"Man kaut kā dzīvē iznācis tā, ka parasti esmu piedalījies pie balvu dalīšanas, līdz ar to ļoti reti esmu pats tās saņēmis. (..) Jebkura balva cilvēkam ir pagodinājums: ja kāds saka, ka viņam balvas nav vajadzīgas vai viņš pret tām ir pilnīgi vienaldzīgs, domāju, ka viņš vienkārši liekuļo un uzsit sev [cenu un] reklāmu. (..) Saku paldies visiem, kuri man šo balvu piešķīruši! Uztveru to nevis kā balvu par konkrētā gada sasniegumiem, bet ar prieku, gandarījumu un lielu godaprātu pieņemu to kā mīļu pateicību par pedagoģijā pavadītajiem darba gadiem ne tikai akadēmijā," saka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors komponists, diriģents, muzikologs ANDRIS VECUMNIEKS, kuram nule piešķirta "JVLMA un LMT Gada balva 2022" par izciliem nopelniem pedagoģijā.

Otrs šīs balvas laureāts ir JVLMA klavierspēles maģistrants Roberts Aleksandrs Flaics, kurš godalgots kā Gada jaunais mūziķis.

Laureātu apbalvošanas oficiālā ceremonija notiks 11. janvārī pulksten 18 Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē. Vienlaikus šī ceremonija būs arī JVLMA 103. dzimšanas dienas koncerts, kurā uzstāsies gan abi Gada balvas laureāti, gan JVLMA Brass ansamblis, simfoniskais orķestris un jauktais koris, bet diriģēs Valdis Tomsons, Jānis Retenais, Artūrs Oskars Mitrevics un Ainārs Rubiķis. 

Bet jau šobrīd pie "Klasikas" mikrofona tiekamies ar Andri Vecumnieku un viņa kādreizējo audzēkni Aināru Rubiķi. 

Ilze Medne: Savulaik jūsu attiecību statuss bija – meistars un māceklis. Kāds jūsu attiecību statuss ir šobrīd?

Andris Vecumnieks: Domāju, ka tāds pats, jautājums tikai – kurš ir kurš. (visi smejas) 

Gribētos jau nu teikt, ka divi meistari šobrīd sēž pie "Klasikas" mikrofona.

Andris Vecumnieks: Šajā sakarībā man ir kāds teiciens, bet to pataupīšu 11. janvāra vakaram. Varu pateikt tikai to, ka

Ainārs ir mans pirmais "kucēns" diriģēšanas specialitātē: kaut arī Mūzikas akadēmijā jau biju strādājis, tie pamatā bija mūzikas teorijas un kompozīcijas studenti. Zināmā mērā tas bija Jāņa Lindenberga eksperiments, arī uzdrīkstēšanās. Tā ka par meistariem un mācekļiem tagad varam runāt visādās nozīmēs. 

11. janvārī, kad Mūzikas akadēmija svinēs dzimšanas dienu, abi tiksities uz vienas skatuves un abi diriģēsiet. Andris turklāt tiks sumināts kā Gada pedagogs. Bet ļoti labi būtu, ja mēs turpinātu šo atmiņu stāstu, jo 2010. gadā Ainārs Rubiķis intervijā žurnālam "Mūzikas Saule" par studijām pie Andra Vecumnieka saka tā: "Aizeju pie Andra uz pirmo stundu, kaut ko diriģēju, un viņš man saka tā: "Tagad visu diriģēšanu aizmirstam – viss! Nebūs! " Un sākās darbs. Tik nežēlīgs darbs, ka nevis četrdesmit minūtes, bet pusotru stundu varējām strādāt pie astoņām taktīm. Andris man tādu revolūciju uztaisīja, ka es sapratu to, ka no diriģēšanas nesaprotu neko." Kā īsti bija?

Ainārs Rubiķis: Atgriezīšos pie tā, ko tu jautāji par meistaru un mācekli.Tās sajūtas man paliks mūžīgi, kamēr vien šajā saulē būs iespējams būt kopā ar Andri. No manas puses tās vienmēr būs mācekļa sajūtas, jo arī šobrīd, jau esošajā karjerā, bijuši ļoti daudzi brīži, kad esmu zvanījis Andrim un jautājis, vai drīkstu darīt to un to, vai es varu to darīt, vai man tas šobrīd ir pa spēkam – izdarīt to un to. Tā bija gan ar Vāgneru, gan ar Bēthovena Devīto simfoniju un daudzām citām lietām. Bet tas stāsts, kuru tu lasīji – tā ir pilnīgi balta patiesība, jo līdz pat trešajam kursam, studējot pie Andra, reizi ja ne divas mēnesī biju gatavs iet un izņemt dokumentus, jo es tiešām sapratu, ka vairs neko nesaprotu…

Un tad jau vairākās intervijās esmu stāstījis par vienu no brīnišķīgākajiem notikumiem –

tas bija mans izlaidums Mūzikas akadēmijas trešā kursa beigās, kad Andris, laiski atbalstījies pret kolonnu, teica: "Nu, Rubiķi, gandrīz labi! " Un šie vārdi man tiešām ir zelta vērtē, tie man tik ļoti palikuši atmiņā... Man tā bija liela uzvara, arī ar visu "gandrīz".

