Meksikāņu komponiste un diriģente Elīsa Šmelkesa: Latvijā jūtos kā sapnī

Viss sākās ar to, ka "Klasika" saņēma e-pastu, kas vēstīja: Latvijā ieradusies komponiste, diriģente, radio raidījumu vadītāja Elīsa Šmelkesa no Meksikas, kura ļoti iemīlējusi Latviju un šogad te viesojas jau otro reizi, bet  29. augustā dosies atpakaļ uz dzimteni.

Sazvanot Elīsu, lai sarunātu interviju, izrādījās, ka viņa jau pēc dažām stundām dodas projām no Rīgas. Tomēr sakām Elīsai paldies par operativitāti un atsaucību: viņa bija gatava ierasties Latvijas Radio īsi pirms došanās uz lidostu, tāpēc šī saruna tapa zibenīgā ātrumā, ik pa brīdim skatoties pulkstenī…

Jau deviņus mēnešus Elīsa apgūst latviešu valodu, jo ir sajūsmā par Latviju. Savulaik studējusi ekonomiku, tomēr mūzika guvusi virsroku: pavisam nesen Elīsas Šmelkesas mūzika skanējusi Berlīnes filharmonijas kamerzālē, kur koru Coro Contrapunto un Coro Entre Voces sniegumā pirmatskaņojumu piedzīvoja viņas kora darbs "Kue’e tachi" Tu'un Savi valodā, kas ir viena no Meksikas izzūdošajām valodām.

Elīsa ir iztulkojusi arī grupas "Līvi" dziesmu "Dzimtā valoda" maiju un mapuču jeb mapudunguna valodā.

Visbeidzot, Elīsai jau septiņus gadus ir arī radio mūzikas programmu vadītājas pieredze…

Inta Zēgnere: Šī ir jau otrā reize, kad viesojaties Latvijā. Kas mudināja atgriezties?

Elīsa Šmelkesa: Es vienkārši mīlu šo zemi… Atbraucu uz Latviju pagājušajā gadā – uz Dziesmu svētkiem, jo pati strādāju ar koriem: esmu diriģente, komponiste un man ļoti patīk dziedāt. Tā ir pati svarīgākā lieta manā dzīvē. Tāpēc tad, kad uzzināju par Dziesmu svētkiem, šo notikumu ierakstīju savā sarakstā starp lietām, kas man dzīvē noteikti jāpieredz. Man bija jāpiedzīvo, kā tas skan, kad 17 000 cilvēku dzied kopā! Tad nu pagājušajā gadā, kad pandēmijas ierobežojumi bija beigušies, varēju ierasties Latvijā.

Atbraucu tieši Dziesmu svētku nedēļā, un šī pieredze mani pilnībā mainīja... Tā bija viena no pārpasaulīgākajām pieredzēm manā dzīvē! Kad pienāca laiks kāpt lidmašīnā un atgriezties Meksikā, man tik ļoti negribējās doties projām. Man šķita, ka esmu atradusi savus cilvēkus – cilvēkus, kuri saprot, cik svarīgi kopā dziedāt un kāds tajā ir spēks.

Kad atgriezos Meksikā, kādu mēnesi raudāju un skaitīju dienas, līdz varēšu atkal doties uz Latviju, un, tiklīdz tas bija iespējams, šovasar atkal biju klāt. Tagad jau uz veseliem diviem mēnešiem, lai saprastu, vai man patika tikai Dziesmu svētki, vai arī man patiešām patīk Latvija. Un izrādījās, ka esmu iemīlējusies šajā vietā un vēlos te atgriezties daudzas, daudzas reizes.

Ko jūs šoreiz atklājāt, ceļodama pa Latviju? Kāpēc iemīlējāt mūsu zemi?  

Latvija un Meksika viena no otras atrodas 10 000 kilometru attālumā, un šīs valstis ir tik atšķirīgas.

Klimats ir atšķirīgs, ēdiens citādāks. Cilvēku temperaments arī atšķiras. Bet tajā pašā laikā dziļākajā būtībā esam līdzīgi. Man šķiet, ka gan Latīņamerika, gan arī Austrumeiropa kopumā kaut kādā ziņā atrodas lielo impēriju perifērijā.

Latīņamerikā mums, piemēram, ir visai miglains priekšstats par Austrumeiropu un otrādi. Domāju, ka latviešiem ir ļoti vispārīgs priekšstats par visu Latīņameriku. Jūs zināt, ka mēs runājam spāniski. Zināt, ka esam bijusī kolonija. Bet nezināt, piemēram, cik daudz tautību dzīvo šajā ģeogrāfiskajā vietā. Jūs uztverat  Latīņameriku kā vienu lielu bloku, vienu kontinentu. Un arī mūsu uztvere par jums ir līdzīga. Taču uzskatu, ka mums ir ļoti daudz stāstu, ar kuriem dalīties, un par kuriem pasaule joprojām neko nezina. Mums ir tik dažādas kultūras, tik interesantas dabas ainavas, ēdieni, mūzikas ritmi un māksla. Un tas mani fascinē arī šeit. Katru dienu Latvijā es atklāju kaut ko jaunu.

Pastāstīšu gadījumu, kas mani absolūti pārsteidza. Pagājušajā gadā ar draugu staigāju pa mežu, lasīju ogas un pēkšņi atklāju, ka tieši līdzās mežam ir pludmale! Arī mums Meksikā ir meži un pludmales, bet tās nekad nav blakus. Šī pilnīgi atšķirīgā ainava man bija liels pārsteigums.

Vakar uzzināju, ka Daugava ziemā aizsalst un jūs varat doties pāri upei. Ko? Tiešām?!

Savukārt es saviem draugiem šeit  stāstu par mūsu ainavām un to, kā iespējams nirt un redzēt koraļļus un daudzkrāsainas zivis Karību jūrā, un tas savukārt pārsteidz viņus.

Kad esmu Latvijā, man visu laiku ir tāda sajūta, it kā es dzīvotu sapnī. Šī ir mana laimes zeme, mana sapņu vieta.

Vai jums ir kāda cita pieredze ar latviešu mūziku, izņemot Dziesmu svētkos pieredzēto?

Man šķiet, ka šeit jums ir ļoti daudz talantīgu mūziķu. Tā ir daudz lielāka iedzīvotāju daļa nekā Meksikā. Visapkārt skan mūzika! Tik mazā valstī notiek tik daudz brīnišķīgu lietu: visur ir koncerti, daudz laikmetīgās mūzikas. Vakar vakarā gāju pa vecpilsētu un izdzirdēju, kā tuvumā notiek kora mēģinājums. Koris dziedāja tik labi! Es apstājos, klausījos, un būtu ar mieru maksāt naudu, lai dzirdētu viņus ilgāk…

Taču mana pieredze neaprobežojas tikai ar klasisko mūziku. Te ir arī roks. Jums ir tik spēcīga rokmūzika tradīcija, kas īpaši saistīta ar okupācijas laika beigām un to, kā rokmūzika ar tās poētiskajiem  spēcīgajiem tekstiem pulcēja kopā cilvēkus neatkarībai. Tas mani ļoti interesē, un es vēlētos uzzināt par to daudz vairāk.

Saruna teksta formātā pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.