"Margarita Vilcāne un Ārija Punenova abas kopā bija skatuves tērpa influenceres!" pārliecināta tekstilmāksliniece, dizainere Barbara Ābele. 25. janvārī pulksten 19.00  Lielajā ģildē risināsies latviešu estrādes karalienes Margaritas Vilcānes jubilejas vakars "Margarita. Melodija. Mode.", ko Latvijas Radio 3 "Klasika" piedāvās tiešraidē.

Vienlaikus šajā vakarā Lielās ģildes Baltajā zālē tiks atklāta arī modes dizaineres Ārijas Punenovas savulaik darināto Margaritas Vilcānes skatuves tērpu izstāde, kas plašākai publikai būs apskatāma no 29. janvāra līdz februāra beigām.

Par to, kā radusies ideja par šādas izstādes sarīkošanu, par tērpu ilgtspējību un to tapšanas vēsturi, par divu lielu personību radošo draudzību un arī par to, kā zudis viens otrs amizants vēstures artefakts, sarunā LR3 "Klasika" stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas docētāja Barbara Ābele, modes dizainere Sintija Šustiņa un modes dizainere un kādreizējā Rīgas Modeļu nama modeļu demonstrētāja Asnate Smeltere. 

Orests Silabriedis: Ar kādām dziesmām jums saistās Margarita Vilcāne?

Asnate Smeltere: Pirmā dziesma, ko dzirdēju Margaritas sniegumā, bija "Es mācēju danci vest", kuru viņa dziedāja 1967. gadā, EXPO izstādē Monreālā. Nepateikšu precīzi, vai tieši ar šo dziesmu sākās mūsu modes skate, bet tajā šī dziesma skanēja. Tā bija tautiskā tēma, mēs kāpām uz skatuves modeļos, un Margarita dziedāja "Es mācēju danci vest".

Sintija Šustiņa: Man vismīļākā Margaritas dziesma laikam ir "Ances romance", un arī – pateicoties tam zilajam tērpam ar balto iemalojumu, ko, manuprāt, zina gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs. Un ir ļoti, ļoti žēl, ka tieši šī tērpa mūsu izstādē nav. Toties ir daudzi citi.

Tas nav saglabājies?

Sintija Šustiņa: Diemžēl nav. Kad Margarita teica, ka būs iespēja iegūt šos tērpus un vēru vaļā šo dārgumu lādi, gaidīju, vai būs arī šī kleita, bet tās nebija. 

No bērnības man ļoti patika Margaritas duets ar Ojāru Grinbergu – dziesma "Hallo, Rostoka" [ko viņi 1972. gadā dziedāja Vācijā]. Man tas likās tik fantastiski, tik jautri! Visi tik smaidīgi un priecīgi – tā man likās nu ļoti, ļoti skaista dziesma.

Protams, šobrīd es varbūt tās muzikālās vērtības pārvērtētu un liktu savādākās kategorijās, bet tajā brīdī man tā laikam bija vismīļākā Margaritas dziesma.

Barbara Ābele: Laikam pirmais impulss mazliet ir izbalējis, bet tagad, izstādes gatavošanās procesā,

man ļoti spilgta šķiet romance "Es sirdi izrauju un aizmetu to suņiem" no slavenās filmas "Ceplis", kuru Margarita dzied restorāna epizodē – tajā brīdī ienāk pats Cepļa kungs, brīnišķīgais Eduards Pāvuls, un viņi abi apmainās ar ļoti daudznozīmīgiem skatieniem.

Tieši tas skatienu apmainīšanās mirklis šobrīd mani fascinē kopā ar smeldzīgajiem vārdiem.

Un tagad mēs tuvojamies lielajam notikumam. Latvijas Radio 3 "Klasika" Margaritas Vilcānes dzimšanas dienas koncertu 25. janvārī piedāvās tiešraidē, bet mūsu sarunas uzmanības lokā ir Margaritas Vilcānes tērpu izstāde, kas tiks atvērta Lielajā ģildē līdz ar jubilejas koncertu, un pēc tam tā būs skatāma veselu mēnesi – gandrīz vai kā atvadas no Lielās ģildes pirms tās restaurācijas. Kā tas viss sākās, kas ir šīs izstādes aizmetnis? Sintij, vai man uz jums jāskatās?

Sintija Šustiņa: Laikam uz mums abām ar Barbaru, bet jāsāk ar to, kā mēs vispār tikām pie Margaritas tērpiem. Kā īstos padomju laikos, šajā gadījumā tā bija blata būšana, jo mana vīramāte ir Margaritas ļoti laba draudzene un cilvēks, ar ko viņa strādājusi kopā jau no ansambļa "Armatūra" laikiem, bet pēc tam arī Rīgas Estrādes orķestra un ansambļa "Tip top" laikā – mana vīramāte bija pieteicēja šīm programmām.