Andri, vai arī šodien tu esi tikpat prasīgs un skarbs pret saviem studentiem?

Andris Vecumnieks: Ir jābūt gan prasīgam, gan skarbam. Un skarbāks esmu pret tiem studentiem, kas ir gados stipri jauni. Jo mana pieredze rāda, ka "tie, kam pāri trīsdesmit", ļoti precīzi zina, ko grib, viņi, piedošanu, necūko ne savu laiku, ne manējo, un tad jau šajā ziņā tā vairāk ir tiešām koleģiāla saruna.  Pie tam pēdējā laikā patrāpījies tā, ka gan diriģēšanā, gan kompozīcijā man to pavisam jauno studentu ir diezgan maz.

Bet ir arī brīži, kad gribas pateikt visu, ko domāju, ja trijos dienā saņemu īsziņu ar tekstu: "Es laikam šorīt nebiju uz stundu…" Es LAIKAM šodien nebiju! Tas skan vienkārši mīļi. (smejas)

Bet, kas attiecas uz Aināru… Kad Ainārs pie manis sāka studēt orķestra diriģēšanu, viņam tomēr jau bija pietiekami liela pieredze kordiriģēšanā – bija gan Dārziņskola un Rīgas Doma kora skola, gan bakalaura un maģistra grāds akadēmijā, gan arī koris "Kamēr..." Principā pieaudzis, nobriedis cilvēks ar saviem mākslinieciskajamiem uzskatiem. Tikai orķestra pieredze nebija tik pietiekama, un tā tomēr ir cita pasaule. Jo kora pasaule ir viena, bet orķestra pasaule – cita.

Absolūti noliedzu teicienu, ka visi kordiriģenti ir slikti orķestra diriģenti. Tas absolūti tā nav! Jautājums ir tikai par to citu pasauli. Tikpat labi es varētu teikt, ka visi orķestra diriģenti ir slikti kordiriģenti...

Tātad jautājums ir par specifiku, par to, ko tu gribi, kādi ir tavi mākslinieciskie uzdevumi un uzstādījumi: kāpēc šo darbu diriģēju, ko gribu tajā pateikt – ka tā nav vienkārši kaut kāda sevis eksponēšana pie orķestra vai pie kora, sak, vai, cik labi es jūtos, es te kaut ko vicinos, viss ir baigi super, bet tu apzināti piedāvā kaut ko savu. Kaut ko tādu, kas tikai man šajā darbā ir svarīgs un būtisks. Un to saku ar pilnu atbildību – kad runājam par meistariem un mācekļiem, Aināram neviena interpretācija nav tāda, no kuras nevarētu kaut ko mācīties.

Ainārs Rubiķis: Gan bakalaura, gan maģistra studiju laiks bija lielākā bauda, laime, jebkādas sajūsminošas emocijas – jo tā informācijas kvalitāte, kas mums tika nodrošināta, bija ekskluzīva. Kad izbraucu uz koncertiem Eiropā vai ārpus tās, vienīgā mana atbilde uz jautājumu, kur esmu mācījies, ir – tikai Rīgā. Man nav ne Vīnes, ne Berlīnes, ne Parīzes, ne Londonas skolas. Tas tikai liecina par kvalitāti.

Vai tu varētu definēt, kāda ir Andra Vecumnieka pedagoģiskā metode?

Ainārs Rubiķis: Perfekta! Tas ir viens vārds, ko varu pateikt. 

Andris Vecumnieks: Sevišķi mūsu tikšanās pirms Mālera konkursa un mani "perfekti" skarbie vārdi... Bet acīmredzot tie nostrādāja! (visi smejas)

Ainārs Rubiķis: Jā, tie neapšaubāmi nostrādāja!

