No 1. jūlija Latvijas Institūta vadītājas amatā stājusies karjeras diplomāte Vita Timermane-Moora, kura līdz šim pildīja padomnieces pienākumus Ārlietu ministrijas Stratēģiskās komunikācijas projektu grupā, koordinējot Latvijas valsts simtgades publiskās diplomātijas programmas norisi, savukārt pirms tam pildīja diplomātisko dienestu Latvijas vēstniecībā Beļģijā.

Ārlietu ministrijā Vita Timermane-Moora strādā kopš 1998. gada. Strādājusi Latvijas vēstniecībā Francijā un pārstāvniecībā UNESCO, vadījusi lielus starptautiskus publiskās diplomātijas projektus Francijā, Beļģijā un Luksemburgā (“Pārsteidzošā Latvija”, “Francijas pavasaris”, “Latvijas prezidentūras kultūras programma”, ''Rīgas 2014'' tematiskā līnija “Dzintara ādere” un citus), kā arī koordinējusi tādus Eiropas Savienības komunikācijas projektus Latvijā kā “Eiropas Savienības dārza svētki”.

"Varbūt šis ir īstais brīdis, kad Latvijas Institūtam varam pievienot arī kultūras mandātu, jo tieši kultūra ir mūsu pamatīgākais produkts, ar ko esam pazīstami pasaulē,” intervijā LR3 "Klasika" atzīmē Timermane-Moora.

"Interesanti, ka Latvijas Institūta pamatdarbības priekšrakstos nekur nav minēta kultūra, un tas varbūt arī ir tāds mūsu ilūziju jautājums, jo parasti šādi institūti patiešām nodarbojas ar kultūru – ja runājam par Gētes institūtu, Britu padomi vai Francijas Institūtu, savukārt Latvijas Institūts dibināts 1998. gadā pēc Zviedrijas parauga, lai strādātu pie valsts tēla,” skaidro Latvijas Institūta jaunā vadītāja. "Bet… tas bija pagājušais gadsimts! Gadu desmitos daudz kas mainījies.

Piemēram, Zviedrijas Institūts attīstījies līdz pat 140 darbiniekiem, kurpretī Latvijas Institūtā šobrīd ir četras amata vietas…

Un tieši kultūras sadaļa ir tā, ar kuru visu laiku institūtam bijusi nosliece strādāt, bet nav bijis mandāta, lai to varētu darīt. Varbūt šis ir īstais brīdis, kad Latvijas Institūtam varam pievienot arī kultūras mandātu, jo kultūra ir mūsu pamatīgākais produkts, ar ko esam pazīstami pasaulē.

Protams, nenoliedzu visu pārējo, bet tieši kultūra ir joma, kurā esam ļoti labi gājuši uz priekšu un attīstījušies. Varbūt patiesi šobrīd tas ir jāizmanto, ka kultūra ir mūsu karogs – vienalga, vai tā būtu mūzika, lietišķā vai laikmetīgā māksla. Arī mūsu jaunais prezidents [Egils] Levits savā uzrunā atzina, ka vispirms ir izglītība un kultūra, un tad visas pārējās lietas – piemēram, ekonomika, jo jebkurš no aspektiem vienlaikus ir arī viena no ekonomikas sastāvdaļām.”

Pasākumiem – valstisks statuss

Kā lasāms Latvijas Ārlietu ministrijas rakstītajā ziņojumā, no šī gada Latvijas Institūts mainījis savas darbības jomas. Kādas īsti būs izmaiņas?

"Vīzija un misijas sajūta ir,” uzsver Timermane-Moora. "Pirmais, kurā esmu atradusi dzirdīgas ausis un arī apstiprinājumu, ka tieši to mums vajadzētu – ka Latvijas Institūts ir tā institūcija, kas koordinē visus, kuri jau kaut ko dara saistībā ar Latvijas tēlu, Latvijas vārdu ārpus Latvijas. (..)

Ideja būtu tāda, ka jebkuram pasākumam, kurā jau tiek ieguldīta Latvijas valsts nauda, ja tam ir pietiekoši laba kvalitāte (kam tā arī vajadzētu būt!), tiek piešķirts valstiskas nozīmes statuss.

