Stiprs kaimiņš ļoti palīdz! Iespaidi un emocijas pēc Lietuvas Dziesmu svētku simtgades

Jūlija sākumā Lietuva svinēja savu Dziesmu svētku simtgadi. Arī no Latvijas turp devās skatītāji un klausītāji, un viņu vidū bija arī Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) latviešu skatuviskās dejas eksperte Zanda Mūrniece ar lielu pieredzi Valsts izglītības satura centra darbā tieši šajā pašā jomā, kā arī Andis Groza – gan koru vadītājs, gan Latvijas Nacionālā kultūras centra direktora vietnieks kultūrizglītības jautājumos. 

Kamēr Latvija šiem svētkiem nosvinējusi jau 150. jubileju, Lietuva – tikai simto. Pirmie svētki risinājušies vien 1924. gadā. Vai Lietuvā deja uzreiz bijusi blakus dziesmai? "Nē, deja svētkos ienākusi pamazām," stāsta Zanda Mūrniece. "Tāpat kā latviešu Dziesmu svētku tradīcijā, arī Lietuvā deja ir nozīmīga svētku sastāvdaļa. Kuplinoties gan dejotāju skaitam, gan arī pateicoties tam, ka Latvijā Deju svētku tradīcija bijusi pietiekami spēcīga, arī kaimiņiem bijusi vēlme savus dejotājus nolikt līdzās stadionā kopdejošanā."

Svētku norises ilga vairāk nekā nedēļu, un, līdzīgi kā tas notiek arī Latvijā, notikumi bija visdažādākie: koncerti, ieskaitot Folkloras dienu, pūtēju orķestru lielkoncerts, Teātra diena, lietišķās mākslas izstāde un vēl, un vēl. "Deju virsvadītāji paguva gūt nelielu ieskatu gan deju lieluzveduma ģenerālmēģinājumā, tāpat redzējām mēģinājumu procesu stadionā, daļa kolēģu bija klātesoši arī pūtēju orķestra koncertā, un pavisam neliela daļa nedēļas sākumā bija apmeklējuši arī ansambļu koncertu Kalna parkā. Bijām arī uz tautas lietišķās mākslas izstādi, tvērām pilsētas garu un noskaņu, mēģinājām sajust dalībnieku elpu un līdzdalības garu. Kopējo iespaidu esam guvuši," uzsver Zanda Mūrniece.

"Mana pieredze sākās ceturtdienas vakarpusē pūtēju orķestru lielkoncertā, un noslēdzās sestdien, kad bija gan Deju svētku koncerts, gan dalībnieku gājiens un svētku noslēguma koncerts, " atklāj Andis Groza.

Latvijā Dziesmu svētku gājienu uztveram kā vienu no svētku kulminācijām: daudziem tas patīk, lai gan ir cilvēki, kuriem gājiens kā žanrs netīk, tomēr kā nacionālais, publiskais apliecinājums tas ir viens no Dziesmu svētku augstākajiem punktiem.

"Svētku gājiens Lietuvā bija uzrunājošs: līdzīgi kā Latvijā, arī Lietuvā gan deju kolektīvi, gan pūtēju orķestri, gan kori virzījās no Viļņas centrālā laukuma pa Viļņas ielām uz noslēguma koncertu. Salīdzinot ar Latviju, mazāk varēja dzirdēt koru dziedātājus, toties pūtēju orķestris ļoti veikli aizpildīja aplausu vietas. Ar kolēģiem izgājām visu gājiena maršrutu – šķiet, tie bija kādi četrarpus kilometri.

Būtiskā atšķirība bija tāda: ja Dailes teātris, kur finišē mūsu gājiens, ir kaut kur pa vidu starp Brīvības pieminekli un Mežaparku, tad Lietuvā tā bija patīkama sajūta visiem gājiena dalībniekiem, ka gājiena noslēgumā esam fināla norises vietā.

Bet visādi citādi bija līdzīgi: visi smaidīgi, priecīgi. (..)"