Ja tu domā TOS perfektos vārdus. (smejas) Bija tā: pirms došanās uz Mālera konkursu aizgāju pie Andra. Aprunājāmies par visiem skaņdarbiem, izgājām tiem cauri un acīm un rokām, un tad Andris teica: "Nu, Rubiķi, ja tu tiksi finālā, tad es sakrāmēšu čemodānus..." Finālā es tiku, bet Andris čemodānus tā arī nesakrāmēja! (visi smejas)

Andris Vecumnieks: Pārāk ātri tiki finālā, kas bija vienā dienā ar pusfinālu – apmēram kaut kas tāds bija. (smejas) Bet, ja nopietni, laiks, kad mācījās Ainārs, bija ārkārtīgi interesants un grūts arī man. Teiksim tā, [orķestra diriģēšanas] katedrā biju jauns kolēģis un, maigi izsakoties, arī uz mani skatījās un no manis prasīja, tā ka "piekasījās" ne tikai Aināram, bet arī man... Bet to jau tu pats arī ļoti labi atceries.

Ainārs Rubiķis: Jā, un pēc pirmā  semestra mēs abi to sapratām: pieņēmām ārpusējos spēles noteikumus un spēli turpinājām.

Andris Vecumnieks: Bet varbūt tas arī bija labi, jo tas tomēr lika ļoti daudzas lietas pārvērtēt savādāk un deva labu rūdījumu tam, kā pastāvēt uz savām idejām, un otrām kārtām – saprast, ka šīs idejas galīgi neviens nesagaidīs ar atplestām rokām, gluži otrādi – visādā veidā mēģinās pierādīt citu taisnību. Mākslā jau nav vienas patiesības. Un mākslā, ja sāc kaut ko kopēt vai arī darīt tikai tā, kā tev kāds liek, tu faktiski zaudē savu individualitāti un personības pozicionēšanos. Bet, ja paliec pie saviem uzskatiem – protams, ne jau spītīgi, bet ar savu pārliecību un, pats galvenais, ar spēju pārliecināt citus – tikai tad ir vērts ar šo profesiju vispār nodarboties. 

Ainārs Rubiķis: Par to jautājumu, Ilze, ko tu uzdevi, manas sajūtas ir tādas: ir skaidrs, ka Andris man "salika rokas". To jau bija sācis darīt arī profesors Lindenbergs, un Andris to turpināja.

Bet visbrīnišķīgākais ir tas, kad Andrim ir ārkārtīgi forša ideju palete – runājot par detaļām roku tehnikā, viņš vienkārši mētājas ar idejām: viņš iedod īstās otas, ar kurām tu vari mālēt, un tā ir tā brīnišķīgā lieta! Un vēl man ārkārtīgi patīk tas, ko Andris kaut kādā veidā man iemācīja – mācīšanos. Viņš man ne tikai iemācīja to, kā mācīties partitūru un tā tālāk, bet viņš man iemācīja rakt. Vienkārši rakt!

Jo tas, ko Andris saka par tām patiesībām – man pašam nav savas patiesības par vienu konkrētu skaņdarbu: man tā patiesība katru reizi būs pilnīgi savādāka, katru reizi būs kaut kas cits, un Andris ļoti prasmīgi, nepiespiesti māk to tevī atraisīt. Nerunājot nemaz par viņa pedagoga talantu –kopš viņš vispār strādā par pedagogu, bērni viņam burtiski līp apkārt.

Bet tādā smalkā lietā kā simfoniskā orķestra diriģenta veidošana jau ir vēl viens faktors: neviens "pacients" nav līdzīgs iepriekšējam, tu katru reizi saņem personību, pret kuru jāizturas īpaši un atšķirīgi.

Andris Vecumnieks: Arī neviens topošais komponists nav tāds pats kā citi. 

Ainārs Rubiķis: Man liekas, tas ir vēl grūtāk. Jo jaunais komponists atnāk un saka: bet es dzirdu tā, es gribu tā! 

Andris Vecumnieks: Katrā ziņā man ļoti nepatīk, ja audzēknis man prasa – parādiet! Es nekad to nedaru, jo tad tā būs mana mūzika. 

Ainārs Rubiķis: Tomēr zinu, ka diriģēšanā Andris nekad nepiedāvās vienu, divus vai trīs variantus. Viņš kā minimums piedāvās vismaz piecus. 

Andris Vecumnieks: Bet runājot par patiesībām. Ainār, cik esmu redzējis tavas izrādes gan Novosibirskā, gan Berlīnes komiskajā operā un tagad ļoti ceru aizbraukt uz Insbruku, kur būs "Boriss Godunovs" –, katrs iestudējums, katrs koncerts ir notikums. Tas nav vienkārši ikdienas koncerts – ķeksītis. Ir bijuši gadījumi, kad vienu otru tavu iestudējumu esmu redzējis vairākkārt, un arī tur nekas nav atkārtojies. Šis dzīvais, radošais process, tas, ko tu saki – ka tev nekad nav vienas patiesības, katra patiesība ir konkrētajai reizei – tā jau ir tā burvība, kuras dēļ nevis klausāmies diskus un skatāmies videoierakstus, bet dodamies uz koncertu.

