Līdz ar šīs ziemas straujajiem vējiem un lietu, Liepāju 15. februāra vakarā sasniedza arī viens no prominentajiem autentiskā atskaņojuma sludinātājiem - Normandijā bāzētais franču ansamblis Le Poeme Harmonique, kas aizvadītajā gadā svinēja 22. dzimšanas dienu.

Ansambļa repertuārā ir gan labi pazīstami meistardarbi, gan piemirsti opusi no 16., 17. un 18. gadsimta, bet uz Liepāju, sniedzot vienīgo koncertu Baltijā, franču mūziķi bija atveduši īpašu programmu "Uz pils kāpnēm", kas ietvēra sensenas, cauri gadsimtiem saglabātas un izdziedātas franču dziesmas.

Svētdienas rītā, baudot franču senās mūzikas ansambļa Le Poeme Harmonique ierakstus no albuma "Uz pils kāpnēm" (Aux marches du palais), sarunājamies ar tā māksliniecisko vadītāju un dibinātāju - baroka mūzikā iesvaidīto teorbas un lautas spēles meistaru, kā arī diriģentu Vensānu Dimestru, kurš 1999. gadā ieguva žurnāla Diapason Gada jaunā mākslinieka nosaukumu, bet nākamajos gados - virkni šī izdevuma atzinību, vērtējot plašo Le Poeme Harmonique ierakstu klāstu.

Paldies koncerzālei "Lielais dzintars" par ideju un iespēju šos māksliniekus dzirdēt klātienē Latvijā, kā arī sirsnīgs paldies Vensānam Dimestram par sarunu, kas notika vien stundu pirms lidojuma mājup. Paldies par franču balss latviskojumu Dāvim Eņģelim.

***

Inga Žilinska: Mēs tiekamies vējainajā Liepājā, un arī koncerts vakar bija vētrains, ja šo jēdzienu attiecinām uz baroka mūzikas ekspresiju un klausītāju atsaucību. Kā jūs šo ansambli izveidojāt, un kas tajā muzicē?

Vensāns Dimestrs: Kad man bija 25 varbūt nedaudz vairāk – 28 gadi, es strādāju ar vairākām franču un beļģu grupām – ar Žordi Savalu, Ricercar Concert, Le Symphony du Mare, varētu teikt – ar baroka laika ziedu. Tas mani ļoti aizrāva, taču es gribēju strādāt īpaši pie 17. gadsimta repertuāra, un pasaulē nav daudz mūziķu, kas koncentrētos uz šo laiku.

Veicu izpēti, līdz nolēmu izveidot pats savu grupu. Uzaicināju dziedātājus no kolektīviem, ar ko sadarbojos agrāk, un daži no viņiem vēl arvien ir tepat – pat pēc divdesmit gadu pastāvēšanas.

Dalībnieku skaits ansamblī ir mainīgs – no pieciem mūziķiem līdz pat 19. Tas atkarīgs no žanra – vai iestudējam kamermūziku ar solistu kvartetu, operu vai kādu instrumentālu koncertu. Ir mūziķi, kas man palīdz veikt sagatavošanās un izpētes darbus, piemēram Lukass Peress, kurš vakar spēlēja violu da gamba. Viņam ir pieredze darbā ar manuskriptiem, citādi es bibliotēkā pavadītu visu savu dzīvi, kā to darīju ansambļa pirmsākumos. Vai, piemēram, Simons Godičeli, kurš nepiedalās šajā projektā, bet grupā spēlē kontrabasu, kā arī palīdz koordinēt mākslinieciskos jautājumus. Un, protams, dziedātāji – daži šeit ir no pašiem pirmsākumiem, piemēram, Klēra Lefijatre, ar kuru kopā esam ierakstījuši ansambļa pirmo albumu, arī tenors Seržs Gubjū, bet lielākoties viss atkarīgs no programmas un repertuāra.

