Šonedēļ apgāds "Aminori" laida klajā igauņu mākslinieka un komiksu meistara Jōnasa Sildres (Joonas Sildre, 1980)  grafisko romānu par Arvo Pertu "Starp divām skaņām. Arvo Perta ceļš līdz savai skaņu valodai", kas vēsta par pasaulē zināmākā igauņu komponista dzīvi no bērnības līdz 1980. gadam, kad padomju vara viņu piespieda emigrēt.

Teksta, kuru tulkojusi Maima Grīnberga, nav daudz, bet tas ir būtisks, jo tieši visvairāk ar paša komponista izteikumiem atklāj to, kā dzima Perta unikālais stils tintinnabuli, un te liela nozīme tam, kā Sildre zīmē skaņas un skaņdarba dzimšanu. 

Runājam arī par pašas Maimas muzikālo pieredzi, kur Perts kopš 1990. gadu sākuma spēlē nozīmīgu lomu, un

mūsu sarunā dzirdams viens no atklāsmes brīžiem, kad 1992. gada aprīlī Maima Rīgas Pēterbaznīcā klausījās Perta "De profundis" Kaspara Putniņa vokālās grupas un Jura Kulakova koncertā. 

Apskatām Jōnasa Sildres personību un to, kā Maima, knapi padzirdējusi par grāmatas igauņu versijas klajā nākšanu 2018. gadā, jau gandrīz momentā klauvēja pie mākslinieka durvīm. Ceļš pie Latvijas lasītāja nebija straujš, taču Perta 90. jubilejas gada izskaņā šis šedevrs tomēr laimīgi nonācis pie mums, un par to vislielākā pateicība "Aminori".

Mazliet ārpus tēmas pieskaramies arī citam Maimas Grīnbergas svaigi iznākušam tulkojumam – ievērojamā igauņu rakstnieka Karla Ristikivi romānam "Dvēseļu nakts", kas sola spēcīgu literāru piedzīvojumu.

 

Orests Silabriedis: Sarunu sāksim ar žanru. Komikss par Arvo Pertu. Varbūt uzreiz jānodibina sevī kaut kāda attieksme, kā mums pret to izturēties?

Maima Grīnberga: Grafiskais romāns! Protams, to var nosaukt arī par komiksu. Redzēju, ka Alīse Nīgale spītīgi šo grāmatu sauc par komiksu. Bet acīmredzot grafiskais romāns izklausās nopietnāk. Iespējams arī, ka žanra lietpratēji izstāstītu, kāda ir atšķirība, jo esmu redzējusi, ka grāmatveikalu vietnēs ir šāds šķīrums – grafiskie romāni un komiksi. Iespējams, ka arguments ir garums – grafiskais romāns ir vienots stāstījums par vienu tēmu, tās nav tikai mazās komiksu strīpiņas.

Jā, tas vispār varētu būt arguments, jo opuss ir ļoti izvērsts. Man sākumā likās – nu, kas tad tur: ātri izskriešu cauri, un būšu gatavs sarunai. Bet nē – lasīšana paņēma ļoti daudz laika. Un bildes jau arī ir jāapskata.

Šajā gadījumā teksts patiesi nav svarīgākais, bet gan bildes. Teksts ir kā mugurkauls, bet bildes – miesa un emocijas. Viss ir bildēs.

Tas ir tavs viedoklis, vai arī tie ir ceļavārdi no Jōnasa?

Nē, tie nav viņa ceļavārdi – tas ir tas, kā es pati šo grāmatu redzu. Tekstam gan ir ļoti liela nozīme brīžos, kuros Jonass citē Pertu. Tur ir Perta dienasgrāmatu piezīmes, fragmenti no intervijām, un to ir diezgan daudz. Tekstam ir liela nozīme arī tur, kur ir Perta Dieva meklējumi. Bet, piemēram, tas, kā Jonass grafiskajā romānā ir parādījis, kā mūzika piemeklē klausītāju… Te minēti konkrēti trīs skaņdarbi: "Perpetuum mobile", "Credo" un "Tabula rasa": man tas liekas vienkārši brīnišķīgi, to vārdos nevarētu aprakstīt – iespaidu, ko šī mūzika atstāj uz cilvēkiem.

To pašu sacījis arī Perts – ka viņam ir, ko teikt, bet ar vārdiem to nav iespējams izsacīt. Mūzikā arī tas vēl meklējams, bet gan jau pasakāms. Kurš vispār atrada šo darbu? Ideja nāk no tevis?

Jōnass to ir tapinājis ārkārtīgi ilgā laikā. Viņš pats dzimis 1980. gadā, kaut kad 2000. gadu sākumā iepazinis Perta mūziku, noklausījies raidījumus par viņu, un sapratis, ka šajā personībā ir kas tāds, ka viņš vēlas izveidot komiksu vai grafisko romānu. Un tad Jōnass ļoti ilgus gadus sadarbībā ar Pertu [to arī darinājis]. Tas ir ārkārtīgi skrupulozs darbs ilgu gadu garumā! Kur šajā stāstā iesaistījos es? Drīz vien pēc grafiskā romāna iznākšanas – tas bija 2018. gads – klauvēju pie Jōnasa durvīm, proti, mesindžerī sazinājos ar viņu, bet pēc tam aizdrāzos pie viņa uz mājām pēc grāmatas eksemplāra, jo man bija sajūta – viss, rīt braucu uz Latviju, un tūlīt, tūlīt šī grāmata iznāks. Jo man vienkārši ir ilgas attiecības ar Perta mūziku, par ko vēlāk varam parunāt – kāpēc man bija tik svarīgi, lai noteikti šī grāmata iznāktu. Bet tad iestājās pauzīte. Romāns ir biezs, tajā ir daudz bilžu, tāpēc tas ir diezgan dārgs prieks. Divi mani uzticamie izdevēji ļoti ilgi svārstījās, domāja, pārlika plusus un  mīnusus, bet beigās atteicās. Pagājušogad piedāvāju izdevniecībai "Aminori", kas arī kādu brīdi domāja, bet beigās man par ārkārtīgi lielu prieku izdomāja. 

Tu pazini Jōnasu arī pirms šīs grāmatas iznākšanas?

Zināju viņa vārdu, bet faktiski jau iznāk, ka uzmācos svešam cilvēkam. Vēl nebiju turējusi rokā viņa grafisko romānu, kad ar viņu sazinājos, bet man bija tā sajūta – nekā cita taču Latvijā par Pertu nav: ne biezu rakstu krājumu, ne kas cits. Domāju – šis taču cilvēkiem patiks, Latvijā taču tik daudzi iet uz Perta koncertiem, nu, kā var nebūt intereses? Tas taču nav iespējams, ka nav intereses! Drusciņ aplauzos... Bet nu – skat, nepagāja ne septiņi gadi, un tagad esmu priecīga un laimīga.

Vairāk – ierakstā.