"Vai mums ir kāds noslēpums? Tas ir līdzsvars. Mēs joprojām esam labi draugi, un mums patīk kopā pavadīt laiku, bet jābūt arī ļoti iecietīgiem. Mēs visi esam atšķirīgi, un tas ir jāpieņem. Tas padara kvartetu par labu kvartetu – mēs neesam vienādi! Varam iztēloties kvartetu, kurā visi ir kloni un spēlē vienādi, bet tas būtu ļoti garlaicīgi! Atšķirības mūzikā ir laba lieta, bet tās ir jāpielāgo, jābūt atvērtam un jāspēj reaģēt. Dažreiz tas nav viegli," intervijā Dāvim Eņģelim atzīst pasaulslavenā Modiljāni kvarteta (Quatuor Modigliani) otrā vijole Loīks Rio (Loïc Rio), vaicāts, vai ir kāda recepte, kā tik ilgi un veiksmīgi saglabāt ansamblī vienotību.

Modiljāni kvartets, kurā līdz ar Loīku Rio muzicē Amorī Koeto (pirmā vijole), Lorāns Marfēns (alts) un Fransuā Kifērs (čells), jau 5. oktobrī pulksten 19 sniegs koncertu Dzintaru Mazajā zālē, programmā iekļaujot Ludviga van Bēthovena Astoto stīgu kvartetu miminorā op. 59 nr. 2 ("Razumovska"), Johannesa Brāmsa Trešo stīgu kvartetu Sibemolmažorā op. 67 un Antona Vēberna Piecus skaņdarbus stīgu kvartetam.

Sarunā ar Loīku Rio – par Modiljāni kvarteta vēsturi un tās sadalījumu posmos, vadoties pēc mūziķu izvēlētajiem komponistiem un viņu darbiem; mūziķis stāstīs arī par kvarteta nākotnes plāniem, Bēthovenu, interesi par 20. gadsimta stīgu kvartetiem, kameransambļa ilgmūžību, pedagoģisko un organizēšanas darbu, kas ir neiztrūkstoša daļa no četrotnes radošajiem pienākumiem, kā arī par skaņu inženieriem, akustiku un stīgu kvarteta skaņu.

Dāvis Eņģelis: Vēlētos sākt ar nelielu iepazīšanos ar kvartetu. Kad runājam par Bēthovena stīgu kvartetiem, mēs tos kategorizējam pa periodiem, bieži par to pat nepiedomājot. Modiljāni kvartets un tā iespaidīgā vēsture vairāk nekā divu desmitgažu garumā: vai ir iespējams īsumā kategorizēt visu jūsu radošo darbu – pēc līdzības ar Bēthovena kvartetiem –, vadoties, piemēram, pēc komponistiem un mūzikas, kas jūs ir ieinteresējusi un ko esat atklājuši un spēlējuši?

Loīks Rio: Bēthovens vienmēr mums bijis ļoti svarīgs, un mēs no pašiem pirmsākumiem esam spēlējuši viņa kvartetus no dažādiem periodiem. Taču kādā brīdī tie vairs nebija mūsu uzmanības centrā, un mēs vairāk koncentrējāmies uz Šūbertu. Ieskaņojām pilnu Šūberta kvartetu ciklu, arī citu komponistu darbus, un patlaban, pēdējo divu sezonu laikā, mēs vēlamies no jauna vērst uzmanību uz Bēthovena stīgu kvartetiem. Esam ierakstījuši vairākus kvartetus no 18. opusa, un tagad koncentrējamies uz vidusperiodu, Razumovska kvartetiem. Jūrmalā mēs spēlēsim otro Razumovska kvartetu, kas ir astotais pēc kārtas. Tajā varam nojaust komponista evolūciju, jo pirmie seši kvarteti joprojām atrodas divu estētiku pārklāšanās zonā. Tas vēl ir klasicisms, bet tajā ir arī kaut kas jauns, romantisks. Ja par Razumovska kvartetiem – mēs esam pilnīgi jaunā interpretācijas periodā. Mūziķiem tas ir savā ziņā bīstami …

Tāpēc, ka mūzika tik labi zināma?

Protams, kvartets ir ļoti slavens, bet arī tehniski sarežģīts. Un mūzika ir ļoti skaidra, viss ir dzirdams. Katra grupas dalībnieka partija ir ļoti suverēna. Visas daļas ir diezgan vienlīdzīgas, protams, pirmās vijoles partija ir fantastiska un dažviet pat ārišķīga, bet jūs varat precīzi dzirdēt melodiju vai muzikālo līniju, kas pāriet no viena instrumenta uz otru. Vienmēr ir liels izaicinājums spēlēt šo darbu.

Vai jums ir kādi nākotnes plāni par Bēthovena kvartetu ierakstīšanu?