Koncertā novēroju, ka dziedātāji uz skatuves sēž starp mūziķiem. Vai senās mūzikas ansamblim tas ir nozīmīgi?

Manuprāt, viss ir atkarīgs no telpas un akustikas. Mēs nespēlējam tīro instrumentālo mūziku no 19. gadsimta, un baroks nav tīrā mūzika – tajā daudz kas atkarīgs no apstākļiem. Piemēram, ja kādā no programmām mainās dziedātājs, tā vairs nav tā pati mūzika, man tā jāpielāgo ansamblim no jauna. Nozīmīgu lomu spēlē arī akustika – telpā ar lielu reverberāciju tempi, iespējams, būs lēnāki. Ir daudz parametru, kas ietekmē koncertu. Un šajā gadījumā runa nav par izkārtojumu vien, bet arī par mūziku.

Senās franču melodijas, ko dzirdējāt vakar, ir mums neierasta, īpaša programma, un tajā svarīgi, lai mēs sajūtamies kā viens organisms, nevis kā solists un pavadītāji.

Franču valodā tam ir īpašs apzīmējums – palikt nomodā vai vakarēt, kad visi kopā dziedam vienu dziesmu, bet tas nav koncerts. Šai programmai centāmies radīt īpašu, intīmu gaisotni.

Kurš veido apdares ansamblim, jo bibliotēkās, visticamāk, jūs atrodat tikai melodijas.

Ir dažādi avoti, kuros meklējām šīs senās franču dziesmas. Populāros avotos, kas datēti ar 19. gadsimta beigām, jūs atradīsit vienbalsīgas melodijas, bet nereti šīs tēmas ieskanas arī akadēmiskajā mūzikā, jo tautas mūzika un profesionālā mūzika dažkārt cieši savijas. Tamdēļ dažas melodijas ir daudzbalsīgas – no 16.,17. vai 18. gadsimta. Ja melodija ir vienbalsīga, trūkstošo pierakstu es pats.

Vai katram instrumentam?

Tā ir baroka mūzika, pieraksts ir drīzāk shematisks – tā nav kompozīcija. Šeit jārunā par visa koncerta dramaturģiju un dziesmu izkārtojumu, ne tikai par kādu atsevišķu skaņdarbu.

Dzimis barokā

Kas tik aizraujošs ir barokā, ka izvēlējāties tieši šo mākslas periodu?

Jāteic, ka es vienkārši piedzimu baroka mākslā, neesmu neko izvēlējies. Mani aizrauj pats laiks un tā māksla. Lielu daļu bērnības pavadīju Luvrā – Luvras skolā, studējot mākslas darbus. Man tas ļoti patika, ir fantastiski izprast šī perioda mākslas skaistumu, bet tad es nolēmu, ka vēlētos to arī radīt pats.

Starp vizuālo mākslu un mūziku es izvēlējos otro. Man patīk baroks, jo esmu tajā dzimis. Un aizraujošākais ir tas, ka baroka mākslā nav fiksētas statikas. Viss mainās un gaist.

19. gadsimtā ir partitūras ar fiksētiem apzīmējumiem un atskaņojuma niansēm: tempu, instrumentiem – viss ir uzrakstīts.

Starp klausītāju un komponistu nereti pastāv tieša saikne: mēs pazīstam komponistu mazbērnus un mazmazbērnus, un varam viņus pat satikt! Atšķirīgi ir ar baroku – šeit dažkārt zinām tikai komponista vārdu.

Trūkst ziņu, kur šis cilvēks dzimis, kā dzīvojis, kur miris, nereti ir saglabājies tikai viens manuskripts. Tas ir vienlīdz skumji un aizraujoši, jo katrā mirklī mēs paši radām mūziku, kļūstot par skaņdarba līdzradītājiem.

Un, kad mēs radām, mēs vienmēr apšaubām sevi.