Tieši tā jau esam rīkojušies divarpus gadu, īstenojot projektus Latvijas simtgades publiskās diplomātijas programmā. Piemēram, ja Latvijas Radio koris brauc uz Japānu, Kanādu vai ASV, tas notiek sadarbībā ar mūsu valsts vēstniecību konkrētajā valstī, un šis pasākums tiek pacelts gluži citā,  valstiskā līmenī. Tieši tāpat ir ar Ivetu Apkalnu un kori "Latvija" vai Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Tur visur ieguldīta Latvijas valsts nauda – tie ir ļoti kvalitatīvi produkti, augsta pasaules līmeņa māksla. Un, ja mēs kaut nedaudz pievienojam finanses un cilvēkresursus, tas šo pasākumu pavērš pilnīgi citā kvalitātē – proti,

tas ir ne tikai jauks pasākums mūzikas mīļotājiem, bet tas tiek izmantots arī valsts interesēs."

Latvija liela, darītāju - maz

Latvijas Institūta vadītāja uzsver – Latvija nemaz nav tik maza valsts:

"Latvija ir pat diezgan liela valsts, ja runājam par teritoriju, bet… mūsu ir maz. Mūsu darītāju ir maz.

Piemēram, Francijā vairāki cilvēki dara vienu un to pašu lietu, strādā pie viena projekta, bet Latvijā viens cilvēks strādā pie trim lielajiem projektiem. Tā ir milzīga atšķirība, bet… varbūt vienlaikus arī mūsu priekšrocība. Ja runājam Latvijas Institūta kontekstā, par Latviju mums radīts tik daudz laba satura, tekstu un stāstu, ka ļoti bieži neko citu konkrētā jomā vairs nevaram izdomāt, ja nu samainīt vārdus vietām... Tas nozīmē, ka mums jāciena cilvēku paveiktais darbs, par kuru no valsts puses jau samaksāts, un tas vienkārši "jāmultiplicē".

Viens no tuvākajiem Latvijas Institūta projektiem saistīts ar kādu  unikālu un nozīmīgu dokumentu - "adresi" jeb apsveikuma rakstu, ko Latvijas pirmās brīvvalsts laika prominences 1923. gadā dāvāja franču komponistam Vensānam d`Endī viņa vizītes laikā Rīgā. Nu komponista ģimene šo dokumentu vēlas atdāvināt Latvijai.

Francijas Radio rīkotajā festivālā Montpeljē, kur ik vasaru piedalās arī Latvijas Radio koris, šogad tiks atskaņota un pirmo reizi ierakstīta Vensāna d`Endī opera "Fervāls"; operas ievads un I. cēliens 1923. gadā, komponista vizītes laikā Rīgā, skanēja arī mūsu Baltajā namā.

Komponista mantinieki ir sazinājušies ar Francijas Radio festivālu un Latvijas vēstniecību, un otrdien, 24. jūlijā, īsi pirms operas atskaņojuma Montpeljē operā Le Corum, šis unikālais, greznā Art Nouveau kaligrāfijā noformētais pateicības raksts tiks nodots Latvijas vēstniekam Francijā Imantam Lieģim.

Sarunu pilnā apjomā aicinām lasīt šeit!

Īpaša pateicība muzikologam Mikum Čežem, kurš pēc Latvijas Radio kora aicinājuma bibliotēku arhīvos sameklējis 1923. gada preses izdevumos atspoguļoto informāciju par franču komponista Vensāna d`Endī viesošanos Rīgā.

Franču komponista Vensāna d’Endī viesošanās Latvijā 1923. gada novembrī

1923. gada 3. novembrī Rīgā ieradās izcilais franču komponists, diriģents un profesors Vensāns d’Endī. Komponists kopā ar dzīvesbiedri jau 4. novembrī apmeklēja Reitera kora koncertu Māras baznīcā jeb Rīgas Domā, turpmākajās dienās baudot Latvijas Nacionālās operas iestudējumus (6. novembrī – Aleksandra Dargomižska operu Nāra, bet 7. novembrī – Riharda Štrausa operu "Salome").