Jā, esam lielāka projekta priekšā. Jau esam ierakstījuši Razumovska pirmo kvartetu, un vēlamies spēlēt daudz šīs mūzikas. Šo kvartetu spēlējam jau veselu gadu, to spēlēsim Jūrmalā, un tad sezonas beigās plānojam ierakstīt. Ja viss būs kārtībā un viss noritēs labi.

Bēthovena kvartetiem ir tik daudz ļoti labu versiju, tāpēc apzināmies, ka mēs varam to darīt tikai tad, ja mums ir kaut kas, ko varam šai mūzikai sniegt. Bet mēs to nedarām tikai tāpēc, ka tas no kvarteta tiktu pieprasīts. Mums ir jājūtas gataviem to darīt.

Runājot par ierakstiem. Jūsu jaunākais ieskaņojums veltīts Grīgam un Smetanam. Varbūt jūs varat īsi komentēt šo ierakstu – kā tas iekļaujas jūsu plašajā diskogrāfijā?

Kamēr kā ansamblis vēl esat jauni un veidojat savu diskogrāfiju, ir komponisti, ar kuriem esat vairāk pazīstami: tad izveidojat sava veida identitāti, un cilvēki no jums to gaida. Piemēram, Haidns, Šūmanis, Mendelszons – tie ir vieni no pirmajiem ierakstiem, ko mēs veicām.

Tad mums bija viss Šūberta cikls, un, protams, ir daudz, daudz šedevru, piemēram, Mocarts, Bēthovena cikls, un mēs esam laimīgi, ka mums ir šāda veida mūzika. Taču ir arī lieliski komponisti, kas sarakstījuši brīnišķīgus kvartetus, piemēram, Smetana un Grīgs, un tie netiek bieži atskaņoti. Varbūt Smetana tiek spēlēts vairāk nekā Grīgs, bet ir arī interesanti vērot, kā kvarteta skanējums pielāgojas šai mūzikai.

Mēs esam franču stīgu kvartets, tāpēc, protams, cilvēki saka, ka mēs esam labi Debisī, Ravelā un citā franču mūzikā, bet mēs nevēlamies palikt iesprostoti šajā franču kategorijā. Ir jauki pievērsties čehu un skandināvu mūzikai, attīstīt atšķirīgu skanējumu un redzēt, kā tas izdodas.

Vairāk nekā 15 gadus jūs esat sadarbojušies ar Mirare ierakstu kompāniju. Pieņemu, ka kvarteta skaņa un identitāte veidojas, pateicoties arī skaņu inženiera darbam. Arī lēmumi par mūzikai atbilstošu akustiku. Vai jums ir ilgstoša sadarbība ar kādu no skaņu ierakstu kolēģiem, kuri ir palīdzējuši veidot Modiljāni skaņu un ierakstus?

Tieši tā. Pēdējos astoņus, desmit gadus mums ir lieliska partnerība ar Īgu Dešo, kurš ir ļoti talantīgs: viņam ir izcila dzirde un viņš mūs labi pazīst, viņš pārzina stīgu kvartetu un zina, kā  vislabāk izvietot mikrofonus. Mirare ir lieliska ierakstu kompānija, un mums paveicies, ka ir ļoti liela brīvība ierakstīt to, ko vēlamies. Katru gadu mums ir iespēja ierakstīt jaunu projektu, spēlēt komponistus, kurus mēs izvēlamies, un arī izvēlēties vietu, jo akustika ir ļoti svarīga, un mēs joprojām varam sadarboties ar Īgu Dešo, kurš ierakstos būtībā ir piektais kvarteta dalībnieks. Viņš ir kā filmu režisors, kas ir ļoti svarīgi.

Kur ierakstījāt pēdējo projektu?

Pēdējais ieraksts, Smetanas un Grīga, tika veikts Austrijā, Šūberta festivālā, bet Bēthovena projektu mēs sākām ierakstīt jaunajā Kasals Forum zālē, kas atrodas Kronbergas akadēmijā Vācijā, netālu no Frankfurtes.

Atgriežoties pie jūsu koncerta, jūs spēlēsiet arī agrīnu Antona Vēberna opusu. Vai, jūsuprāt, šīs apbrīnojamās miniatūras nebūtu pelnījušas biežāku uzmanību mūslaiku koncertzālēs? Vai tomēr tās atskaņo biežāk, nekā man šķiet?

Jā, mēs šo darbu daudz spēlējām agrāk, tas bija kvarteta sākumā, tolaik vēl bijām studenti. Man ir lieliskas atmiņas par šo darbu, jo tā ir pavisam citāda valoda, kuru īsti nesaproti, un dari visu iespējamo, lai to pareizi interpretētu. Mums bija nedēļu ilga meistarklase ar komponistu Ģērģu Kurtāgu, kurš mācīja, ka viss partitūrā rakstītais ir ar nozīmi un ka komponists skatās uz šo mūziku citādi. Šīs meistarklases deva mums pilnīgi jaunu skatījumu uz mūzikas arhitektūru.