Andri, tu joprojām esi apbrīnojami darbīgs un daudzpusīgs: esi gan skolotājs, gan pats turpini aktīvas diriģēšanas gaitas un komponē. Kā tu visu to paspēj? Tam apakšā noteikti ir milzumliela sakārtotība laika jautājumā un visā tajā, kā tu būvē savu dzīvi. 

Andris Vecumnieks: Bez sakārtotības nevar. Bet – ja man tagad pašam vajadzētu pateikt, ka es šausmīgi daudz kaut ko daru… Laikam esmu pie tā pieradis, jo man jau liekas, ka darbojos normāli. Kad sākās pirmais pandēmijas vilnis, pirmos trīs bezdarbības mēnešus gan uztvēru kā papildu atvaļinājumu, tādu bonusu. Bet tad viss apstājās līdz pat 2020. gada vasarai, tad, pat lāgā nesācies, vēlreiz apstājās novembrī. Tad gan bija bezdarbības sajūta, kas drusciņ izsita no ritma, kurā tagad ieiet vairs nav tik viegli – tas zobratiņš ir drusciņ pastāvējis un vajadzīga eļļiņa. Un tā eļļiņa zināmā vecumā ir deficīts, bet nu – pamazam kaut kādā veidā tas ir aizgājis. (..)

Tomēr zināma veida eļļa, eliksīrs vai medus ir arī atzinība un apbalvojumi. Ko tev nozīmē šī balva – Gada pedagoga tituls?

Andris Vecumnieks: Man kaut kā dzīvē iznācis tā, ka parasti esmu piedalījies pie balvu dalīšanas, līdz ar to ļoti reti esmu pats tās saņēmis – sākot no visādākajām žūrijas un eksaminācijas komisijām un beidzot ar Lielo mūzikas balvu. Gada balvas pedagoģijā iniciators 2004. gadā bija Juris Karlsons, kādus trīs gadus biju arī pie šīs balvas laureātu lemšanas procesa. Protams,

jebkura balva cilvēkam ir pagodinājums, un ja kāds saka, ka viņam šī balva nav vajadzīga vai viņš ir pilnīgi vienaldzīgs pret balvām, domāju, ka viņš ar šādu pozu vienkārši liekuļo un uzsit sev [cenu un] reklāmu. Taču balva ir arī atbildība.

Un par to aicinu aizdomāties pirmkārt visus tos jaunos māksliniekus, jaunos censoņus, kas balvas saņem jaunībā un kuriem balva ir kā starta šāviens tālākai darbībai. Tas ir tikai sākums!

Manā gadījumā saku paldies visiem, kuri šo balvu man piešķīruši, un šajā gadījumā uztveru to kā balvu nevis par konkrētā gada sasniegumiem, bet ar prieku, gandarījumu un lielu godaprātu pieņemu to kā mīļu pateicību par visiem pedagoģijā pavadītajiem darba gadiem – ne tikai akadēmijā.

Ainārs Rubiķis: Tas ir pelnīti par tūkstoš procentiem! Es tikai nedaudz brīnos, ka tas notiek tikai tagad, jo patiesībā man liekas, ka Andris izglītojis ne tikai studentus, bet vispirms izaudzinājis skolēnus, kuri tapuši par studentiem. Andris kā pedagogs nebūt neaudzina tikai vienu paaudzi – viņš audzina vairākas paaudzes: varbūt šī te viena paaudze pie viņa ir no piecu gadu vecuma līdz pat divdesmit pieciem. Tāpēc man bija ārkārtīgi liels prieks, kad Andris man piezvanīja un izstāstīja – par to ļoti nopriecājos. Tajā pašā laikā Andris man sacīja – par koncerta lietām tev zvanīs no Mūzikas akadēmijas administrācijas. Kad patiešām Mūzikas akadēmijas administrācija man zvanīja, skaidri un gaiši pateicu – ja gribat runāt par kādiem atalgojumiem, šeit tam nav vietas. Jo man vienkārši jābūt šajā koncertā! Pirms trim gadiem, ka rektors mani uzrunāja akadēmijas simtgadei, [aizņemtības dēļ] man neizdevās būt klāt simtgades pasākumā Mūzikas akadēmijā. Tad nu šis man ir līdzvērtīgs pasākums.Un man ir milzīgs prieks, ka mēs [ar Andri] ne tikai kāpsim uz vienas skatuves, bet arī dauzīsimies kopā vienlaicīgi...

Vairāk - ierakstā.