija kopā ar visiem dejotājiem. Tas ir tik simboliski – ka tiek izrādīta cieņa vecākajai paaudzei, vidējai paaudzei un ir vēlēšanās iesaistīt arī jauno paaudzi. Tas ir ceļš uz priekšu. Dziesmu svētku rīkotāji ārzemēs arī noteikti iedvesmojās no tā! Nesen mums bija Dziesmu svētki Minesotā, kur arī lielajā kopkora koncertā bija iesaistīti jauniešu kori. Katrā sarīkojumā jaunieši bija kaut kādā veidā iesaistīti, un tas ir ļoti svarīgi, ka jaunatne jūtas daļa no šīs tradīcijas. Es pati ļoti iedvesmojos no lielajiem Dziesmu svētkiem!

Man bija liels prieks dzirdēt Lolitas Ritmanes brīnišķīgo darbu – ļoti skaisti, ka skanēja mūzika, ko sarakstījusi komponiste, kura uzaugusi ārpus Latvijas, bet kuras sirds ir Latvijā. Lilija Zobens bija kopkora virsdiriģente. Tas mani personīgi ļoti aizkustināja. Mēs visi esam viena tauta, un tas šoreiz bija tik skaisti atspoguļots visās norisēs!

Andra Dārziņa: Visa diaspora skatās uz Latviju un ņem no tās piemēru. Piemēram, mans brālis ir ārsts, bet viņš organizē Melburnas Latviešu dziesmu svētkus, kas notiks decembrī un janvārī. Viņš, protams, bija atbraucis uz Dziesmu svētkiem skatīties un dibināt kontaktus ar zināmiem māksliniekiem, ko viņi arī plāno ielūgt. Tā tiešām ir tik svarīga sajūta – ka mēs esam vienoti. Un tas būs arī Austrālijas Dziesmu svētku moto. Viņiem pat būs tā, ka viņi mēģinās sarīkojumus rīkot vairākās valodās, piesaistot latviešus, kuri diemžēl latviešu valodu ģimenē nav iemācījušies tik labi. Tā ir brīnišķīga lieta. Kaut esmu mūziķe instrumentāliste, mani vienmēr sajūsminājuši deju uzvedumi. Laikam simtgades Dziesmu svētkos piedalījos kā dejotāja deju kopā no Štutgartes. Tas bija tik brīnišķīgi, neatkārtojami! Šoreiz diemžēl nevarēju tikt uz Dziesmu svētkiem: netiku projām no universitātes darbiem un atbraucu no Vācijas tikai meistarklašu pirmajā dienā. 

Vairāk – audioierakstā!