Mums bija pavisam cita pieeja šo piecu skaņdarbu arhitektūrai, ikkatram no tiem ir ļoti atšķirīga gaisotne. To rada toņa kvalitāte, tembru atšķirības, skaņu krāsas. Šī mūzika var izklausīties biedējoši, satraukti vai ļoti mierīgi, jūs ar šo mūziku varat izteikt ļoti daudz.

Šī koncerta programmas pamatā ir evolūcija, bet no modernistiska skatpunkta.

Kad spēlējam Bēthovena kvartetu, kas tika uzrakstīts Vīnē 19. gadsimta sākumā, mēs to spēlējam tā, it kā viņš būtu mūsdienu komponists – tā ir mūzika tagadnei un nākotnei. Bet Brāmss ir nedaudz atšķirīgs: viņa mūzika ir uz robežšķirtnes. Lai gan tā arī ir Vīne, 1870. vai 1875. gads. Tas ir viņa dzīves noslēgums, un šajā kvartetā ietverts viss 19. gadsimta mantojums, it īpaši variācijās, pēdējā daļā. Varbūt mēs nākamos soļus spersim līdzīgā virzienā, un, piemēram, nonāksim pie Šēnberga, par kuru var teikt līdzīgi, tikai tas ir 30 gadus vēlāk.

Vai nākotnē plānojat pievērsties vairāk 20. gadsimta mūzikai, iespējams, tai pašai Jaunajai Vīnes skolai – Vēbernam, Šēnbergam? Varbūt plānojat kaut ko ierakstīt?

Jā, man tas ļoti patiktu.

Es mīlu Berga kvartetu un Šēnbergu, un, domājot par repertuāru, mums jāizvēlas, jādefinē noteikti periodi. Piemēram, šodien mēs spēlēsim Šostakoviču un mūsdienu mūziku, jo ik gadu pasūtām jaunu skaņdarbu no kāda mūslaiku komponista.

Esam spēlējuši Bartoku un Čaikovski, un varbūt pēc trim vai četriem gadiem mēs būsim gatavi pievērsties otrajai Vīnes skolai.

Vai Modiljāni kvartets joprojām vada festivālus un meistarklases jaunākiem kameransambļiem?

Tā ir ļoti svarīga, ļoti interesanta daļa no mūsu darba. Mēs esam Bordo stīgu kvartetu konkursa mākslinieciskie vadītāji. Šis konkurss notiek ik pēc trim gadiem, un tas notiks arī šosezon, nākamā gada 25. maijā. Kad nav konkursa gads, organizējam festivālu ar meistarklasēm, kurā piedalās četri vai pieci kvarteti, kurus mēs uzskatām par profesionālām vienībām. Mēs arī mācām. Mums ir stīgu kvarteta klase Parīzē, École Normale, un ir ļoti svarīgi mācīt šo mūziku, lai izprastu, kā tā darbojas praksē, un kā par to pastāstīt. Un

ir lieliski redzēt jauno kvartetu paaudzi, kuriem ir tie paši jautājumi, kas mums bija agrāk, un kā viņi ar tiem tiek galā. Tas ir kā atgriezties pagātnē, it kā tu skatītos spogulī ar laika distanci.

Varbūt banāls jautājums, bet daži mūziķi par to domā: vai ir kāda recepte, kā tik ilgi un veiksmīgi saglabāt ansamblī vienotību?

Tas ir līdzsvars. Nezinu, vai mums ir kāds noslēpums. Varbūt līdzsvars. Mēs joprojām esam labi draugi, un mums patīk kopā pavadīt laiku, bet jābūt arī ļoti iecietīgiem. Mēs visi esam atšķirīgi, un tas ir jāpieņem. Tas padara kvartetu par labu kvartetu – mēs neesam vienādi. Varam iztēloties kvartetu, kurā visi ir kloni un spēlē vienādi, bet tas būtu ļoti garlaicīgi! Atšķirības mūzikā ir laba lieta, bet tās ir jāpielāgo, jābūt atvērtam un jāspēj reaģēt. Dažreiz tas nav viegli.

Ja sākat spēlēt kvartetā 20 gadu vecumā, jūs vēl esat studenti. Tad jums rodas ģimene, un katram dzīve izveidojas dažādi. Arī mums tā ir, un par to ir jārunā. Jāuzdod sev jautājums: ko mēs vēlaties no kvarteta? Vai vēlamies spēlēt 100 koncertus, vai vēlamies spēlēt 50 koncertus? Vai vēlamies visu laiku trenēties? Vai vēlamies citus projektus?

Pie šiem jautājumiem vienmēr var atgriezties, tie ir svarīgi, lai visi būtu apmierināti ar kvartetu. Domāju, ka tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc esam kopā tik ilgi.