"Ko teikt par jūsu zemi, par jūsu galvaspilsētu Rīgu? Pie jums ir ļoti slikts laiks, bet ļoti muzikāla tauta, kas liek aizmirst par lietu [nokrišņiem]. Es biju baznīcā, jums ir ļoti skaisti kori, ļoti skaistas balsis, jūs mākat dziedāt. – Pie Vensāna d’Endī // Latvis, 10.11.1923.

Galveno sabiedrības uzmanību izpelnījās Vensāna d’Endī diriģētie franču mūzikas koncerti Latvijas Nacionālajā operā, tomēr pašam komponistam jo īpaši svarīgs šķita viss, kas saistīts ar izglītības sfēru: 12. novembrī Latvijas Universitātes aulā  d’Endī nolasīja lekciju par franču mūzikas attīstības tendencēm, tajā pašā dienā viņš apmeklēja arī Latvijas Konservatoriju un tikās ar tās audzēkņiem.

Vensāna d’Endī (Vincent d’Indy) viesošanās Nacionālā operā divos simfoniskos koncertos 8. un 13. novembrī izvērtās par mūsu mūzikas mīļotājas publikas svētku dienām. [..] Franču mākslas kultūra mums mazāk pazīstama; visu laiku dzīvojām līdzās mūsu tuvāko kaimiņtautu, vācu un krievu, pasmagai mūzikai – un retam laimīgam bija lemts [..] ieelpot izsmalcinātās, visā pasaulē pazīstamās franču dailes gaisu. – J[ānis] C[īrulis] Koncerti // Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1.12.1923

Precīzu Vensāna d’Endī daiļrades raksturojumu sniedzis latviešu komponists un mūzikas kritiķis Jānis Zālītis: "Pārdzīvojumu un iegūtā domu brieduma ritošā arhitektūrā ietverta skaņu simbolika. Sava izvērstā raksta noslēgumā viņš aicināja pievērst šim autoram pienācīgo uzmanību:  Saņemsim d’Endī kā dižu, cildenu viesi. Iepazīsimies – lai šķirtos sapratušies. Kā jauni un mīļi draugi – lielā, gara bagātā Francija un mazā, gribas stiprā Latvija." (Jānis Zālītis. Vensāns d’Endī // Jaunākās Ziņas, 8.11.1923)

Latvijas Nacionālās operas orķestri Vensāns d’Endī diriģēja gan 8., gan 13. novembrī, interpretējot Kloda Debisī, Sezāra Franka, Pola Dikā, Ernesta Šosona, Albēra Rusela, Morisa Ravela mūziku. Abos koncertos Latvijas Nacionālajā operā publikai un kritikai jo īpaši interesanti, protams, bija iepazīt Vensāna d’Endī skaņdarbus paša autora vadībā: 8. novembrī viņš diriģēja savu simfonisko poēmu-triptihu "Vasaras diena kalnos" [Jour d'été à la montagne] un simfoniskās variācijas "Ištara" [Istar], bet 13. novembrī sajūsmināja klausītājus ar  simfonisko triloģiju "Vallenšteins" un ar 1. cēliena ievadu no operas "Fervāls".

Par Vensāna d’Endī vizīti Latvijā rakstīja gan latviešu, gan arī vietējie vācu un krievu izdevumi. Detalizēti tika atspoguļota arī 1923. gada 13. novembra koncerta izskaņas īpašā norise Latvijas Nacionālajā operā: "Sirmais diriģents, neskatoties uz saviem 72 gadiem, vada orķestri spirgti. Koncerta beigās franču lielajam meistaram latvju mūzikas mākslinieku un citu gara darbinieku uzdevumā Jānis Zālītis, Jānis Mediņš, Teodors Reiters un Pauls Šuberts  pasniedza adresi [apsveikuma rakstu]. Pauls Šuberts to nolasīja latviešu un franču valodās. Adresē uzsvērta latviešu mākslinieku vēlēšanās tuvināties franču mākslai un pacelt latvju mākslu tik augstu, lai tā aizskanētu arī līdz Francijai." (J. Arnolds [ = Jēkabs Graubiņš] Mākslas dzīve // Latvis, 15.11.1923)

Vensānam d’ Endī 1923. gadā Rīgā dāvināto apsveikuma rakstu ar dzintariem rotājis pazīstamais latviešu mākslinieks Burkards Dzenis (sk. Latvijas Sargs, 1923 Nr. 246).