Stiprs kaimiņš ļoti palīdz

Taujāta par virsotnes sajūtām šajos svētkos, Zanda Mūrniece teic tā: "Dodoties uz Lietuvas Dziesmu un deju svētkiem, mums ar kolēģiem iekšējā sajūta bija tāda: kaut nu viņiem viss izdotos! Jo mēs esam tik ļoti atkarīgi no laika apstākļiem, arī no kādiem neparedzētiem apstākļiem… Savas radošās ieceres deju virsvadītājs it kā var realizēt ar uzviju, bet ir arī kas tāds, ko pirms tam nevar pārbaudīt – piemēram, lielos laukuma zīmējumus pirms tam pārbaudīt nav iespējams; arī to, kādas būs emocijas, ar kādām dejotāji to visu uzņems un kā šī programma kopā salīmēsies… Tā ka vienīgā sajūta bija – kaut viņiem viss izdotos! Dodoties atpakaļ mājup, ar gandarījumu varējām teikt – jā, viņiem viss izdevās!

Stiprs kaimiņš jau ļoti palīdz arī mums. Redzējām, ka Lietuvas kolēģi ir ļoti, ļoti auguši mākslinieciskā ziņā un deju kolektīvu sagatavotības ziņā; arī mākslinieciskos risinājumus ietekmējuši Latvijas Deju svētki, bet mums nav ne kripatiņas žēl – ja viņi to meistarīgi māk izmantot savos Deju svētkos un savos laukuma uzvedumos, lai viņiem veicas!"

Zanda Mūrniece novērojusi, ka pirmo reizi Lietuvas Deju svētku vēsturē bijusi arī laukuma scenogrāfija. "Jau gadu gadiem esam pieraduši, ka Daugavas stadionā allaž ir liela, monumentāla scenogrāfiskā uzbūve, kas varbūt noslēpj to saimniecību, kas nav kādam jāredz, bet vienlaikus nes arī emocionālo stāstu, kas skatītājiem būtu jāpstāsta konkrētajā programmā. Lietuvā šāds risinājums bija pirmo reizi – un tā mūsu lietuviešu kolēģiem ir liela veiksme! Pirmo reizi viņi bija ļoti rūpīgi visu dramaturģisko konceptu ar muzikālo koncepciju savilkuši vienā. Bija stāsts par paaudžu tiltiem un to, kā tas viss pārmantojas, un mēs to visu redzējām gan dzīvajā laukuma dejojumā, gan arī muzikālajā konceptā; redzējām, kā paaudzes saaudās, jo dejoja gan bērni, gan jaunieši, vidējā paaudze un seniori. Līdz ar to galvenā emocija – ka viņiem viss ir izdevies: ir jauni radoši risinājumi un jūtams, ka tradīcija iet uz priekšu – stadiona risinājumi vairs nav konservatīvi. Tā ir labākā atziņa."

Vai Lietuvas deju kustība ir tikpat apjomīga un jaudīga kā Latvijā? "Diemžēl nē," uzskata Zanda Mūrniece. "Viņiem ir mazliet cita sistēma un arī valstiskais atbalsts ir citāds. Varam būt pateicīgi, ka mums ir Dziesmu un deju svētku likums, ka mums ir interešu izglītības sistēma, ka mums ir virsvadītāju un virsdiriģentu institūcija novados, ka ļoti sakārtota amatiermākslas kustība.

Arī valsts un pašvaldību atbalsts ir ļoti nozīmīgs. Sakārtotā sistēma nozīmē to, ka var radoši strādāt, meklēt risinājumus. Tas ir tāds abpusējas došanas un ņemšanas process. Iespējams – ja mums mākslinieciski varbūt tā neveiktos visai nozarei kopumā, nebūtu arī valstiskā atbalsta. Lietuvā ir savādāk, bet viņi ļoti cenšas – viņi ļoti rūpīgi seko latviešu Deju svētku kustībai. Lietuvas svētkos stadionā bija 9000 dejotāju – tā ir ceturtā daļa, salīdzinot ar mūsu 18 tūkstošiem pieaugušo dejotāju un 18 tūkstošiem skolu jaunatnes pārstāvju, kas gatavojas nākamā gada Deju svētkiem. Mākslinieciski viņi bija risinājuši tā, ka izcilie deju ansambļi stadiona programmā nepiedalās – tikai Dziesmu un deju programmā Kalna parkā. Protams, stadiona programmu labie ansambļi noteikti mākslinieciski paceltu, bet šīs ir tās mākslinieciskās izšķiršanās, ko ikreiz mākslinieki un koncepcijas autori rūpīgi izsver – kas būtu vislabākais nozarei kopumā."

"Man sava veida kulminācija bija svētki kopumā – pilnīgi cita pieredze!" neslēpj Andis Groza.

