Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas rītā "Klasikā" tiekamies ar koklētāju un dūdinieku Māri Muktupāvelu, lai runātu par mūzikas izdevniecības "Upe tuviem un tāliem" tikko klajā laisto Sibīrijas latviešu dziesmām veltīto albumu “Sibīrijas dziesmas".

Latviešu Sibīrijas diaspora, kas veidojusies kopš 19. gadsimta sākuma, pēdējās trīs desmitgadēs ir apzināta un pētīta, īpaši pievēršoties nemateriālajam kultūras mantojumam, tostarp dziesmu folklorai. Šo mantojuma daļu, salīdzinot ar Latviju, raksturo zināms konservatīvisms un citāda attīstība. Tēlaini sakot, te atrodamas dziesmas, kas pirms vairāk nekā gadsimta skanējušas Vidzemē, Latgalē vai Kurzemē un šobrīd tur vairs nav dzirdamas, kā arī Latvijā zināmu dziesmu nedzirdēti varianti.

No Sibīrijas ciemos pierakstītā muzikālā materiāla jaunajā albumā vietu ir atradušas 10 dziesmas, kuras aranžējis Māris Muktupāvels, iespēlējuši un iedziedājuši muzikālās apvienības “Sventava” dalībnieki – Ilga Reizniece, Gatis Gaujenieks, Mārtiņš Linde, etnovokālā stila speciālistes no grupas “Saucējas” un jaunas, skanīgu balsu īpašnieces Kristīnes Kareles vadībā. Dziesmā “Ejiet, aitas!” skan Jekaterinas Matvejevas balss, kuras senči joprojām dzīvo Sibīrijā. Albuma skaņu režisors ir mūziķis Gints Sola, kurš visās dziesmās ir iespēlējis ģitāru.

Dāvis Eņģelis: Vai latviešu diasporas mūzika, kas saglabājusies Sibīrijā, jūs saista arī kā pētnieku?

Māris Muktupāvels: Folkloras kustībā esmu jau kopš astoņdesmito gadu sākuma. Tātad jau četrdesmit gadus. Kaut arī mans maizes darbs nav saistīts ar mūziku, mūzika un folklora ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa, es teiktu - vissvarīgākā.

Tomēr Sibīrijas diasporas mūzikas mantojums vis neglabājas kādā plauktā, no kura visi var paņemt.

Gatavojot "Sibīrijas dziesmas", šoreiz gāju vieglāko ceļu – nevis pats braucu ekspedīcijās un ierakstīju dziesmas, lai gan esmu to darījis arī Sibīrijā, bet ņēmu gatavo albumu "Sibīrijas latviešu dziesmas", ko savulaik izdeva "Upe tuviem un tāliem" – tas ir burvīgs izdevums, kurā gan audio, gan videoformātā apkopoti folkloras ekspedīciju materiāli par Sibīriju. Tur ir vairāk nekā 200 dziesmu, no kurām atlasīju interesantākas un skaistākās dziesmas, kas tobrīd mani uzrunāja visvairāk, un tās apdarināju, piešķirot tām mūsdienu estētiku, lai tās būtu pieejamas plašākam klausītāju lokam, nevis tikai izredzētajiem, jo

folkloras ekspedīciju materiālus klausās tikai īpaši cilvēki. Tā nav mūzika, ko klausās parasti cilvēki.

Diska grāmatiņā rakstīts, ka mūzika, ko sibīrieši saglabājuši un uztur dzīvu, ir mazliet konservatīvāka, salīdzinot ar folkloru, ko dzirdam Latvijā, un tā ir mazliet savādāk attīstījusies.

Latvieši Sibīrijā nokļuvuši dažādos ceļos – gan izvesti lopu vagonos un nokļuvuši tur kā katordznieki, bet ļoti liela daļa turp devās brīvprātīgi.

Izceļošana sākās pirms apmēram divsimt gadiem, kad Stolipina reformas laikā un pēc tās bija iespēja dabūt tur zemi, tāpēc ļoti daudz latviešu un arī latgaliešu izbrauca no Latvijas, dibināja Sibīrijā ciemus un skolas.

Starp citu, tautas skaitīšanā, kas bija pirms Otrā pasaules kara, tur bija 36 000 latviešu, un viena trešā daļa no tiem – latgaliešu. Savukārt astoņdesmitajos gados jau vairs tikai kādi desmit tūkstoši.

Cik izkaisīti ir latviešu ciemi?

Sibīrija ir lielāka nekā Eiropa, tāpēc Sibīrijas latviešu ciemi sastopami no Urālu kalniem līdz pat Baikāla ezeram. Tā ir milzīga teritorija.

