Mārtiņa Brauna koncertkalendārs decembrim ir pārpildīts – pirmo reizi mūžā viņš izveidojis Ziemassvētku programmu, un tagad kopā ar vokālo grupu “Insomnia” apceļo visu Latviju. Aktuāls arī sirsnīgais duets ar Zani Gudro un vēl šis un tas.

LR3 “Klasika” Mārtiņu apciemo Baltezerā, Līču ielā 2, viņa vecāku būvētajā mājā. "Viņi bija ļoti labi, godīgi ārsti, kuri izārstējuši arī daudz tādu, kuriem bija teikšana – tā mēs dabūjām to zemes gabaliņu. Mājai noteikti jau ir gadi sešdesmit,” spriež komponists.

Vai māja ir Mārtiņa Brauna miera osta? "Māja man patiesi ir ļoti laba miera osta, parasti savus cīņubiedrus aicinu pie sevis, nevis kaut kur braucu. Jā, mainījusies arī mana attieksme pret Rīgu. Teikšu godīgi – man Rīga nepatīk... Ja man jāizvēlas – koncertēt Rīgā vai kaut kur tālu projām, labāk braucu uz tālieni, nevis Rīgu. (..) Savā Jaungada programmā esmu iekļāvis melodiju, kas komponēta "Rīgai 800" pirms 18 gadiem, bet trešo pantu, kur bija "Rīga, Rīga, Rīga", esmu izmetis ārā un publikai saku – iedomājieties savu sapņu pilsētu: varbūt tā ir Kuldīga, Jēkabpils vai jebkura cita vieta... Nekādas Rīgas tur nav, jo mana attieksme pret Rīgu mainījusies vismaz par deviņdesmit grādiem..."

"Man ļoti nepatīk meli..."

Mārtiņa Brauna mūzikā nekad neatrast ko liekulīgu – patiesības gars tajā ir dzīvāks par dzīvu. "Man ļoti nepatīk meli, izlikšanās – arī muzikāla izlikšanās," neslēpj komponists. "Tas pats arī valdības līmenī. Meli ir viena no vissmagākajām diagnozēm, un es cenšos nekad nemelot. Protams, jaunībā bijis tā – kur tu iesi? Tagad nekur neiesi! Nē, nē, apsolos nedzert, izeju ārā ar domu, kur varētu iedzert. Tie bijuši tie sīkie meli, bet šajā periodā uzskatu – labāk turi muti, nemelo vai strauji maini tematiku uz kaut ko citu, ja tev uzdod jautājumus, kas nav publiskošanas vērti. Labāk parunāšu par ziloņu riestu. Ja man uzdos jautājumu, kas man pavisam nepatīk, varu atbildēt rupji. Bet melot man ļoti, ļoti nepatīk. Nevēlos ielaisties darīšanās ar cilvēkiem, kas melo."

Novembra nogale ir drūma. "Tas ir darbs, treniņš ar sevi – nonākt no drūma, bezcerīga, kritiska garastāvokļa uz priecāšanos par to, kas tev ir dots un cik jauki, cik brīnumaini dabā viss iekārtots, un cik jaukas ir visas lietas, ko cilvēks nav sacūkojis," nesaudzīgi saka komponists.

"Mežs ir mana baznīca," apgalvo Brauns. "Negribu kritizēt nevienu cilvēka meklējumu pēc augstākā saprāta, jo esmu stipri pārliecināts, ka cilvēks nav augstākais saprāts. Un tas, ko dara augstākie zinātnes sasniegumi... Mēs pētām sekas! Mēs nevaram tikt klāt radošajam procesam, kas ir neizmērojami ģeniāls. (..) Domāju, ka baznīca ir visur. Mans bauslis, ko esmu atkārtojis – tev nebūs zināt, bet tev būs ticēt. Un katra cilvēka celiņš – nevis noklausīts, nevis samācīts – bet katra personīgais celiņš ir cieņas vērts."

Vairāk un plašāk šeit...