"Ļoti patika pūtēju orķestru koncerts – vēl piektdienas rīta pusē staigāju ceturtdienas vakara koncerta iespaidā. Šķietami it kā jau nekas: koncerts notika arēnā, bet tā paaudžu līdzdarbošanās… Arī programma, kas bija veidota, svētkus svinot, nevis atceroties un pieminot. Pašā sākumā bija skaņdarbs Ukrainas atbalstam, kas iedeva ļoti spilgtas emocijas, un pēc tam tā tiešām bija svinēšana! Tika lūgts arī skatītājiem celties kājās, līdzi dejot un dziedāt. Vienmēr jau ir tas jautājums: vai programmai jābūt akadēmiski pareizai, vai tomēr tai jābūt tādai, kuru tauta atpazīst un vēlas aplaudēt līdzi," prāto Andis Groza. "Deju koncertā priecēja tas, ka raksts izveidojas šķietami ne no kā un stāv kā bilde. Kopā bija i vecs, i jauns – un viņi bija priecīgi par to, ka piedalās! Tā ir tā svētku burvība. Varbūt abi ar Zandu neesam īstā mērķauditorija, jo daudzas lietas skatāmies no organizatoriskā viedokļa, taču kā skatītājam man brīžam gribējās būt vēl tuvāk – kaut kādā ziņā iekšā tajā visā.

Noslēguma koncerts bija krāšņs, košs, bet no mākslinieciskā viedokļa būtu prasījies daudz vairāk a cappella izpildījuma.

Bet, tāpat kā pie mums – kad Goda virsdiriģenti uzkāpa uz skatuves, bija citas emocijas arī dziedātāju vidū. Braucu mājās un domāju, ka būtībā pats būtiskākais ir, ka mums ir dota iespēja svētkus piedzīvot klātienē. Pie televizora tas ir citādi. (..)"

Atslēga ir skolotājā

Vaicāti, vai izskatās, ka Lietuvā Dziesmu svētku tradīcijai būs turpinājums un cik liels ir jaunatnes klātbūtnes mirklis svētku norisē, Zanda Mūrniece saka tā: "Ddomāju, ka svētki pilnīgi noteikti būs! Tie bērni un jaunieši, kuri sajuta svētku sajūtu un garšu, noteikti paliks šajā tradīcijā. Kad Lietuvas kolēģiem jau pēc svētkiem jautāju, cik daudz kolektīvu tajos piedalījas un vai bijusi arī iepriekšējā atlase, uzzināju, ka gatavošanās ir līdzīga kā Latvijā: ir skates, nopietna repertuāra sagatavošana un arī atlase, un nemaz visi tie, kuri vēlējās, nemaz nav varējuši piedalīties šajos svētkos.

Sagatavotības līmenis parādīja to, cik labi sagatavoti ir arī paši pedagogi – metodiskais  darbs ir uzlikts uz pareizām sliedēm, dejotāji ir ļoti labi sagatavoti. Pēc diviem gadiem Lietuvā būs Skolu jaunatnes svētki – turēsim roku uz pulsa un lūkosim, kā varam būt līdzās šajos svētkos. Jo man liekas, ka tā

atslēga ir skolotājā. Ja viņš prot aizraut un ieinteresēt bērnu būt šajā tradīcijā un nodarboties ar dziesmu, deju, un muzicēšanu, ja viņš iemāca valkāt tautastērpu un cieņpilni tajā izturēties, un ja vēl bērns saņem gandarījumu pašā svētku mirklī, tad viņš svētkos ir uz palikšanu.

Līdzīgi kā Latvijā: jā, mēs esam bagāti ar savu daudzskaitlību, bet mums ir arī ļoti rūpīgi pie tā jāturpina strādāt, lai mēs pie tā arī paliktu un svētku dalībnieku nekļūtu mazāk."

"Paaudžu saikne tajos jūtama absolūti!" uzskata Andis Groza. "Svētki ir sava veida virzītājspēks, kas savieno to visu. Tajā pašā laikā tie ne ar ko neatšķiras no Latvijas. Arī mums svētku dalībnieku rindās redzamas gan sirmas, gan ne tik sirmas galvas, bet jāskatās, kas notiek pēc svētkiem. Četri nākamie gadi ir izšķiroši, un visa atbildības nasta ir uz kolektīvu vadītāju un diriģentu pleciem. Bet mūsu kā politikas veidotāju galvenais uzdevums – radīt priekšnosacījumus, lai pedagogiem būtu interese: atalgojuma jautājuma kontekstā, bet tas ir arī jautājums par programmu dažādību un to pieejamību izglītības iestādēs. (..)"