Klausītājiem atgādināsim viņas vārdu – Genovefa Šustiņa.

Sintija Šustiņa: Toreiz vēl Genovefa Skangale. Ar Margaritu mums izveidojās personīgas attiecības un tādā veidā es arī tiku pie viņas tērpiem. Savukārt Barbaras mamma Aina, būdama ārste, rūpējusies par Margaritas fizisko, un kā draudzene – arī par emocionālo veselību.

Barbara Ābele: Bet tas mirklis man vairāk asociējas ar to, kā mēs abas ar Sintiju saskatījāmies brīdī, kad Margarita teica, ka viņa iztīrījusi savus skapjus un sapakojusi somas un savas kleitas atdos reciklācijai. 

Vārdu sakot, pārstrādās visu, kas viņai šūts?

Barbara Ābele: Jā, absolūti visu, kas viņai bijis.

Un tad mēs abas ar Sintiju sinhroni ievilkām elpu un sapratām, ka tā nedrīkstētu notikt, jo tās jau ir tapušas par vērtību, kas vairs gluži nepieder Margaritai, kaut arī ir viņas īpašums.

Un tā soli pa solim mēs sākām veidot ceļu uz izstādi, kas sākumā mums likās ļoti viegls un ātrs process, jo uztaisīt izstādi, ja darbi jau ir gatavi, nešķiet grūti. Bet izrādījās, ka šie tērpi, vienu pēc otra tos cilājot ārā no somām un fotografējot, izrādījās ļoti labs pētniecības materiāls Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas trim apakšnozarēm: pirmām kārtām modes studentes Edītes Parutes vadībā veica izpēti un katra tērpa analīzi, savukārt kolēģa Martina Vizbuļa, kurš pats ir vides mākslinieks un daudzu labu izstāžu autors, vadībā top šī sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu reminiscence izstāžu telpā. Tāpat jāpiemin arī kolēģis Ivs Zenne, kurš kopā ar studentiem veicis lielisku grafikas darbu, kas ir ļoti delikāts, un šis delikātums ļoti labi strādā kā fons atšķirīgajiem tērpiem.

Šis ir brīdis, kad es, Asnate, vēlētos vērsties pie jums, jo mēs nevaram nenosaukt vienu personu, kas pirms trim gadiem gan diemžēl devās mūžībā. Ārija Punenova nodzīvoja ļoti ilgu, ražīgu mūžu, un leģenda vēsta, ka Margarita Vilcāne ar Āriju Punenovu kļuva draudzenes tieši Monreālā. Vai tā ir tiesa?

Asnate Smeltere: Ārija Punenova ir viena no Rīgas Modeļu nama raksturīgākajām ilgdzīvotājām: sākusi darbu tur kā modele, pēc tam pabeidza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu un visu mūžu nostrādāja Rīgas Modeļu namā līdz tā pēdējai elpai. Cik saprotu, viņas draudzība ar Margaritu patiešām sākās tieši Monreālā. Ārija vēl joprojām demonstrēja modeļus, kaut arī pati bija daudzu modeļu autore, un Margarita bija piesaistīta visai lielajai programmai ar savu dziesmu un muzikālo trio, kas toreiz pavadīja visu modes skati.

Margarita bija mazlietiņ dzīves pieredzējušāka – viņa jau bija kļuvusi māmiņa, kamēr mēs, pārējās, bijām vēl pavisam jauniņas. Margarita laikam arī dzīvoja vienā istabā ar Āriju Punenovu, un viņām sākās draudzība, kas turpinājās visus garos gadus.

Tas ir diezgan raksturīgi, ka kostīmu māksliniecēm, kas strādā ar izpildītāju – dziedātāju vai jebkuru mūziķi, veidojot tērpus –, ir ļoti dziļi jāiepazīst pats mākslinieks. Viņai jāsaprot mākslinieka vēlmes, mākslinieka raksturs, kustību valoda, un te acīmredzot bija šī brīnišķīgā sakritība, jo Ārija Punenova veidojusi Margaritai gandrīz visus viņas skatuves tērpus. Varbūt tikai ar dažiem izņēmumiem.

Tā tiešām bijusi draudzība mūža garumā.

Asnate Smeltere: Jā, tā bija liela raksturu saderība. 

Saruna pilnā apjomā drīzumā būs lasāma portālā lsm.lv.