Kuros no ciemos pats esat bijis?

Savulaik ar "Iļģiem" pabijām Tomskā un Omskā. Bet runājot par folkloras konservatīvismu – tie latvieši, kuri sāka izceļot pirms divsimt gadiem, uz Sibīriju devās ar savu kultūras bagāžu – savām dziesmām, savu valodu, paradumiem, ieražām. Un tās dziesmas, ko viņi aizveda uz Sibīriju, atradās relatīvā nošķirtībā no pārējās pasaules – gan no Latvijas, gan arī no Krievijas, jo apkārt faktiski nebija arī krievu ciemu - tie bija tālu.

Viņi dzīvoja ar savu kultūrvēsturisko bagāžu burtiski tādā kā konservu bundžā, jo folklora jau ir mainīga, tā nepārtraukti mainās. Bet Sibīrijas latviešu ciemos tā savā ziņā bija iekonservējusies,

jo nebija sakaru ar ārpasauli, un ar to šie pierakstītie materiāli ir ļoti interesanti, jo liela daļa dziesmu Latvijā nav dzirdētas.

Vai ir kādas lietas, kas raksturīgas tieši šīm melodijām?

Tur noteikti jānodala vairāki slāņi. Ir senākais pierakstītais slānis – melodija tercas diapazonā, bet ir arī diezgan daudz ziņģiska rakstura dziesmu.

Noteikti ir cilvēki, kuri dzīvo tālā diasporas apvidū un viņi arī tomēr sacer jaunu mūziku. Vai esat saskāries arī ar tādu pavisam jaunu materiālu?

Neesmu gan, jo diemžēl tā latvietība tur iet mazumā – jaunā paaudze vairs nerunā latviski, vidējā paaudze vēl saprot un mazliet arī runā. Tas gan atkarīgs no ģimenes un apkārtējās situācijas.

Runājot par aranžijām – klausoties, piemēram, tādu dziesmu kā "Sirmgalvis, vecītis" man uzreiz atmiņā uzpeldēja daži "Iļģu" albumi, kur aranžijām ir postfolka vai folkroka piegājiens. No kura gala sākāt aranžēt Sibīrijas dziesmas?

Mani interesē melodija – tas pirmkārt. Atlasot melodijas, es jau domās uzreiz tās harmonizēju un domāju, kādi interesanti pavērsieni iespējami. Ir dziesmas, kur jau pašām ir interesanti melodiski harmoniskie risinājumi.

Tā ka pats svarīgākais ir melodija – tā ir pamats visam.

Vai kāda no dziesmām, kuras atlasījāt “Sibīrijas dziesmu” albumam, palika arī ārpus tā un palicis kāds impulss arī nākotnei?

Jā! Šis albums ir jau otrais, kas iznācis tādā kā nosacītā sērijā – pirmais iznāca 2013. gadā, un tās bija "Sventājas dziesmas". Sventājas ciems atrodas Lietuvā – tur joprojām dzīvo latvieši, un pagājušā gadsimta beigās folkloras ekspedīcijās šeit tika pierakstītas daudzas interesantas dziesmas, tai skaitā "Ai, jel manu vieglu prātu". Bet, atgriežoties pie "Sibīrijas dziesmām", man ir doma turpināt šo lietu, jo dziesmu ir tik daudz, ka varētu izdot vēl vienu albumu, kas būtu nedaudz savādāks. Lielā mērā, protams, tad, ja izdosies dabūt finansējumu, jo par to man ir īpašs stāsts.

Iecere izveidot šo albumu radās pirms gadiem pieciem – kā parasti, vispirms tika rakstīts projekts Valsts kultūrkaptāla fondam. Kultūrkapitāla fonds šo projektu noraidīja piecas reizes... Tad vērsos pie Amerikas latviešiem, un Latviešu fonds momentā iedeva naudiņu –

nelielu, bet tas bija pietiekoši, lai sāktu. Un tad arī sestajā reizē Kultūrkapitāla fonds beidzot iedeva nedaudz naudiņas, un tā šis albums nonāca pie klausītājiem. Jo diemžēl šādi materiāli nav komerciāli, un bez atbalsta tādus ir grūti izdot.

Kas ir kundze, kas redzama uz albuma vāciņa?

Kundzes vārds man jāpameklē pierakstos, bet viņa joprojām dzīvo Timofejevkas ciemā, viņai ir vairāk nekā 90 gadi, un šajā albumā pirmo dziesmu dzied viņas māsa.