Šis process ir kā izpēte, kā sava veida arheoloģija, pie kam ik pēc desmit gadiem ir iespējams atklāt ko tādu, kas noliedz iepriekšējo. Varbūt šis aspekts ir mazāk raksturīgs tieši barokam, bet, piemēram, pirms divdesmit gadiem mēs atradām operu, kas tika uzskatīta par zudušu un netika atskaņota 300 gadus. Katra jauna partitūra paplašina redzesloku un tas ir ļoti aizraujoši.

Bet ir nepieciešama milzīga pieredze un zināšanas.

Jā, pieredze ir svarīga, bet

dažkārt jūtīga uztvere ir svarīgāka par pieredzi.

Izglītību var iegūt konservatorijā, bet jūtīgumu var attīstīt, strādājot un mīlot šo mūziku. Te būs piemērs..ja iestudējam kādu Hendeļa operu – to sagatavot ir vienkārši, jo dziedātāji zina lomas, notis ir sagatavotas, bieži vien izdotas, dažkārt arī ieraksts ir pieejams. Citādi ir, ja iestudējam nezināmu operu un gatavojam tās pirmatskaņojumu – tad mums jādara viss, būtībā jākļūst par līdzautoriem, jo partitūrā bieži iztrūkst kāds posms, vai kādam citam posmam – aranžējums, pie kam, arī dziedātāji ir jāpārliecina, ka šī ir brīnišķīga mūzika, jo viņiem tā ir nezināma un jāapgūst no jauna. Darba apjoms abos iestudējumos nav salīdzināms, bet gatavot senākas operas pirmuzvedumu ir aizraujošāk.

"Bītli" pēc dzirdes

Ja mēs pievēršamies skolotājiem, kuru jūs nosauktu kā savu spēcīgāko mentoru?

Mans mūziķa ceļš ir ļoti neparasts, jo, kā jau minēju, ļoti vēlu nolēmu pievērsties mūzikai.

Vēl tīņa gados es nepratu notis un "Bītlu" dziesmas uz ģitāras spēlēju tikai pēc dzirdes, tamdēļ nevaru nosaukt kādu mentoru.

Taču manā karjeras ceļā ir bijuši vairāki svarīgi cilvēki, piemēram, mans lautas skolotājs Hopkinsons Smits, kuru es varētu dēvēt par savu mentoru. Viņš ir fantastisks mūziķis, Žordi Savalla draugs; arī pats Žordi Savalls man bijis nozīmīgs iedvesmas avots – mani aizrauj viņa spēlētais spāņu baroks, par ko es arī interesējos, kā arī mūzika, kas radīta starp renesansi un baroku. Nezinu, vai ir kāds cits tikpat nozīmīgs cilvēks, ja tādu atradīšu, es jums pateikšu, piezvanīšu.

Kas ir tās kvalitātes, ko jūs meklējat mākslā, un kā tās var palīdzēt cilvēcei šodien?

Es nodalu lietas. Mūziķos augstu vērtēju to, kas saistīts ar muzikālām kvalitātēm, piemēram, ka dziedātājs spēj atrast īsto raksturu savai lomai vai mūziķis ir nevainojams tehniskajās prasmēs un meistarībā, jo

mēs esam tikai garāmgājēji – mēs varam klausītājam sniegt tikai mūziku, neko vairāk. Arī kā cilvēks es varu sniegt tikai mūziku – patīkamu prieku klausītājiem un sev. Tas reizē ir it kā maz, bet vienlaikus ļoti daudz.

Lai sagatavotu koncertprogrammu, aizrit aptuveni mēnesis, operas gadījumā tie var būt pat gadi, bet laiks, ko pavadām uz skatuves, ir tik īss – tie ir īpaši brīži. Cilvēki man jautā par profesiju – jā, esmu diriģents, bet nediriģēju nepārtraukti, tie ir tikai īsi manas dzīves brīži, kas ir ļoti svarīgi, lai tos apzinātos un par tiem priecātos.

Es vienkārši vēlos baudīt mūziku un, ja uz skatuves es pats būšu priecīgs un laimīgs, to sajutīs arī klausītāji.